Flirts. Ketlīna Tesaro

Чтение книги онлайн.

      Pateicības

      GRIBU PATEIKTIES LINNAI DRŪ, KLĒRAI BORDAI, KERIJAI FERONAI UN MAKSĪNAI HIČKOKAI NO HARPER COLLINS UN DŽONIJAM GELLERAM NO CURTIS BROWN PAR VIŅU SAVSTARPĒJI NESAISTĪTO REDIĢĒŠANU, PADOMU DOŠANU UN ATBALSTU.

      VĒL ES GRIBĒTU PATEIKTIES DŽILAI ROBINSONEI, DEBRAI SASMENAI, KEITAI MORISAI, DŽILIANAI GRĪNVUDAI, LIZAI KEMPBELAI, DŽULJETAI NIKOLSONEI, BERNADETEI HOFMANEI UN STĪVENAM HARISAM PAR DALĪŠANOS SAVĀ IEVĒROJAMAJĀ TALANTĀ, PIEREDZĒ UN CERĪBĀS AR MANI. PALDIES PAR JŪSU AUGSTSIRDĪBU, ĻAUJOT MAN NOLAUPĪT VISAS JŪSU LABĀKĀS IDEJAS.

      VISBEIDZOT, ESMU MILZĪGU PATEICĪBU PARĀDĀ SAVIEM DRAUGIEM DR. METJŪ NAITAM, DR. NORAI VAITHAUSAI BRENANAI, AANABELLAI DŽAILZAI, FRĀNSISAI GĪRIJAI, DŽENIFERAI VORDAI, BBOBAM UN RAGNIJAI TROTIEM, KĀRENAI TRIPETAI, KĪLIJAI DELLEREI, HANNAI DELLEREI, TRIŠAI VALEIDONAI, MĀRDŽIJAI DEINAI UN MANAI ĢIMENEI – EDVARDAM, ENAI, MAIKLAM UN PATRIKAM TESARO UN MARTAI NELSONEI. JŪSU DARBI RUNĀ PAR MĪLESTĪBU DAUDZ DAIĻRUNĪGĀK NEKĀ MANI VĀRDI.

      La Vie Bohème

      Sludinājums parādījās avīzē “Skatuve” septembra otrajā nedēļā, kad Edinburgas festivāls bija oficiāli beidzies un reālā dzīve atkal nepatīkami ielauzās daudzo Londonas tuvumā dzīvojošo un bez darba palikušo aktieru kolektīvajā apziņā.

      Tajā bija teikts:

      Hjūijs Ārmstrongs Venablss-Smaits sēdēja pie sava parastā galdiņa pie loga Džeka kafejnīcā, bruņojies ar pildspalvu, kuru bija nočiepis viesmīlei, ar stipras lētas tējas tasi un mobilo telefonu, kam tūdaļ beigsies kredīts. Ārā saule bija spoža, gaiss spirgts, pateicoties svaigai rudens vēsmai. Vecāka gadagājuma pircēji ar rūtainām iepirkumu somām uz ritentiņiem piestāja, lai pārbaudītu uz pusi nocenotā balināmā līdzekļa labās īpašības; tie bija izkārtoti sārtajos plastmasas grozos pie Kilbērnhairoudas veikala “Viss par vienu mārciņu”. Citi bija metušies kaulēties ar sarkansejaino īru miesnieku, kurš pārdeva bekonu par aizdomīgi saprātīgu cenu.

      Te Hjūijs bija starp savējiem un dzīvoja no rokas mutē kā brīvmākslinieks Londonas Kilbērnā, kas, viņa mātes vārdiem runājot, tik un tā bija visai nejauks rajons, pat neskatoties uz neseno nekustamo īpašumu cenu celšanos.

      Ieraudzījis sludinājumu, viņš to apvilka un apmierināts atzvēlās dziļāk krēslā. Viņa profesijā avīzes “Skatuve” iegāde un sludinājumu apvilkšana tika uzskatīta par veselas dienas darbu. Viņš aizkūpināja jaunu cigareti, lai to nosvinētu.

      Hjūijs bija pasācis smēķēt tikai Marlboro Light. Tas bija riebīgs paradums. Viņš bija to pārņēmis no savas draudzenes Letīcijas, kurai piemita vesela buķete visriebīgāko paradumu, kādi vien pazīstami cilvēcei, un smēķēšana starp tiem bija sabiedrībā vispieņemamākais. Divdesmit trīs gadu vecumā tas viņam ļāva justies daudz pieredzējušam. Taču Hjūijam bija vajadzīga visa iespējamā palīdzība, it īpaši tāpēc, ka Letīcija bija krietni vecāka par viņu un vairāk pieredzējusi, nekā viņš jebkad varētu kļūt. Lai arī viņi tikai… (Hjūijs domāja, ka to varētu nosaukt par “iziešanu sabiedrībā”. Bet vai tā patiešām bija iziešana, ja viņi nekad nekur negāja un neko nedarīja, atskaitot satikšanās dažas reizes nedēļā dīvaini tumšās vietās, lai nodotos mežonīgam un pornogrāfiskam bezvārdu seksam? Varbūt arī ne. Pareizais apzīmējums, iespējams, bija “tikšanās”, un viņi to darīja tikai divas nedēļas) Hjūijs jau bija spēcīgi iemīlējies.

      Ak, Letīcija!

      Kā viņu varēja nemīlēt?

      Viss viņā bija ideāls – sākot ar spīdīgo, melno matu cekulu, brūnajām dūjas acīm un maigajām, sārtajām lūpām ar juteklisko izliekumu, beidzot ar manieri, kādā viņa sauca: “Vālē stiprāk, tu miesaskārīgais nelieti!” sānieliņā aiz ekskluzīvā apakšveļas veikala, kuru viņa vadīja Belgreivijā.

      Aizvēris acis, viņš klusējot pateicās Tam Kungam, kā bija to pasācis darīt vairākas reizes dienā, par īpaši veiksmīgo likteni, kas bija licis Hjūijam apsēsties Letīcijai līdzās piepildītajā divpadsmitā numura autobusā. Kopš pirmā brīža, kad viņš sajuta Letīcijas smalko plaukstu virzāmies augšup pa viņa gūžas iekšpusi, braucot garām Marmora arkai, līdz steidzīgajai izkāpšanai Pikadillijā, Hjūijs bija zinājis, ka viņa dzīves ritējums ir mainījies uz visiem laikiem. Līdz tai dienai Dievs bija tikai neskaidrs priekšstats, bet pēc tam Hjūijs nosprieda, ka nekāds cits spēks izplatījumā nebūtu spējis tik ideāli atbildēt uz visām viņa lūgšanām.

      Tad, ievilcis vēl vienu dūmu, viņš sarauca pieri.

      Letīcija bija īsta sieviete, nevis kāda stostīga studente. Būdama izsmalcināti izlaidīga, viņa bija arī populāra, nežēlīga un viegli sāka garlaikoties. Kā lai viņš to patur? Ar mīlestību vien nepietika. Bija vajadzīga nebeidzamu izpriecu un izklaižu diēta, lai nogāztu Letīciju no kājām.

      Naudas trūkums nebija nedz iepriecinošs, nedz uzjautrinošs.

      Tās bija mocības, par kurām Hjūijs tika brīdināts aktieru skolā: pati La Vie Bohème būtība. Te nu viņš bija, godkārīgs jauns aktieris, kurš atradās mākslinieciskā godīguma un komerciālo prasību cīņas virpulī. Hjūijs iztēlojās publiku vērojam viņa klusējošo varoņdarbu un ar galantu žestu atmeta pelnu pelēko matu cekulu no glītās sejas.

      Patiesībā visi paziņas domāja, ka viņam ir darbs. Cik nedaudzi cilvēki izprata trauslo attiecību starp aktiera darbu un samaksu par to!

      Hjūijs ievilka vēl vienu dūmu.

      Kas notika ar mākslu mākslas dēļ?

      Hjūija māte un māsa Klāra bezgalīgi runāja par to, no kā viņš iztiks, ko viņš ēdīs, kā kļūs par noderīgu sabiedrības locekli, un tā tālāk, un tā joprojām. Taču viņas neredzēja galveno. Un jau nez kuru reizi Hjūijs sajuta pazīstamo un kaitinošo nešļavu, ko viņam uzkrāva Venablsa-Smaita uzvārds.

      Bija laiki, kad Venablsa-Smaita uzvārds bija nozīmējis likteni, pasi Anglijas augstākās šķiras pasaulē. Tomēr brīdī, kad Hjūijs bija piedzimis šajā reiz tik spožajā klanā, vienīgais palikušais mantojums bija vārds, augstākās šķiras akcents un nedaudz traumējoša privātskolas izglītība. Viņa vectēvs bija pārdevis ģimenes bagātības, tai skaitā nenovērtējamas senlietas un ģimenes portretus, kādai amerikāņu viesnīcu ķēdei tūkstoš deviņi simti septiņdesmit septītajā gadā par šķietami milzīgu naudas summu, kas atskatoties atgādināja nieka grašus. Par to viņš bija iegādājies neveiksmīgi pārbūvētu dzīvokli Čelsijā, veicis pamatīgus ieguldījumus Betamax un nodrošinājis Hjūija tēvam, Robertam Ārmstrongam VenablsamSmaitam, pleiboja dzīvesveidu. Viņa tēvs, kurš savulaik bija tikpat pievilcīgs, cik Hjūijs tagad, bija iecienījis Ralph Lauren kreklus, Gucci kurpes, itāliešu automašīnas un enerģiskas kuplkrūšu blondīnes. Viņš bija iepazinies ar Hjūija māti, Rovenu Komptoni Džeiksu, deviņpadsmit gadus vecu bruneti ar plakanām krūtīm, kura bija tik kautrīga, ka laikā, kad viņa strādāja Tiffany veikala kāzu dāvanu nodaļā, tikpat kā nerādījās sabiedrībā. Viņi apprecējās pēc diviem gadiem, un Roberts kļuva par Fulemas nekustamā īpašuma aģentu. Viņš nezināja neko par nekustamā īpašuma tirgu. Tomēr viņam piemita krietni daudz šarma, kuru viņš laida darbā ieilgušās pusdienās San Lorenzo kopā ar neskaitāmām jaunām sekretārēm, kuras viņu uzrunāja par Bobiju.

      Kad Hjūijam bija pieci gadi, viņa tēvs nozuda kādā noslēpumainā dziļjūras makšķerēšanas СКАЧАТЬ