Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels
Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Slepkavība kā smalkā māksla - Deivids Morels страница 16

Название: Slepkavība kā smalkā māksla

Автор: Deivids Morels

Издательство: Apgāds KONTINENTS

Жанр: Зарубежные приключения

Серия:

isbn: 978-9984-35-684-6

isbn:

СКАЧАТЬ P.? Ļoti bīstos, ka tas patiesi izraisa sarežģījumus. – Mēs viņu atradām! – atskanēja sauciens. – Slepkavu! Mēs viņu notvērām!

      Raiens apsviedās un pūlējās saskatīt, kas notiek miglā. Tracis kļuva skaļāks, un laternu gaismā parādījās vairāki vīri, kas izstūma priekšā kādu cilvēku. Viņa saburzīto mēteli klāja asinis. Vīrietis pretojās.

      – Viņš slēpās sānielā!

      – Neslēpos vis! Es gulēju!

      – Pretojās, kad mēs viņu sagūstījām!

      – Ko lai citu iesāku? Jūs man sakritāt virsū!

      – Noslaktēji Džonatanu un visu viņa ģimeni, tā, lūk! Vēl to nabaga kalponi piedevām!

      – Džonatans? Es pat neesmu dzirdējis par…

      – Tev uz mēteļa ir viņa asinis!

      – Es par daudz iedzēru un pakritu!

      – Tu nogalināji manu brāli! – Kliedzējs iezvēla gūsteknim ar dūri pa seju.

      Raiens viņu brīdinoši apsauca.

      Vīrietis sita vēlreiz. Gūsteknis sāpēs iekaucās un palēca sānis.

      – Diezgan! – Raiens pavēlēja. – Lai viņš paskaidro!

      – Viņš tik samelsīs pilnas ausis! Tas neģēlis pārgrieza manam brālim rīkli! – Pēc trešā belziena pašķīda asinis.

      Raiens piesteidzās klāt, lai iejauktos. Piepeši sagūstītais nogāzās zemē, un pārējie nokrita līdzi.

      – Es viņu vairs neredzu! Kur viņš palika? – Nogalinātā brālis uztraucās.

      – Šeit! Es viņu turu!

      – Nē, tu turi mani!

      Miglā kūņojās vairāki cilvēki.

      – Tur! Tālāk!

      Kņada aizvirzījās uz šķērsielas pusi; pūlis vajāja izmisīgi bēgošu ēnu. Zvēliens ar rungu tik tikko neskāra bēgļa galvu.

      Raiens šāvās viņiem pakaļ. Manīdams kādu skrienam līdzās, viņš pagrieza galvu un pārsteigumā iepleta acis.

      – Beker, jūs?

      Bekers bija pārģērbies tīrā uniformā un tagad turējās līdzās Raienam, lai gan ciešās šuves un pārsēji zem apģērba kavēja kustības.

      – Es atgriezos, cik vien drīz varēju.

      – Jums vajadzētu atpūsties.

      – Lai palaistu secen iespēju mācīties no jums?

      Vīri viņiem priekšā iebrāzās sānielā.

      – Viņš atradis saplēstu pudeli! – kāds nokliedza. – Manas acis! Viņš trāpīja man acīs! Lai Dievs žēlīgs, es esmu akls!

      Šaurajā ieliņā iespiedās aizvien vairāk cilvēku.

      – Man trūkst elpas! – kāds stenēja.

      Raiens pūlējās izvilkt cilvēkus ārā no ielas.

      Bekers sekoja viņa paraugam. Būdams piecpadsmit gadu jaunāks par Raienu, garāka auguma un platākiem pleciem, viņš sparīgi rāva vīrus ārā no sānielas un nogrūda tos uz bruģa.

      Tie neizturami dvakoja pēc alkohola.

      – Atkāpieties! – Raiens pavēlēja.

      Bet pūlis palika stāvam kā mūris.

      Kreisajā pusē Raiens pamanīja gaismas strēli – tur, pavērusi durvis, ārā pārsteigta lūkojās korpulenta sieviete.

      – Skrienam! – viņš aicināja līdzi Bekeru.

      Abi steigšus paspraucās garām sievietei un attapās vienā no daudzajām vietējām tavernām. Gar soliem un leti viņi pa gaiteni nonāca pieliekamajā telpā ēkas labajā pusē.

      – Pie loga! – Raiens sauca.

      Konstebls pasteidzās garām alus mucām un pastūma augšup bīdāmo logu. No ielas atskanēja nomācoša kliedzienu un lāstu kņada. Raiens pavērsa lukturi ārā pa logu, un tā stars pāršķēla nakts tumsu. Varēja redzēt, ka bēglis atgaiņājas no uzbrucējiem ar saplēstas pudeles lausku. Dažiem no brūcēm sejā tecēja asinis. Vajātāji izbīlī izmisīgi centās pakāpties tālāk no bīstamā ieroča un uztriecās tiem, kas spiedās no aizmugures.

      Bekers pasniedzās ārā pa logu, ar garajām rokām satvēra bēgli aiz pleciem un centās ievilkt mājā, bet divi vīri uz ielas pieķērās bēglim pie kājām.

      Šādi rauts uz pusēm, tas neganti iebļāvās.

      Raiens nolika lukturi uz galda, paķēra kaktā ieslietu slotu un ar kāta galu dūra tiem, kuri turēja bēgli. Viņš mērķēja tiem pa zodu, trieca un cirta tik spēcīgi, ka viens no vīriešiem iekliedzās un aizklāja ar plaukstām seju. Raiens nekavējās ar slotaskātu uzbrukt otram, un arī tas iegaudojies palaida vīrieša kājas vaļā.

      Negaidot zaudējis pretestību, Bekers krita atmuguriski, ieraudams vajāto vīreli istabā. Abi nogāzās uz grīdas.

      – Novāciet rokas! – gūsteknis sauca, atvairīdamies ar saplēsto pudeli.

      Raiens izgrieza viņam roku, līdz vīrietis sāpēs iekliedzās un izmeta pudeli, kas uz grīdas sašķīda lauskās. No aprīkojuma jostas Bekers izņēma modernos rokudzelžus, kuros iestrādātās atsperes ļāva cieši apkļaut rokas, kamēr tos aizslēdza ar atslēgu.

      – Es nekā slikta neesmu darījis! – vīrietis iesaucās.

      – Mēs pavisam drīz noskaidrosim patiesību, – Raiens attrauca, mēģinādams atgūt elpu. – Kā jums uz mēteļa gadījās asinis?

      – Tie mani gandrīz vai nobeidza! tur tika asinis, – vīrietis runāja, veldams vārdus pār pietūkušajām lūpām.

      – Ja jūs tiešām neslēpāties, bet aizmigāt, jo bijāt pārāk daudz izdzēris, – ierunājās Bekers, – šie cilvēki patiesībā izdarīja labu darbu.

      – Kāda vella pēc jūs tā domājat?

      – Tik saltā naktī jūs būtu miegā nosalis.

      – Tad nu gan laba izvēle… nosalt vai tikt piekautam līdz nāvei.

      – Varat pateikties mums, ka nenotika ne viens, ne otrs. – Kur tieši jūs dzērāt? – vaicāja Raiens, kas atzinīgi vēroja Bekera pūliņus iekarot aizturētā uzticību.

      – Daudzviet.

      – Kura bija pēdējā vieta? СКАЧАТЬ