Kaisle zem Tasmānijas debesīm. Kimberlija Frīmena

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ gaismas, lai sameklētu koferi zem loga. Vēl nebiju to izkravājusi. Noliegums. Sānos atlasa kārbiņā atradu savus apavus. Jaunas krievu puantes, pietiekoši ievalkātas, lai būtu ērtas un elastīgas, bet ne tik ļoti, lai sāktu plīst. Ideāli apavi. Tiem līdzās atradās diadēma, kuru biju valkājusi “Gulbju ezerā” Dienvidslāvijā pirms gada. To īpaši man bija radījis čehu juvelieris, un, lai arī dārgakmeņi nebija īsti, tā bija izcila. Iespraudu to matos un apsēdos uz grīdas, savilkdama svārkus līdz gurniem, lai sasietu puantes. Kustības bija mierinoši pazīstamas: nebiju valkājusi baletkurpes kopš nelaimes gadījuma. Tad es mēģināju pietrausties kājās. Arī agrāk biju dejojusi, pārvarot sāpes.

      Viegli izstiepu katru kāju un tad… augšā.

      Uz vienu īsu mirkli, varbūt sekundes miljono daļu, viss likās normāli. Muskuļi darīja to, kas tiem bija jādara, padevīgi atkārtojot iemācīto. Taču griezīgās sāpes ātri vien apdzēsa manu cerību dzirksteli. Es iekliedzos un sabruku zemē. Un atļāvos iešņukstēties. Sāpju dēļ. Vilšanās dēļ. Tādēļ, ka biju zaudējusi to, kas man bija vissvarīgākais. Prāts to bija zinājis visu laiku, bet nu to saprata arī sirds. Kad būšu sadziedējusi savu ceļgalu – ja vien tas vispār bija iespējams, es būšu par vecu, lai mani izvēlētos. Pārāk liels risks. Un, tā kā pa pusei profesionāls darbs vai nelielas lomas atradās zem mana goda – tā, nu es to atzinu –, tas nozīmēja, ka mana karjera neapšaubāmi ir beigusies.

      Viegls klauvējiens pie durvīm.

      – Ej prom, – es uzsaucu.

      Taču tas bija tētis. Viņš ienāca iekšā.

      – Emma? Vai tu pakriti? Vai tev nekas nekaiš? – Viņš ieslēdza gaismu: viss kļuva briesmīgi gaišs. Viņš uzmeta man skatienu, palūkojās uz diadēmu man galvā, uz puantēm kājās un piesteidzās, lai mani pieceltu kājās. Es raudāju, piespiedusies viņam pie krūtīm, sejai kļūstot slapjai. Viņš uzmanīgi nosēdināja mani uz gultas. Tik liela auguma vīrietim – īstam milzim – viņš allaž bija izrādījies neiedomājami uzmanīgs.

      – Vai tu savainojies? – viņš jautāja. – Vai izsaukt ārstu?

      – Es nepakritu, – žagodamās atbildēju. – Raudu tāpēc, ka… esmu sapratusi… – nespēju pabeigt teikumu.

      Viņš atglauda manus matus no sakarsušās sejas.

      – Man ļoti žēl, sirsniņ, – viņš sacīja. – Es darītu visu, lai to izlabotu. Taču tas nav manos spēkos.

      Skaidrs, ka tas nebija viņa spēkos. To nevarēja neviens.

      Uzmanīgi noņēmu diadēmu un pasniedzu to tētim.

      – Aizmet to, – es sacīju. – Nekad vairs negribu to redzēt.

      Nākamajā pirmdienā es atrados Hibērda kunga kantorī. Viņš bija mūsu ģimenes advokāts, cik vien es sevi atcerējos. Nekad nebiju dzirdējusi kādu viņu uzrunājam citādi, kā vien par Hibērda kungu, lai arī esmu pārliecināta, ka viņam bija arī vārds, tāpat kā visiem pārējiem. Taču viņam piemita kaut kas vecmodīgs, kas izpaudās viņa rūpīgi izgludinātajos kreklos un kaklasaitēs, kas bija mazliet par platu, lai būtu modernas. Būtu nepareizi uzrunāt viņu citādi.

      Skaidrs, ka mana māte arī bija klāt. Viņai par prieku es nebiju ļāvusi piedalīties tēvocim Maikam. Mamma dīdījās, un tā bija skaidra zīme, ka viņa nervozē. Es nenervozēju. Negaidīju naudu, lai gan mamma neapšaubāmi gaidīja. Gan vecmāmiņa būs rīkojusies tālredzīgāk par naudas novēlēšanu. Drīzāk es gaidīju kādu dārgu rotaslietu vai grāmatu, kurai bija kāda vērtība viņas acīs. Gaidīju kādu piemiņas velti, kas varētu kalpot man par mācību – varbūt tādu mācību, kas mani šobrīd vēl neinteresēja.

      Hibērda kungs ceremoniāli atvēra mapi uz sava ozolkoka galda. Pulksteņi tikšķēja, gleznas nolūkojās, putekļi krājās grāmatplauktos. Viņš jau zināja, kas atrodas mapē, un spēlēja savu lomu gluži kā televīzijas realitātes šova vadītājs. “Un par uzvarētāju kļūst…”

      Mamma sažņaudza savas elegantās plaukstas.

      – Emma, tava vecmāmiņa man deva ļoti skaidrus norādījumus. Viņa tev ir atstājusi ko tādu, kam piemīt liela emocionāla vērtība, taču tā saņemšanai ir izvirzīti noteikumi. Viens no šiem noteikumiem ir tava atgriešanās Austrālijā. – Viņš pasmaidīja. – Apsveicu ar atgriešanos.

      Nespēju ieskatīties viņam acīs. Viņš neko nezināja par manu savainojumu, manu zaudējumu. Manas sāpes acīmredzot bija pārāk labi redzamas. Viņa smaids nozuda no sejas.

      – Lai vai kā, – viņš sabozies turpināja, – minētajam objektam piemīt arī materiāla vērtība, lai gan to nevar pārdot sešus mēnešus pēc tam, kad tas tiks tev nodots.

      – Kas tas ir? – mamma jautāja, nespēdama ilgāk nosēdēt mierā.

      Hibērda kungs pat nepalūkojās uz viņu. Izslēgšana no vecmāmiņas mantojuma bija sanaidojusi viņu ar mammu un tēvoci Maiku.

      – Tā ir māja, Emma.

      – Māja? Bet jūs taču pārdevāt Pointpaiperas māju, – mamma sacīja, pielēkdama kājās no krēsla. – Es atceros. Nauda tika atdota kaut kādai muļķīgai dzīvnieku patversmei.

      Hibērda kungs nokremšļojās, atkal salika papīrus mapē un nogaidīja, kad mamma apsēdīsies. Māja. Vecmāmiņa man bija atstājusi māju. Jādomā, ka tas bija labi. Man nevajadzēja just tādu smagumu.

      – Kā jau teicu, Bītijai šī māja bija ārkārtīgi nozīmīga. – Viņš pastūma mapi pāri galdam uz manu pusi. – Tā atrodas Tasmānijā.

      – Tā vecā māja? – mamma iejautājās. – Man likās, ka viņa to pārdevusi jau pirms daudziem gadiem. Vai tas ir viss? Jūs esat pārliecināts?

      – Pateicos, – es sacīju Hibērda kungam, pasizdama mapi padusē. – Nezinu gan, ko ar to iesākt. Vai tā ir gatava pārdošanai? Tas ir, man taču nav obligāti jābrauc uz turieni, ko?

      Hibērda kunga balss atmaiga.

      – Tava vecmāmiņa ļoti gribēja, lai tu aizbrauktu, taču viņa zināja, ka nevar tevi piespiest. Kā jau pirmīt teicu, tu vari to pārdot pēc sešiem mēnešiem, bet ne ātrāk. Domāju, viņa cerēja, ka tu pavadīsi tur kādu laiku.

      – Tasmānijā?

      – Jā. Tur ir ļoti skaisti. Tev tur patiktu.

      Protams, es zināju par vecmāmiņas aitu fermu. Vienas no manām visagrākajām atmiņām saistījās ar nakšņošanu vecmāmiņas mājā, nakts vidū pamostoties no bailēm. Biju aizskrējusi uz mūzikas istabu, kur viņa vēlu sēdēja un lasīja. Viņa bija ielikusi manu galvu savā klēpī un ieteikusi palūkoties uz gleznu ar eikaliptu, kas viņai tik ļoti patika. Tas bija viņas iemīļotākais skats no fermas, viņa man bija sacījusi, un viņa allaž sajutās mierīga un laimīga, to uzlūkojot. Skatījos uz gleznu ļoti uzmanīgi ilgāku laiku, kamēr viņa glāstīja manus matus, līdz es atkal aizmigu.

      Man gribējās redzēt šo vietu. Nogulēt visu ceļu СКАЧАТЬ