Kaisle zem Tasmānijas debesīm. Kimberlija Frīmena

Чтение книги онлайн.

      – Es nebraukšu.

      – Kāpēc ne?

      Atvēru muti, lai atbildētu, taču jautājums pārsteidza mani nesagatavotu. Patiešām, kāpēc ne? Nedēļām ilgi biju gulējusi gultā un jutusies nožēlojami. Es kārtīgi nepaēdu un dzēru parāk daudz pretsāpju tablešu. Biju redzējusi sevi spogulī, un no manām acīm bija pazudusi gaisma. Šobrīd mani Londonā nekas nesaistīja. Vai būtu tik ļauni atgriezties mājās, lai būtu kopā ar ģimeni?

      Māte sajuta manas šaubas un sagatavojās izšķirošajam triecienam.

      – Sidnejā dzīvo daži no pasaules labākajiem speciālistiem, – viņa sacīja, piepūzdamās no nacionāla lepnuma. – Viņi lieliski parūpēsies par tevi un tavu ceļgalu. – Un tad vārdi, kas izšķīra visu. – Tavs tēvs pazīst kādu fizioterapeiti, kura palīdzēja vienam no Sidnejas “gulbjiem” savest kārtībā celi. Viņa ir ļoti slavena, un man šķiet, ka viņš jau ir atpakaļ uz skatuves.

      Mana sirds uzķērās uz āķa. Vai viņa gribēja teikt, ka šī fizioterapeite varēja man palīdzēt atkal atsākt dejot? Ja es varētu dejot, man būtu nākotne. Ja nē, es pārvērstos dzīvā vrakā.

      Mamma aizturēja elpu.

      – Labi, – es noteicu. – Es braukšu.

      Man bija vajadzīgas pilnas sešas minūtes – pirksti satvēruši kāpņu margas dzelžainā tvērienā, sviedri izspiedušies uz pieres, ceļgali trīcoši –, taču es beidzot nokāpu pa šaurajām kāpnēm, kas veda uz jumta terasi.

      Ārā bija neparasti auksti: brāzmaini lietus mākoņi virzījās no ziemeļaustrumiem, it kā pa ceļam būtu savākuši jūras pelēkumu. Dziļi ievilkdama elpu, devos uz treliņu pusi garām noplukušajiem samteņu un balzamīņu podiem, kas bija atbalstīti pret tiem.

      Tas bija skats uz Temzu un Batersijas parku, kurā mēs ar Džošu bijām iemīlējušies. Mani pārņēma melanholija. Atcerējos dienu, kad mēs te ievācāmies. Es to biju pavadījusi mēģinājumā pirms “Dafņa un Hlojas” izbraukuma izrādēm, un Džošs tikko bija saņēmis paaugstinājumu. Mēs bijām atlikuši kravāšanos uz vēlāku laiku, lai uzkāptu tur augšā ar ķīniešu līdzņemamo ēdienu un šampanieša pudeli. Kad debesis satumsa un atdzīvojās Londonas gaismas, Džošs uznesa augšā segas un mēs mīlējāmies zem klajas debess. Visi viņa skūpsti garšoja pēc šampanieša un sojas mērces. Mēs bijām pārliecināti, ka kopš šī brīža viss notiks pēc mūsu prāta.

      Varbūt Džoša gadījumā tā arī bija. Es to nezināju. Sapratu, ka pārāk maz esmu par viņu zinājusi. Nekad neko nejautāju par viņa darbu, jo tas mani garlaikoja, lai gan viņš allaž gribēja uzzināt ko vairāk par manējo, par to, ko es par to domāju un jutu. Vai es biju tik ļoti apsēsta ar sevi? Tā izskatījās. Varbūt tādām sievietēm kā es kulisēs allaž gaidīja kāda sekretāre, lai noceltu viņu partneri.

      Mamma bija solījusies ierasties man pakaļ pēc stundas. Lidmašīnas biļetes bija rezervētas vēl pirms viņas izbraukšanas no Austrālijas. Biznesa klasē, lai es vajadzības gadījumā varētu izstiept kāju visa lidojuma garumā. Un tomēr man bija bail no tā. Tas bija tik garš ceļš. Tā izturēšana prasīs manus pēdējos miegazāļu un pretsāpju tablešu krājumus, un es tīšām biju atteikusies paņemt jaunas receptes. Kopš nolaišanās brīža Austrālijā es biju apņēmusies atgūt formu. Pašcieņu. Varbūt pat savu dejotprasmi.

      Man gribējās, lai mamma beigtu tērgāt par “citām karjerām”. Jo īpaši par deju mācīšanu. Mācīšana! Es tik tikko spēju saprasties ar pieaugušajiem, ko es iesāktu ar bērniem? Varbūt salauztu viņus. Horeogrāfija: nē. Es justos greizsirdīga, redzot citus cilvēkus kustamies plūstoši, dzīvi, ar strauji pukstošām sirdīm, kamēr es stāvētu malā un noskatītos.

      Nopūtos un atbalstījos pret treliņiem.

      – Ardievu, ardievu, – es sacīju Londonas debesīm un upei, un automašīnām, un cilvēkiem, un sapnim, un manī viss iekšēji sagriezās no bēdām. – Es braukšu mājās.

      Septītā nodaļa

      Mammai par godu jāteic, ka viņa nogaidīja nedēļu – pietiekoši ilgi, lai es atgūtos no pārlidojuma radītās laika nobīdes un atrastu no pretsāpju līdzekļiem, – lai atklātu savu patieso motīvu. Varbūt viņa būtu gaidījusi vēl ilgāk, taču tēvocis Maiks negaidīti atnāca ciemos un tikpat negaidīti pateica to, ko nevajadzēja teikt.

      Sidnejā valdīja pavasaris, un gaisu atdzīvināja mammas audzēto jasmīnu smarža. Es biju sākusi apmeklēt fizioterapijas nodarbības pie tēva paziņas un pēc viņas ieteikuma apņēmīgi staigāju šurp un turp pa vestibilu, izvairīdamās no pārmērīgi draudzīgā vācu aitu sugas kucēna Tīģera miklā purniņa: tēvs viņu bija uzdāvinājis mammai Ziemassvētkos. Bez pretsāpju līdzekļiem es labāk spēju sajust locītavu, iepazīt to. Fizioterapeite man nebija devusi nekādas tukšas cerības. Viņa teica, ka mans ievainojums esot nelaimes gadījums, kāds gadoties vienā reizē no miljona, nemaz nerunājot par dejotājiem. Tomēr viņa man bija devusi labu padomu: pievērsties tikai šodienai. Domāšana par rītdienu mani pārņemtu un neļautu koncentrēties. Šobrīd vajadzēja staigāt. Atjaunot kāju muskuļus. Dzīvot tagadnē gadījumam, ja domas par pagātni vai nākotni mani pārāk nomāktu.

      Tēvs bija darbā savā dzelzslietu veikalā. Mamma un tētis tā arī nebija apprecējušies, un tāpēc man tika piešķirts mammas dubultais uzvārds. Laiku pa laikam viņi kaut ko ierunājās par “savas mīlestības nosvinēšanu”: šī doma mani reizē mulsināja un piepildīja ar sentimentālu laimes apziņu.

      Uz priekšu un atpakaļ pa priekšnamu.

      Klauvējiens pie durvīm.

      – Tēvoci Maik! – Piesardzīgi viņu apskāvu, domās lūgdamās, kaut nu viņš nesāktu izpildīt kādu no saviem tēvoča Maika gājieniem ar manis pacelšanu un kratīšanu. Viņš bija liels kā lācis un slavens ar saviem sarežģītajiem joku rokasspiedieniem un straujo niršanu baseinos.

      – Emma! Tāds prieks tevi redzēt. Tu izskaties brīnišķīgi.

      Tādā gadījumā Austrālijas saule nāk tev par labu.

      Es viņam neteicu, ka nešķērsoju ceļu bez cepures un pretiedeguma krēma. Man patika mana ziloņkaula krāsas āda.

      Tā vietā es noteicu:

      – Ir patīkami būt mājās.

      – Cik ilgi tu paliksi? – Viņš aizvēra aiz sevis durvis un devās uz virtuves pusi, negaidīdams atbildi. – Vai Hibērds jau tevi ir apgaismojis? Kas tur īsti slēpjas?

      Nezināju, par ko viņš runā, taču tēvocim Maikam nebija nekas neparasts dīvaini izturēties un runāt par ko tādu, ko saprata vienīgi viņš pats. Lēnām viņam sekoju, panākot tēvoci brīdī, kad viņš izņēma no ledusskapja alu un novietoja to uz marmora galda virsmas.

      – Gribi? – viņš jautāja.

      – Mammu! – es uzsaucu, zinādama, ka viņa gribēs uzzināt par tēvoča Maika klātbūtni. Vai viņa vēlēsies tēvoci redzēt, СКАЧАТЬ