Kalnu prinča līgava. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Simona turpināja kaut ko čivināt par savu māsu, kamēr viņa atraisīja un novilka kleitu, atnesa čības un mīkstu halātu.

      Kad viņa mani aizveda uz pirti un es ar galvu iegāzos siltajā ūdenī un tad izkāpu ārā, es tiešām jutos labāk. Kamēr es mērcējos, Simone apsēdās man blakus.

      – Vai nevēlies nopeldēties? – jautāju meitenei.

      – Nē, tas ir tikai tev un pirts princim. Un šis ir tieši jums, Džona Amālijas kundze. Vai tu redzi rozā akmeni?

      Patiešām, tagad pamanīju, ka vannu malas rotā dažādu krāsu akmeņi. Manējais bija apgriezts rozā krāsā.

      – Kā ar pārējām vannām, Simone?

      – Kur balti un gaiši akmeņi, tur ūdens veldzē un dziedina. Šeit vakarā noteikti jāvelk rozā peldkostīms. Kur ir dzeltenie un sarkanie akmeņi… – Simone nosarka, – Teitana saka, ka tie ir paredzēti pieaugušajiem, mēs tur nevaram iet. Un zaļās un melnās ir tikai princim, jūs pat nevarat tur aiziet un elpot tvaiku.

      Saņēmu spēkus, atguvu mieru, veselo saprātu un vēlmi uzzināt, kur atrodos, kas notiek un kāpēc. Kur pirms stundas no manis iznāca nogurušais emocionālais muļķis, nav zināms.

      – Simone… kāpēc tev katru gadu ir jauna Amālija? Pastāsti man, es nevienam neteikšu.

      "Labi, Džona-Amālijas kundze," es samierinājos ar faktu, ka viņa izkropļo manu vārdu vietējā veidā, bet tomēr pārtraucu viņu:

      – Vismaz tad, kad būsim vieni, sauc mani par Innu? Bez Amālijas?

      – Labi, Jonas jaunkundze-A… Labi, Jonas jaunkundze.

      Nez kāpēc likās mierīgāk, it kā es būtu es.

      – Kā tad ar Amāliju, Simone?

      – Nu… Katru gadu pēc trim aukstām naktīm, kad akmens zieds laukumā nokrīt, kad dzīvības ūdenskritums sasalst, kad saule uzlec tikai pusdienlaikā un tūlīt aiziet aiz horizonta, pēc tam Princis spēlē Ziemas kāzas ar Amāliju. Princese vienmēr ir skaista, vienmēr laimīga. Kamēr princis un princese ir kopā, Kalnu reģions plaukst. Gads ir dzimis Ziemas kāzās, un tas vienmēr ir bijis tāds.

      – Vienmēr?

      Simona paraustīja plecus.

      – Princis ir nemirstīgs. Bet Amāliju nevar apbēdināt. Parasti viņa neko nejautā, dara, kā saka, smaida, piekrīt, dzīvo priecīgi un laimīgi. Bet katru gadu nāk jauni Teitanas skolēni, tāpēc zinu tikai citu teikto.

      Manā galvā griezās refrēns “Amālija ir katru gadu jauns” un “Žēl būs salūzt…”, ko dzirdēju sākumā no vectēva Mateja… un kam nepievērsu uzmanību, ņemot vērā. tas, kas notika, bija sapnis.

      Man likās, ka neesmu siltā baseinā, bet stāvu zem tā ledainā ūdenskrituma, tikai tas neatdzīvojās, neplūda no pieskāriena, bet tvēra ķermeni ar ledu.

      * * *

      Neskatoties uz uztraukumu, kas mani pārņēma, es sasildījos vannā, un, kad atgriezos istabā, es uzreiz aizmigu. Bet tomēr gribēju pajautāt Simonai…

      Es sapņoju par apsnigušu akmens kambari, mulsinošiem koridoriem un cietumiem, un vienā no tiem bija milzīgs spogulis, kas klāts ar sarmu. Ar piedurkni izdzēšu sniega rakstus un atspulgā uz mani skatās pavisam cita meitene – melnmataina skaistule… skumji.

      – Amālija… izpleti kājas… smaidi… – Mani pamodināja alkohola smaka un sajūta, ka uz gurniem ir kāda cita rokas. Kas pie velna! Es paraustīju ceļgalu un, šķiet, iesitu pa degunu Stefanam, kurš bija noliecies pār mani. Viņš kliedza no sāpēm. Es izlēcu no gultas un kliedzu:

      – Kas tu domā, ka esi?

      Vispār šādā situācijā manas manieres bija kā skolēnam, un viņš tiešām bija diezgan pārsteigts un atkārtoja to pašu:

      – Amālijai jāpakļaujas! Apgulies, izpleti kājas un smaidi!

      – Ej ellē! Es neesmu Amālija, un manas kāzas bija ar princi, nevis ar tevi!

      Viņš turpināja piespiest savu viedokli:

      – Bet tev jāpakļaujas!

      "Es neko neesmu parādā," es dusmīgi nočukstēju. No kurienes tādi nāk? Piedzēries, ar lipīgām rokām un mežonīgu ego.

      "Amālijai nav iebildumu, princim ir vienalga," Stefans, šķiet, pārliecināja sevi un vērsās pie manis ar nolūku mani noskūpstīt. Es nevarēju to izturēt un iedevu viņam lielu pļauku pa seju. Neskatoties uz savu augumu, viņš sastinga. Bet viņš neatkāpās, mēģināja satvert viņu aiz pleciem, bet no ģērbtuves atskanēja balss:

      "Princis rūpējas, Stefan."

      5. Sniega ceļi

      Aless Oldrihs

      Meistars Matejs saka, ka neiztur ziemu, tāpēc uz svētkiem nenāk. Bet vienkārši nav iespējams ienīst ziemu vairāk par mani.

      Darījums ar Hora māti man, manam skolotājam Matei un viņa mazdēlam Stefanam, deva mūžīgu dzīvību. Bet tas, kas sākās kā svētība, ātri kļuva par lāstu.

      Laimes un labklājības atslēga bija mana savienība ar princesi Amāliju, skaisto Kalnu meitu, ar kuru mēs bijām neprātīgi iemīlējušies viens otrā. Māte Gora domāja, ka, apburot mūsu savienību un nododot varu man, viņa pasargās savu meitu, taču sanāca savādāk. Viņas piešķirtā vara pār kalniem tika apvienota ar manas ģimenes vienkāršajām spējām apburt dzīvās būtnes akmenī. Tikai agrāk varēju radīt tikai akmens ziedus, bet pēc rituāla spēks kļuva tik plaši izplatīts, ka tagad saindēja to, ar kuru biju saistījis savu dzīvi un vēlējos mūžīgu laimi. Amālija… Mūsu neatlaidība ilga septiņus gadus, un pat pati Kalnu māte nevarēja atcelt savu mūžīgo "svētību". Tāpat kā nevarēju atsaukt to, ka miers kalnos ir saistīts ar Kāzu rituāliem.

      Viņa gribēja, lai es uz mūžu būtu precējusies ar viņas meiteni. Mēs ar Amāliju gribējām to pašu un viegli vienojāmies. Nevienam neienāca prātā, ka Amālija kļūs par akmeni. Pēc viņas nāves es paliku traks un kalni gāja man līdzi. Neviens nevarēja apturēt zemes nogruvumus, zemestrīces un upju plūdus.

      Un tikai meistars Matejs izdomāja, kā tikt galā ar lāstu.

      Bet… katru gadu Amālijā, kuru viņš ideāli radījis no akmens, redzēt tikai ēnu un atspulgu, tikai svētības nesēju “lai viss būtu labi”, tikai saldu čaulu, kurā dvēsele kalnu vēji īslaicīgi mīt.

      Paklausīgs, laipns, mīļš. Ideālā Ziemeļu kalnu princese, kura smaidot iziet cauri visiem kāzu rituāliem, nedomājot un neiedziļinoties, vienkārši piekrītot. Kas gada laikā lēnām izgaisīs manas burvības ietekmē, lai kā es censtos nodzēst spēku melnajās vannās. Izbalināt, bet līdz galam pasmaidīt ar vēja smaidu. Mana mīļā Amālija, kuru es nekad vairs nesatikšu, bet man ir pienākums katru gadu precēties.

      Pirmo reizi pēc ilga laika blakus istabā bija dzirdams СКАЧАТЬ