Kalnu prinča līgava. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      Otrā meitene uzreiz ielēca istabā. Viņa bija nedaudz jaunāka, bet pēc izskata ļoti līdzīga pirmajai. Un tajā pašā kleitā un priekšautā. Dajanka man pasniedza piena halātu, neticami mīkstu un siltu.

      – Simona, vai tu neatstāji čības dāmai? "Viņa noklikšķināja ar mēli vecākajam un metās pie durvīm, bet nevis pie tām, no kurām viņa bija izgājusi, bet gan pie durvīm pa kreisi no kamīna, kuras es iepriekš nepamanīju, noslīdēja tur un uzreiz atnesa mani mīkstu. filca čības.

      "Es neaizmirsu, man vienkārši nebija laika!" Un nevajadzēja kāpt, Diāna!

      Jaunākā saknieba lūpu.

      – Meitenes, nestrīdieties. Tātad, kur man vajadzētu mazgāt seju?

      Māsas saskatījās. Simone pasniedza kleitu jaunākajai, kura aizvainota ienesa to ģērbtuvē, bet vecākā paņēma mani aiz rokas un veda pie kamīna. Labajā pusē bija arī tās pašas neuzkrītošās durvis, un aiz tām pakāpieni gāja lejā. Akmens te nebija, viss bija izrotāts ar gaišu koku. Un kāpnes, un margas… Tvaiks cēlās. Tālāk bija milzīgs spogulis, un blakus tam bija ūdens strūklakas.

      "Šeit, Amālijas kundze, zem peldvietas ir tualete." Šeit ir karstie avoti, vienmēr ir silts un ūdeņi dažādi, ir ārstnieciskie… Ja vajag… nu, vajadzībām, tad sānos ir durvis.

      No zāles atskanēja jaunākā balss:

      – Simona! Stefa vēl nav paņēmusi līdzi kleitu uz ceremoniju! Es negribu iet pie viņa! Bēdziet, labi? Es pagatavoju brokastis!

      Meitene vainīgi paskatījās uz mani:

      "Atvainojiet, kundze, es drīz atgriezīšos un palīdzēšu ar peldkostīmu." Pagaidi, man tev jāpalīdz!

      "Labi, labi," es nomierināju palīgu. Meitene aizbēga, un es mierīgi nomazgāju seju un sāku skatīties apkārt. Varbūt viņu kalpiem viss jādara kungu vietā, bet es varu nomazgāties. Simone neatgriezās, un man kļuva ziņkārīgs. Novilku halātu – bija silts, paliku tikai zīda apakškleitā, un turpat atstāju čības un zeķes. Visas takas starp vannām bija izklātas ar gludu koku, un bija patīkami pa to staigāt basām kājām. Jo zemāk, jo siltāks un vēl karstāks bija pāri vannām. Ūdens vietām bija gaišs, citviet sarkanīgs, vietām gandrīz melns. Mēs reiz ar vecākiem, kad viņi vēl bija dzīvi, gājām pie radona avotiem, un viņi teica, ka visus ūdeņus nevar ilgstoši izmantot, nekaitējot veselībai. Iespējams, vispirms ir vērts pajautāt Simonai, kur atrodas ūdens…

      Vienā no tālu miglainajiem baseiniem atskanēja šļakatas, un es pagriezos. Princis Alešs līdz viduklim stāvēja ūdenī. Slapji melni mati pielipa pie stiprajiem pleciem, ūdens lāses tecēja pa ķermeni, tvaiki no pirts slēpa pārējo. Viņš paskatījās uz mani, pamāja ar galvu un pilnīgi mierīgi sāka izkāpt no ūdens, it kā manis nemaz nebūtu! Starp mums bija pāris ejas, kur bija margas un kur migla slēpās zem jostasvietas, bet es tik un tā nosarku. Princis uzvilka mantiju, aizsedzot savu krāšņumu, un gāja man garām uz citām durvīm, kas acīmredzot veda uz viņa guļamistabu, cienīdamies tikai pieklājīgi:

      – Labdien, dārgā Amālija.

      Es pieskatīju viņu, šokēta par šo satriecoši maigo vienaldzību.

      – Es neesmu Amālija! "Viņš jau bija aizvēris durvis aiz sevis un nedzirdēja manu kliedzienu. Par kādu bloku es sapņoju? Es piespiedu rokas pie krūtīm, mana sirds dauzījās. Kāpēc pie velna viņš mani ignorē? Mēs spēlējam kāzas! Vai nē?

      – Nedariet to, kundze. – teica Simone, kas piegāja klāt, – nesatrauc princi, tas nav piemērots. Tu drīz pieradīsi, Amālija, jo tev agrāk nebija cita vārda… Nāc, es tev parādīšu peldkostīmu. Tas dod spēku, tas tev šodien būs vajadzīgs.

      Tas bija pārsteidzoši patīkami siltajā ūdenī, Simone uzklāja dažas sastāvdaļas maniem matiem un pēc tam nomazgāja. Turmalīns uz viņas plaukstas locītavas maigi kvēloja, it kā smeltos spēkus no ūdens.

      – Pastāsti man par princi, Simone. Kāpēc lai viņš nebūtu sarūgtināts?

      Meitene sastinga, tad paskatījās apkārt.

      – Teodora Teitana vienmēr saka, ka Amālija pati visu zina.

      – Pastāsti man, ja? Es maz zinu.

      "Nu… es nezinu visu, bet kalnu cilvēku labklājība ir atkarīga no prinča noskaņojuma." Saka, ka viņam esot vienam, pēc nogruvumiem bijuši nogruvumi, lietusgāzes, upes izgājušas no krastiem… Bet tas bija ļoti sen. Kopš tā laika katru gadu princis spēlē kāzas ar Amāliju un mēs dzīvojam laimīgi…

      – Katru gadu? – es vēlreiz jautāju. – Ko tu ar to domā – katru gadu?

      Simone apklusa.

      – Simona!

      "Atvainojiet, Amālijas kundze…

      – Dievs, es neesmu Amālija! Mani sauc Inna! Un es jau beigšu sapņot! – es uzliesmoju. Meitene šņukstēja.

      – Labi, labi, Džona Amālijas kundze, lūdzu, tikai nekliedziet. Citādi viņi mani lamās. Jūs ne par ko nesapņojat, jūs jau sen pamodāties, nebaidiet mūs. Ejam, Dajanka tev jau atnesa brokastis, un es sagatavoju jaunu kleitu.

      Uz gultas gulēja balta satīna kleita ar smalkiem izšuvumiem gaiši rozā un sudraba pavedienā. Raksts veidojās ziedos, nedaudz līdzīgs tai, kas vakar uzziedēja laukumā. Šeit bija zeķes, zābaki, izklāts apmetnis un kastīte, acīmredzot ar rotaslietām.

      "Jūs apsēdieties, Amālijas kundze," Diāna teica un norādīja uz galdu pie kamīna. Bija krūze ar kaut ko neticami karstu, augu un neticami aromātisku, bija svaiga garoza maize, vairāki dažādi sieri, kas sagriezti plānos gabaliņos, viens mazs apaļš gabaliņš, kas izskatījās pēc kamambēra, un bļoda ar medu.

      Sasodīts, kad es pēdējo reizi ēdu brokastis? Es parasti dzēru tukšu kafiju un pusdienoju tikai universitātē. Tas bija neticami patīkami, siers kusa uz mēles, zāļu uzlējums uzmundrina kā kafija.

      "Starp citu," Simona čukstēja māsai, "Amālijas kundzi sauc Jona, vai varat iedomāties?"

      Es nobolīju acis.

      3. Ledus plūst

      Pēc brokastīm māsas man palīdzēja uzvilkt kleitu. Šoreiz kastītē bija satriecoši skaista baltā zelta kaklarota. Ziedu ziedlapiņas bija izgatavotas no rozā turmalīna, lapu cirtās dzirkstīja mazi dimanti, un katra zieda centrā bija rozā akmens, neticami caurspīdīgs un spilgts. Es nevarēju atcerēties nosaukumu. Bet es sapņoju atvērt savu dizaineru juvelierizstrādājumu veikalu! Un tētis, ģeologs, tādu aizmāršību nepiedotu. Lai gan, mans Dievs, kur reālajā pasaulē mums tas viss ir jāatceras?

      – Simone, kas tas par akmeni?

      – Centrā ir rozā berili, Jonas-Amālijas kundze.

      – Ļoti skaists! – nemaz nerunājot par to, ka tas ir dārgi.

      Es sevi neatpazinu. Vispār es bieži neskatījos pilna СКАЧАТЬ