Pūķa ēna. Saimniece. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Pūķa ēna. Saimniece - Edgars Auziņš страница 5
Ievilcis dziļu elpu plaušās, Pirans atkal ienira un gandrīz uzreiz iznira no stumbra pretējās puses ar citu vīnogulāju.
– Man paveicās – ar to pirmo izrāvos, bet vairs nekāpšu. Tas ļoti aizpūš.
Viņš uzkāpa kokā un kopīgiem spēkiem nostiprinājāmies vietā. Ūdens burbuļoja un putoja. Koka stumbrs zem mums satricināja un atsitās pret nogāzi. Atlika tikai lūgt, lai vīnogulājs izturētu un zeme netiktu izskalota. Mēs negribētu, lai tonnas akmeņu kristu tieši uz mums.
Aizmirsuši par apmulsumu, mēs saspiedāmies kopā un drebējām zem vēja brāzmām. Saule, tik nesen tik spoža, jau sen bija pazudusi aiz mākoņiem un nedeva gandrīz nekādu siltumu. Aizplūšana pastiprinājās, un mūsu acu priekšā ūdens līmenis kļuva zemāks.
Kaut kas turpināja atsist mūsu glābšanas koku, un nākamās sadursmes laikā mēs tikām uzmesti uz akmens. Zars, kas mūs turēja vietā, vai nu nolūza, vai arī atdalījās. Saskaņā ar mūsu kora saucienu koks pacēlās un metās līdzi straumei, bet gandrīz uzreiz strauji nobremzēja, kad vīnogulāji savilkās.
Viens vīnogulājs neizturēja grūdienu un pārsprāga, un Silans neizturēja un iekrita ūdenī:
"Ahh!"
– Silan! – mēs ar Piru unisonā kliedzām.
Pašā pēdējā brīdī zēnam izdevās satvert ārējos zarus, taču viņam nepietika spēka, lai pašam tiktu ārā.
"Tas… tu vari!"
Ūdens nepārtraukti gāzās pār viņu, liekot viņam šņākt un spļaut.
– Pagaidi, es nāku!
Pirans uzkāpa līdz pašam koka galam un apgūlās uz vēdera, mēģinot to izvilkt, taču viņa mitrās rokas paslīdēja, un mūsu stumbrs tagad šūpojas uz priekšu un atpakaļ, un viņš nevarēja labi satvert.
Nezinādama, ko darīt, es skatījos no tiem uz šūpojošo viļņošanos un atlikušo vīnogulāju, tas stiepās un retināja manu acu priekšā. Pirmās augšējās šķiedras, līdzīgas mizai, pārplīsa… Bija skaidrs, ka ilgi neizturēsim. Šķiet, ka viņi pārāk agri ticēja pestīšanai.
Un tad es to nevarēju izturēt un pacēlu galvu un atradu divus gaismas punktus aiz mākoņiem.
– Pūķa priekštecis vai kā jūs saucat! – es kliedzu pāri elementiem. – Bez pūķa nav ēnas, un bez ēnas nav pūķa? Viens no jūsu aizstāvētajiem atkal zaudēs savu ēnu, un Reach zaudēs draklordu. Ja tas kaut ko nozīmē, palīdziet mums!
Tajā brīdī nosprāga pēdējais vīnogulājs, un mēs visi bijām nopludināti no bluķa kā spalvas. Es ar galvu iegrimu ledainajā ūdenī, tik tikko paspējot dabūt gaisu plaušās.
"Piedod man, Zlata!"
Kaut kas apvijās ap manu vidukli un nepielūdzami pavilka mani uz augšu. Tas izskatījās pēc kaut kā čūskai vai tausteklim, un es kliedzu pārsteigumā un bailēs. Kliegt zem ūdens nav laba ideja. Uzreiz atņemts gaiss un rijot sāļo ūdeni, es plīvoju kā traka, bet nākamajā mirklī atrados virs virsmas un vienkārši apstulbu.
Tas, kas mani turēja virs ūdens, nebija nekas cits kā vīnogulājs – tieši tāds pats kā tie, ar kuriem mēģinājām nostiprināt baļķi.
– Ahaha! Ahaha! Tas ir brīnums! Brīnums! – Silans histēriski kliedza un iekliedzās vai nu no sajūsmas, vai no šausmām.
Viņu un Piranu tāpat turēja vīnogulāji.
Ja kādam Reaches iedzīvotājam tāda lieta šķita kā brīnums, tad es vienkārši paliku bez vārdiem un vienkārši stulbi smaidīju, un man pār vaigiem lija karstas asaras. Lielas, tās salūza un iekrita ūdenī, radot nelielas šļakatas, it kā tās nemaz nebūtu asaras, bet gan mazi oļi. Paceļot galvu pret debesīm, es sirsnīgi pateicos gaismeklim no sirds:
– Paldies!
Caur mākoņiem pazibēja spožs stars, it kā Pūķa ēna man mirkšķinātu ar aci!
Noslaucījusi acis, viņa nelaimē vērsās pie draugiem. Abi puiši skatījās uz mani ar neslēptu apbrīnu un pielūgsmi! Kļuva neveikli, un es sāku skatīties apkārt, izvērtējot situāciju. No augšas viss bija pilnībā redzams, un attēls šķita apokaliptisks.
Ūdens ar rūkoņu metās prom, plūda plosītos viļņos, un šur tur parādījās virpuļi. Tajos virpuļoja nelielas šķembas un nolauztu koku stumbri, saduroties ar rūkoņu un krakšķošu skaņu, un nogāja vertikāli lejā. Un mēs skatījāmies šo satraukumu no augšas, un man bija bail pat domāt, kas notiktu, ja maģija pēkšņi pazustu un vīnogulāji mūs atlaidīs…
Tā karājoties bija auksti un pat sāpīgi, bet es nesūdzējos. Esmu gatavs paciest neērtības, lai tikai tiktu izglābts. Es šeit jau biju daudz ko redzējis, bet katra maģijas izpausme man joprojām bija līdzīga šokam. Bet es kļuvu arvien pārliecinātāka savā pārliecībā, ka varēšu atrast veidu, kā atgriezties pie meitas. Noteikti kaut kas ir. Varbūt burvestība vai maģisks priekšmets…
– Nyera Lina, pavēli izlikt mūs krastā! – Silans jautāja, izlaužoties cauri domu plīvuram.
– Kas? – es vēlreiz jautāju, līdz galam nesaprotot, ko viņš ar to domā.
"Ūdens ir attīrījis teritoriju, mēs varam paslēpties alā no vēja," Pirans piebilda, norādot kaut kur lejup uz klinti.
Un tieši.! Ūdens līmenis pazeminājās, un zem mums tika atklāta neliela dzega, kuras izmēri bija aptuveni divi reiz pusotrs metri. Man tas nešķita uzticams, jo to varēja nomazgāt, bet puiši runāja par alu. Ideja nebija tā sliktākā, tā ir labāka nekā tusēt virs ūdens, nezinot, kurā brīdī vīnogulāji atlaidīsies. Bet kāpēc viņš nolēma, ka kaut kas ir atkarīgs no manis?
Ak! Viņi domā, ka es kontrolēju vīnogulājus! Jāmēģina.
"Lūdzu, nolieciet mūs uz dzegas," es jautāju un instinktīvi noglaudīju klūgas skropstu, kas apņēma manu vidukli.
Godīgi sakot, īpaši necerēju uz panākumiem, bet vīnogulāji lēnām nolaidās un uzmanīgi nolaida mūs tieši vajadzīgajā vietā, pēc kā atpleta rokas un ievilkās, pazūdot pamežā. Es to visu vēroju ieplestām acīm un domāju, ka tagad noteikti nevarēšu gulēt bez murgiem.
– Šeit! – Silans parāva mani aiz rokas.
Mēs paslēpāmies nelielā alā – apmēram četrus metrus dziļā un zemā. Pat man nācās nolaist galvu, un garajam Piram nemaz nebija ērti. Akmens sienas bija slapjas, padziļinājumos mirdzēja mazas peļķes, un nebija iespējas iekurt uguni. Arī laiks ārā bija pasliktinājies. No jūras nāca mākoņi, kas klāja debesis ar melnu fronti, pilnībā noslēpjot Drakendortas robežu no Pūķa un Ēnas acīm. Draudīgi uzplaiksnīja zibens, pērkona joprojām nebija, bet lietus jau pilēja, kļuva stiprāks.
"Es СКАЧАТЬ