Pūķa ēna. Saimniece. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Pūķa ēna. Saimniece - Edgars Auziņš страница 3
–Līna! – īss kliedziens knapi tika cauri stihijas rūkoņai.
Silans pamāja ar roku man no ūdens! Es viņu dzirdēju tikai tāpēc, ka bijām diezgan tuvu. Puisis uzminēja aizķerties uz kādu aizķeršanos un tagad no visa spēka mēģināja airēt manā virzienā, bet kur viņš bija!
– Spēku, turies! – es kliedzu.
Viņa pārcēlās uz pašu stumbra malu – tuvāk saknei, taču joprojām nevarēja to sasniegt, un zēns jau sāka nest uz sāniem. Vēl nedaudz, un mēs atkal apmaldīsimies šajā virpulī.
Izmisumā sāku šķirot izvirzītās saknes, cerot atrast kādu garāku. Un šis parādījās! Izvilkusi viņu no ūdens, viņa to kā virvi uzmeta puisim. Viņa palaida garām, bet mēģināja atkal un atkal. Piektajā mēģinājumā Silanam izdevās to noķert, lai gan nācās atlaist aizķeršanos, tomēr man izdevās viņu izvilkt.
– Esmu šeit! Es esmu gudrs šeit! Viss būs labi!
Es cieši apskāvu puiku, kurš trīcēja ne mazāk kā es, bet uzreiz bija jālaiž vaļā, kad viņš sāka drudžaini klepot. Izdevās to norīt, nabaga puisīt.
Man pašai bija šausmīgi slikti. Es dzēru šo sāļo, netīro vircu visu mūžu un, iespējams, tādā virpulī dabūju smadzeņu satricinājumu. Joprojām nav zināms, kas padara jūs slimu vairāk.
– Ir svētki! – Pārtraucis klepot, zēns norādīja ar pirkstu kaut kur uz priekšu un, saspiedis rokas kā megafons, lūstošā balsī iesaucās: – Piran! Svētki!
Tas nebija ilgi, un viņš atkal sāka klepot.
– Kur tas ir?! – aizkaitināti jautāju.
Es neko nevarēju redzēt. Silans vēlreiz norādīja ar pirkstu, un tikai tagad es pamanīju, ka pie tās pašas klints zem pils ir pienaglots vēl viens mazāks dreifējošais koka gabals, un tam blakus ūdenī, parādoties un pazūdot, šūpojas kāds gaišs plankums. Silana redze bija asāka nekā manējā, es nebūtu sapratusi, ka viņš ir cilvēks.
Tad mūsu koks sāka izvērsties un tikt pienaglots pie klints, un pārdomām vairs nebija laika. Kad bagāžnieks atsitās pret akmeni, man bija steidzami jālec ūdenī, lai nesaspiestu kājas. Peldējām blakus, turoties pie zariem un saknēm. Tas bija šausmīgi neērti un biedējoši, un visi mani spēki tika iztērēti, cenšoties neaizrauties, kas bija diezgan problemātiski. Tomēr tas ir labāk nekā tikt sasmalcinātam.
– Līna, mēs apstājāmies! – Silans pēkšņi teica.
– Kas? – Es to uzreiz nesapratu.
– Izskatās, ka esam iestrēguši! “Zēns nekavējoties uzkāpa atpakaļ uz bagāžnieka. – Ej ārā, nyera! – Viņš pastiepa man roku.
Es tik tikko varēju uzkāpt atpakaļ un nokritu uz vēdera, es biju tik nogurusi no šiem piedzīvojumiem. Tikmēr koks pagriezās perpendikulāri akmenim un karājās no vienas puses uz otru, bet nepeldēja nekur citur, atšķirībā no daudziem maziem un lieliem gružiem.
– Vai esam kaut ko pieķēruši? – es ierosināju.
– Tā izskatās! – Silans man piekrita.
Lai cik noguris es biju, nebija laika apgulties. Iztaisnojusies, viņa sāka ar acīm meklēt Piranu. Pamanāmā aizķeršanās, pie kuras mēs viņu redzējām, netika atrasta tajā pašā vietā, bet puisis atradās tur – ar seju uz leju uz ūdens, ko ieskauj mazi gruveši. Viņa ķermenis nedzīvi šūpojās pa viļņiem, muguru šķērsoja dziļa asiņaina skramba.
Manī kaut kas nepatīkami nosprāga. Es šo vīrieti īsti nepazinu, bet viņš mēģināja man palīdzēt un arī nokļuva šeit manis dēļ. Es viņu negribu… Es aizliedzu sev pat domāt par slikto un skaļi teicu, vairāk, lai nomierinātos:
– Viņš bija smagi ievainots. Droši vien bezsamaņā.
Silans man īsti neticēja, viņš tikai skumji pamāja ar galvu. Gluži kā pieaugušais.
"Izskatās, ka viņš ir noslīcis, nyera," zēns paskatījās uz mani tā, it kā viņš pats būtu pie tā vainojams.
"Kamēr mēs to neatklāsim, mēs noteikti nezinām."
Es nolēmu puisi nepieskaitīt pie mirušajiem, nebūdams par to simtprocentīgi pārliecināts. Līdz Piranai bija kādi pieci metri, bet, kad stumbrs atkal pagriezās uz priekšu, mēs atradāmies nedaudz tuvāk.
– Es peldēšu!
Pirms es paspēju reaģēt, Silans satvēra šo garo elastīgo sakni un ieslīdēja aukstajā ūdenī. Dažos sitienos viņš atradās blakus cietušajam – straume viņam palīdzēja. Par laimi, šeit, tieši pie klints, tas bija daudz lēnāks.
– Viņa kāja kaut kam aizķēra! – zēns kliedza.
–Vai vari to atkabināt? – ES biju noraizējies.
Silans man neatbildēja, turpinot mānīties ar Piranu. Viņš uzlika galvu uz pleca, tad pagrieza puisi uz muguras. Sālsūdens labi noturēja virsmu, padarot šo uzdevumu viņam vieglāku. Izplūde manāmi palielinājās, un stumbrs, uz kura es paliku, gandrīz nekustējās uz priekšu un atpakaļ, tikai nedaudz šūpojoties.
– ES palīdzēšu!
Es īsti negribēju atkal iekāpt ūdenī, bet zēnam acīmredzami bija vajadzīga palīdzība, lai tiktu galā ar spēcīgu jaunekli, kurš bija lielāks par viņu.
– Nyera, nē! Labāk palīdzi man vilkt.
Pēc komandas es izvilku sakni.
– Velkam! – zēns saspringti iesaucās un no visa spēka spārdīja.
Pirānu kaut kā uzvilkām uz koka stumbra, kas prasīja neticamas pūles un atjautību. Nolika gareniski, nostiprinot vismaz starp zariem, lai nenokristu. Tikai es joprojām nesapratu, vai viņš ir dzīvs vai nē.
Es nekad iepriekš nebiju sniedzis pirmo palīdzību slīkstošajiem cilvēkiem, un manas zināšanas šajā jautājumā bija neskaidras. Kaut ko paspēju izlasīt, kad braucu uz ciemu ar Zlatku un Gapu, bet kaut kā tas jau aizmirsās kā nevajadzīgs…
Šķiet, ka jātīra mute un deguns un jāveic mākslīgā elpināšana? Un sirds masāža?
Man galvā iešāvās stulbi multfilmu kadri, kur varoņi spiedās uz noslīkuša cilvēka krūtīm, un no viņa mutes spraucās ārā augstas ūdens strūklakas. Ne gluži tie norādījumi, kas man tagad noderētu, bet vismaz kaut kas bija jādara.
Katastrofāli pietrūka vietas manevram, cietušajam nācās sēdēt tieši uz vēdera. Ar vienu roku turot pie nolauzta zara, lai nenokristu, viņa pielika ausi pie puiša krūtīm.
"Viņš nomira…" Silans skumji izdvesa un bieži mirkšķināja.
– Uzgaidi minūti! – es viņam uzsaucu.
Nemitīgās СКАЧАТЬ