Mana tēva advokāts. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Mana tēva advokāts - Edgars Auziņš страница 4
Levs nometa rēķinus uz galda un sekoja man.
– Atkāpies! – es nobrēcu.
Advokāts atkal pasmaidīja.
– Tātad tu nepadevies no manis. Es eju mājās. Ak, vai tētis tev vēstulē nepateica, ka es tagad dzīvoju pie tevis? Kāda nelaime…
4. nodaļa. “Es tik viegli nepadošos”
Izdzirdot Ļeva Jurjeviča vārdus, es gandrīz paklupu un nokritu uz grīdas. Bet man bija kājās ļoti dārgas augstpapēžu kurpes. Ja es viņus sabojātu?! Šis vīrietis nedomāja ne par vienu, izņemot sevi.
Viņš gāja man garām tā, it kā nekas nebūtu noticis. Es pieskatīju viņu un vairākas reizes pamirkšķināju. Ja viņš jokoja, tad tas bija ļaunākais joks cilvēces vēsturē. Bet izskatās, ka šis idiots nejokoja ar vārdu "vispār".
– Nopietni?! – Es metos viņam pēc.
Ļevs apstājās, pagriezās pret mani ar apmierinātu smaidu un nožēlojami iztaisnoja kaklasaiti, kā to bieži dara sliktie filmu varoņi.
– Pilnīgi nopietni, mīļā.
– Beidz mani tā saukt! – es nobrēcu. Man vairs nebija vienalga, ka mēs joprojām stāvam restorāna vidū. Mana pacietība ir pilnībā beigusies. – Labi, tu konfiscēji sava tēva īpašumus un citas muļķības. Bet šis! Tu… tu neuzdrošinies dzīvot mūsu mājā! Vai tev nav sava?! Varbūt uz turieni jāvelk arī vecmāmiņa, bērni, vecāki un suns?! Vai tu vispār sevi dzirdi?
Ļevs Jurjevičs apmierināti pasmaidīja.
"Es zināju, ka es jums patīku." Jūs gudri nolēmāt mani iepazīt tuvāk… Tā kā jūs esat tik ieinteresēts, es jums pateikšu, ka man nav ne sievas, ne bērnu. Un suņi, starp citu, arī. Es esmu viens pats.
Paldies Dievam! Vismaz viņš nenesīs savus mazuļus. Ejot tuvāk vīrietim, es ieskatījos viņam acīs un caur zobiem nomurmināju:
– Ja tu pārkāpsi manas mājas slieksni, es izsaukšu policiju!
Ļevs Jurjevičs tikai paraustīja plecus.
– Jā, lūdzu. Parādīšu visus dokumentus, mierīgi papļāpāsim un iesim katrs savu ceļu. Un jūs varat arī sodīt par viltus zvanu. Kā maksāsi?
Es sāku saprast, kāpēc daudzi cilvēki ienīst juristus un kāpēc daudzi ienīst juristus. It kā viņi par tevi zinātu visu. It kā viņiem būtu sagatavota atbilde katrai situācijai, katram jūsu teiktajam vārdam. Tas bija pat nedaudz biedējoši.
Bet es biju pārliecināts, ka man tas izdosies. Ka patiesība ir manā pusē. Es netaisījos padoties, lai gan sāku izjust zināmu izmisumu. Es paķēru telefonu no somiņas, bet uzreiz apstājos un paskatījās uz advokātu.
– Savienojiet mani ar manu tēvu! Tūlīt!
Ļevs Jurjevičs tikko pacēla rokas.
– Ak, es nevaru. Vai jūs zināt, kāda ir stāsta viltība, kad cilvēks “guļ zemu”? Fakts ir tāds, ka nav iespējas ar viņu sazināties. Viņš pats izrāpjas ārā, kad tas ir droši.
Es vairs nevarēju izturēt šo sapuvušo sarunu. Pagrūdusi ar plecu Levu Jurjeviču, es devos uz izeju, kad pēkšņi viņš satvēra manu roku un spēcīgi to saspieda.
– Lelle, tagad nopietni. Vienkārši izvairīsimies no muļķībām. Tu sabojāsi savu un tēva dzīvi. Padomā simts reizes, pirms kaut ko dari.
Es to nevarēju izturēt. Pagriezusies, es plati nošūpojos un situ advokātam pļauku, cik vien spēju. Viņš uzreiz mani atlaida, atkāpās un satvēra savu sasitušo vaigu. Es domāju, ka pat es jutu viņas karstumu. Bet tad Ļevs Jurjevičs paskatījās uz mani. Tikai vienu sekundi, īslaicīgi… Ak, man nepatika šis skatiens. Advokāts vairs nesmaidīja un nesmīnēja. Viņa skatiens bija kā savvaļas dzīvnieka skatiens. Likās, ka šis vīrietis tagad gribēja mani nogalināt.
Es vispār nereaģēju. Es lepni pacēlu galvu un izgāju uz ielas, kur mani gaidīja šoferis. Iekāpu mašīnā un palūdzu, lai mani aizved mājās. Tikai tagad sajutu, ka viss ķermenis ir piepildīts ar adrenalīnu. Es biju nikns, izmisis, man bija patiesi bail. Atvēru muti, lai kaut ko pateiktu šoferim, bet atturējos… Kas viņš man ir? Krusttēvs, savedējs, brālis? Viņš man nav neviens. Pēc kalpiem. Un kur garantija, ka viņš vairs nav nolādētā advokāta pusē?
Man bija sajūta, ka man vairs nav draugu. Un vai viņi vispār kādreiz pastāvējuši?
Izņēmusi telefonu, es atvēru čatu ar Iru un Svetu. Nē, man nebija nodoma ļaut viņiem atklāt savas ģimenes noslēpumus. Es devu viņiem uzdevumu noskaidrot, kurš no mūsu grupas tēviem dienēja FSB. Tagad man vienkārši vajadzēja ar viņu konsultēties.
Ļevs Jurjevičs man deva mājienu, ka visas finanses tagad pieder viņam. Es nosūtīju e-pastu mūsu finanšu direktoram, lai to noskaidrotu. Labi, ka manam tēvam bija skaidras naudas krātuve, ko droši zinājām tikai viņš un es. Tā teikt, nauda lietainai dienai. Ja tā, es to izmantošu. Jo, acīmredzot, tā ļoti tumšā diena jau ir pienākusi.
5. nodaļa “Man pašam”
Kamēr braucu mājās, galvā iezagās dažādas domas. Un viens bija briesmīgāks par otru. Viss sākās ar paranoju. Tagad man jau ir aizdomas par savu šoferi, ka viņš ir kopā ar šo Levu Jurjeviču. Varbūt tas izklausījās muļķīgi, bet, no otras puses, man nebija nekādu garantiju vai pierādījumu, ka tas tā nav. Šoferim sekoja visa mana māja, visi, kas tajā strādāja, no dārznieka līdz sulaiņam. No trauku mazgājamās mašīnas līdz ainavu dizainerei. Es pārgāju savā galvā visiem, kas tajā brīdī strādāja mājā, un sapratu, ka nevaru uzticēties nevienam no viņiem. Neviens! Vismaz tāpēc, ka neviens no viņiem mani nebrīdināja par notiekošo. Bet mēs runājam par kalpiem, viņi vienmēr zina vairāk, nekā šķiet. Tāpēc tagad nodevējs man šķita ik uz soļa.
Es turpināju skatīties ārā pa sānu vai aizmugurējiem logiem. Es pārbaudīju, vai man seko. Protams, es nezināju, kā izskatās advokāta automašīna, bet nekad nevar zināt, ko viņš varētu nosūtīt mums sekot. Un tad manā galvā ienāca doma, kas lika man justies slikti…
Un kas… ja nu Ļevs Jurjevičs ar saviem ļaudīm sagrāba viņa tēvu par ķīlnieku, piespieda parakstīt visus nepieciešamos papīrus, visādas ģenerālpilnvaras… Un piespieda rakstīt to idiotisko vēstuli! Varbūt viņi piedraudēja, ka tiks galā arī ar mani. Un, kad tētis darīja visu, ko viņam lika, viņi viņu vienkārši iemeta kaut kādā pagrabā. Vai vēl ļaunāk… Ja nu viņi tiešām viņu nogalinātu?! Galu galā joprojām ir ļoti dīvaini, ka viņš vispār nesazinās, ka atstāja tikai vienu dīvainu vēstuli. Ja viņš pats iegāja ēnā un gulēja zemu, tad kāpēc viņš nepaņēma mani sev līdzi? Galu galā patiesībā es paliku pilnīgi viens, varētu teikt, briesmās.
Manam tēvam bija vesela miesassargu grupa, bet Ļevs un viņa ļaudis varēja viņus uzpirkt un pārvilināt savā pusē. Vai varbūt miesassargi sākotnēji bija viltoti?
Jo vairāk domāju, jo sliktāk СКАЧАТЬ