Mana tēva advokāts. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

      Kamēr visi konti būs iesaldēti, visiem būs labāk. Precīzāk, tie uz laiku tiek nodoti vienai personai. Tagad viņš tos kontrolē. Bet neizdariet pārsteidzīgus secinājumus. Šis cilvēks ir profesionālis savā jomā. Es viņam uzticos tikpat ļoti, cik uzticos sev. Šis ir mūsu ģimenes advokāts Ļevs Jurjevičs Davidkovs. Saglabājiet ar viņu visus turpmākos kontaktus. Zemāk es atstāšu jums visus viņa kontaktus. Viņš apzinās visu situāciju un viņam ir stingri norādījumi. Kas attiecas uz mani… Pagaidām nolaidīšos. Pietiekami dziļi. Necenties mani meklēt, man viss būs labi. Es sazināšos ar jums pats, kad iespējams. Pagaidām uzturiet tiešu kontaktu ar Levu Jurjeviču un sazinieties ar viņu, ja jums ir kādi jautājumi. Viņš visu kontrolē un neatstās jūs nepatikšanās. Un nebaidies, mīļā, viss būs labi. Drīz viss būs labi. Tici man. ES tevi ļoti mīlu. Tavs tētis". Turklāt, kā tētis solīja, viņš atstāja visus advokāta kontaktus, par kuru viņš rakstīja. Bet es… es vispār neko nesapratu. Es tieši jutu, ka manas acis iepletās, lasot vēstuli. Es vēlreiz pārbaudīju lapu, pārbaudīju aploksni – nekas vairāk. Rokraksts noteikti bija mana tēva rokraksts, taču ar visu savu iekšēju sajūtu es sajutu ķeršanu. Kāds vēl advokāts?! Kāds Ļevs Jurjevičs?! Šī bija pirmā reize, kad dzirdēju šādu vārdu, lai gan es zināju visus sava tēva tuvākos līdzstrādniekus.

      Kādi joki tur ar iesaldētiem kontiem un kāpēc tos visus tagad atkal pārvalda man nezināms jurists, nevis mūsu finanšu direktors, kuru es ļoti labi pazinu?! Un kur pazuda tēvs?! Kādas problēmas viņam varētu būt?! Vai varbūt… varbūt viņš nokļuva kaut kādā sektā un visus mūsu īpašumus pārcēla uz šo Lauvas pili, un pats kļuva par kaut kādu askētu?!

      Nē… tas vienkārši nevarēja notikt. Mans tēvs nav idiots.

      Pār plecu paskatījos uz kalponi. Viņa visu šo laiku stāvēja uz vietas, jo es neļāvu viņai iet.

      "Vai tiešām tavs tēvs tev to teica?"

      – Jā, jā…

      Es sakniebu lūpas.

      – Ūdens man, ātri. Ar ledu, bez gāzes. Ar kaļķi.

      Mans lūgums tika izpildīts ātrāk, nekā biju gaidījis. Tagad pat tas man likās aizdomīgi.

      Izdzēris ūdeni vienā rāvienā, es liku visiem izklīst un netraucēt. Es pats devos uz sava tēva biroju. Pirmkārt, izrakņājos pa to gandrīz no galvas līdz kājām. Pat slepenās atvilktnes un seifi. Es zināju visas slepenās vietas un visas sava tēva paroles. Bet nekur nebija nekā, kas kaut kā izskaidrotu notiekošo. Turklāt daudzi dokumenti vienkārši pazuda. Kas īsti notika?! Lai gan tētis teica, lai nebaidos, ar katru minūti man kļuva arvien vairāk bail.

      Es apsēdos pie viņa sarkankoka rakstāmgalda un vēlreiz izlasīju vēstuli. Es domāju, varbūt tēvs man atstāja kaut kādu slepenu ziņu, kādu informāciju starp rindām. Bet vēstulē nebija pilnīgi nekā… Šķiet, man vienkārši nebija citas izvēles…

      Izņēmu mobilo telefonu, no vēstules nokopēju dīvainā advokāta numuru un uzsaucu viņu. Viņš atbildēja gandrīz nekavējoties. Viņa balss man šķita pretīga un ļoti nekaunīga.

      – Sveika, Uļja! Es ļoti gaidīju jūsu zvanu!

      2. nodaļa. “Lietas ir slikti”

      Izdzirdot Ļeva Jurjeviča balsi, es uzreiz sarāvos. Advokāts ar mani runāja tā, it kā es būtu kaut kāda stulba pusaudze, skolniece. Un viņš… un viņš viss ir par pasaules valdnieku. Lai gan es atzīmēju, ka tas bija Ļevs Jurjevičs, kurš strādāja pie mana tēva un līdz ar to arī man. Viņš ir uz mani, nevis otrādi! Vai tiešām mans tētis varēja sazināties ar pilnīgu idiotu?.. Lai gan, man likās, ka mani šodien nekas nepārsteigs.

      "Mani sauc Uļjana," caur sakostiem zobiem nomurmināju, nometot sveicienu. Šis boor vēl nav izpelnījies manu pieklājību.

      – Ko es teicu? – vīrietis bija pārsteigts.

      "Uļjana," es atkārtoju, "nav Uļja." Kas tad tu esi?

      Otrā līnijas galā bija dzirdami smiekli. Es satvēru telefonu cik vien stipri vien varēju, lai nemestu to pret sienu. Es neticēju, ka cilvēki tiešām var būt tik stulbi. Man likās, ka šis vīrietis par mani ņirgājas.

      – Es esmu jūsu tēva advokāts Ļevs Jurjevičs Davidkovs. Tu pats mani sauc. Tavs tētis tev tur atstāja vēstuli, viņam tas bija jādara. Vai esi izlasījis?

      Nevarēdama to izturēt, es skaļi iebļāvos. Man šķita, ka visa māja to dzirdēja.

      – Vai tu mani izjoko?! ES zinu, kas tu esi! Beidz būt rupjš, pretējā gadījumā es tevi atlaidīšu ellē. Jūs lieliski sapratāt manu jautājumu. Es nekad neesmu tevi redzējis vai dzirdējis. Tad kāpēc mans tēvs ar jums sazinājās? Kāpēc man tagad tev zvanīt?

      Šķiet, ka šis Ļevs Jurjevičs bija bezbailīgākais cilvēks uz Zemes. Vai arī viņš pilnībā nesaprata, kas ir mans tēvs un kas es. Jo viņš nemainīja savu piekāpīgo toni. Likās, ka tas pat pastiprinājās.

      "Ulečka, mīļā, neesi tik nervozs." Viss ir kārtībā. Es pazīstu tavu tēti daudzus gadus. Un es…

      – Nekavējoties pārtrauciet. – pārtraucu vīrieti. "Tu neuzdrošinies runāt ar mani tādā tonī." Tu jau esi nonācis lielās nepatikšanās, un, ja tā turpināsi…

      Šoreiz dīvainais advokāts nolēma mani pārtraukt. Jāpiebilst, ka viņš tiešām mainīja savu toni un runas veidu. Tikai pavisam citā virzienā, nekā biju gaidījis.

      – Ko tad? – viņš izaicinoši jautāja. Jautājums izklausījās ļoti agresīvi. – Ko tu man darīsi? Vai arī tu man draudi ar kādu citu? Tad kurš? Mani ļoti interesē, ko jūs varat darīt manā labā.

      Es atvēru muti un sastingu. Es absolūti negaidīju, ka kāds šajā pasaulē varētu ar mani tā runāt. It īpaši tas, kurš man sniedz pakalpojumus. Tas… tas bija… vienkārši nedzirdēts!

      – Atveseļojies? – Ļevs Jurjevičs pēc pauzes jautāja. – Lieliski! Tagad klausieties mani uzmanīgi. Es runāšu ar jums, kā es vēlos. Jo viss, kas ir tavs, pieder man. Viss līdz pēdējam aktīvistam, līdz pēdējam santīmam. Es varu tev pateikt, lai tūlīt ej ellē, ja vēlos. Un vēl jo vairāk, ja vēlos, es varu beigt ar tevi samīļot. СКАЧАТЬ