Reklāmdevējs trimdā ļaunajiem. Jolanta Auziņa
Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Reklāmdevējs trimdā ļaunajiem - Jolanta Auziņa страница 6

Название: Reklāmdevējs trimdā ļaunajiem

Автор: Jolanta Auziņa

Издательство: Автор

Жанр:

Серия:

isbn:

isbn:

СКАЧАТЬ pat jūsu pūķis!

      Maryasha pat mainīja savu seju. Viņa paskatījās uz mani tā, it kā tu apsolīji to neatdot!

      "Man nebija laika šeit nokļūt…" Vasilijs spītīgi turpināja un izvilka piedurkni, joprojām slapjš no siekalām.

      – Mazā! – Marjaša viņu pārtrauca un nostājās priekšnieka priekšā. – Vai tiešām mēs nevaram kaut ko atstāt uz vienu nakti? Tad mēs viņiem atradīsim citas mājas, bet tagad viņi ir noguruši no ceļojuma…

      Runādama viņa pastiepa roku pie durvju roktura un arī to satvēra.

      "Mūsu viesis," viņa elsoja caur zobiem, velkot durvis sev pretī, "viņš vēl nav pieradis pie jaunās vietas, viņš ir nelaimīgs, viņam ir smaga sirds, bet ar uzticīgu zvēru būs vieglāk!"

      – Ko tu, meitiņ, – priekšnieks ar pūlēm iebilda, izstumdams durvis, – vai tu tagad izlemsi manā vietā, ko aicināt mājā, it kā es nebūtu būdiņas īpašnieks?

      – Tikai uz vienu nakti! – Marjaša kļuva spītīga, tagad ar abām rokām satverot kronšteinu un velkot no visa spēka, pat sastiprinot sevi ar kājām.

      – Un tad ko? – viņas tēvs pacēla balsi un atspiedās ar plecu pret durvīm. – Šodien ir suns, rīt tu ielaidīsi Grišku? Nu nestrīdies!

      Vasilijs domāja, vai viņi nenoplēsīs rokturi.

      Tad Marjaša atlaida durvis, un priekšnieks, nespēdams pretoties, izripināja slieksni. Durvis uzreiz aiz viņa aizvērās.

      "Tu iesildi viesim pirti," Maryaša mīļi sacīja un ātri pavilka aizbīdni.

      – Ak!.. – no ārpuses atskanēja rūkoņa.

      "Cīnies un cīnies," kāds vaimanāja tālumā. – Es būšu sasodīts!

      "Ak, tu dēmoniskā meitene," vadītājs pabeidza čukstus. Acīmredzot viņš baidījās no lāstiem. "Es apsildīšu pirti, bet mēs ar jums runāsim savādāk." Es atcerēšos tevi un Grišku, un to, ka tu naktīs klīst apkārt, es visu atcerēšos.

      Šķita, ka soļi virzās prom no durvīm. Marjaša sastinga, pielikusi roku pie rīkles, smagi elpodama. Tad viņa bezpalīdzīgi paskatījās uz Vasīliju.

      "Ar to nepietika, ka jūs par mani strīdējāties," viņš teica. – Nāc, atver durvis, es ar viņu parunāšu.

      – Ak, tu viņu nepazīsti, Vasja! Viņam ir skarbs raksturs, smaga roka…

      – Vai, jūsuprāt, man ir bijis maz problēmu klientu? Atveriet, es izlemšu.

      Un Vasilijs mēģināja attēlot pārliecinātu seju – ar šķielētu aci, ar nekaunīgu smaidu. Pārliecība, kā saka, ir puse no cīņas.

      Viņš negaidīja, ka Marjaša pēkšņi atkāpsies no viņa, sniegsies pēc naglas – un viņas paceltajā rokā parādīsies panna.

      – Hērod, tu nolādētais! – viņa raudāja. – Ak, nelietis, slepkava!

      Pirmais sitiens iekrita pa plecu. Vasilijs aizsedza sevi ar rokām un atkāpās.

      – Ko tu dari? – viņš jautāja. – Ak!

      Arī Marjašas roka bija smaga. Un viņa temperaments acīmredzot nav labāks. Pat Vilks nobijās, vaimanāja un metās zem galda. Vasīlijs tur nokļuva vienā lēcienā.

      "Pagaidi," viņš ierosināja, ejot ap galdu riņķī un uzmanīgi pārliecinoties, ka meitene nepienāk pārāk tuvu. – Parunāsim! Kāpēc tu man uzbruki?

      Marjaša viltoja pa kreisi, tad pakāpās pa labi.

      "Tev un man nav par ko runāt, nelietis!" Es nezināju, ka slepkava mani sveicināja!

      – PVO? Ko tu dari?

      Tad Marjaša metās uz priekšu tieši pāri galdam, un viņas panna bija pavisam tuvu. Vasilijs atkāpās, atdūrās pret soliņu, zaudēja līdzsvaru un nokrita. Pa ceļam sasitu astes kaulu un nodīrāju muguru.

      Tieši tajā brīdī durvis nolauza eņģes un nokrita, radot skaļu troksni. Vēja brāzma satricināja jau tā vājo gaismu. Uz sliekšņa parādījās varenā priekšnieka figūra.

      – Kas šeit notiek? viņš norūca.

      "Nedusmojies, mīļā," Marjaša lūdza, lūkodamies apkārt, "bet es nezināju, ka mūsu viesis ir brašs vīrietis." Viņš teica, ka atrisinās tevi…

      – Vai tas ir viņš? – Tihomirs šaubīgi jautāja.

      "Es teicu, es parunāšu," Vasilijs ievaidējās no grīdas. "Jūs šeit varat izlemt jebkura vietā… Tas ir, sasodīts, es dodos prom no šejienes."

      – Sasodīts, viņš saka, ka nokrita uz grīdas? – nomurmināja priekšnieks, saskrāpēja pakausi un steidzīgi piebilda: – Neēd no grīdas! Atstājiet to, mēs to iedosim Griškai vai iemetīsim jūsu sunim.

      Un atkal viņš klusi nomurmināja:

      – Un tā, nabadzīte, un tu arī esi viņa panna… Vienkārši pasaki viņam, atrodi viņam tīru kreklu un bikses, un es viņu aizvedīšu uz pirti. Tālu prom no tevis. Citādi tavs raksturs ir vēss, roka smaga un ātra, bet kaķis no prāta raud. Tāpat kā Griška, tu ar viņu saprati!

      Marjaša šņāca.

      Viņas tēvs piegāja klāt, izvilka Vasīliju no galda apakšas un ieveda svaigā gaisā. Vilks kā pelēka ēna steidzās viņiem pakaļ.

      Uz pirti vēl bija jāiet kājām. Viņa stāvēja mazliet malā – varbūt ne saimnieka, bet parasta.

      – Kas tevi nogalināja? – ar priecīgu gaidīšanu jautāja tieva balss no tumsas. Vasilijs neredzēja, kas tas bija.

      – Neviens! Liec mani mierā, – priekšnieks viņam pamāja ar roku.

      Tikai pie pirts viņš beidzot atlaida Vasīliju, paberzēja sāpošo elkoni un paskatījās apkārt. Vilku tuvumā neredzēju. Viņš zvanīja un staigāja apkārt, bet suns nereaģēja.

      Vasīlijs ieskatījās pirtī, kur Tihomirs jau kurināja uguni zemā krāsnī. Tam nebija skursteņa, uz plakanas virsmas gulēja galviņu lielumā akmeņi. Liesma, uzliesmodama, apgaismoja melnās sienas, uz kurām karājās cirtaini zaļas slotas.

      "Un jums ir žogs," Vasilijs iesāka, paklupa ūdens spainī un noelsās.

      – Sēdies jau, nabadzīte, pirms galīgi kropli! Ko tu ar to domā, žogs?

      – Ciets? – Vasīlijs nosvila, kustinot kāju pirkstus un cenšoties saprast, vai viņš to salauza vai nē. – Mans suns aizbēga…

      – Suns aizbēga? Es atradu kādu, no kā baidīties! Viņš nobiedēs ikvienu, ko gribēs, Jarčuk!

      – Kāpēc Jarčuks? Parasts jaukts. Kaut kas no taksi, noteikti…

      "Ak, СКАЧАТЬ