Nodevējs. Mīļākās meita. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pirmā porcija nonāca izlietnē.

      Citos apstākļos man būtu pat smieklīgi skatīties uz Igoru. Vienā rokā ir bērns, otrā – telefons. Tad mazulis kliedz ratos, kamēr Kharlamovs izmisīgi skrien uz virtuvi. Un tā tālāk pa apli. Man izdevās savest kopā, panika un šoks nedaudz rimās, tāpēc visu notiekošo vēroju it kā no malas. Un beidzot manā galvā sāka parādīties saprātīgas domas.

      Ko Igors var darīt, kas būtu pretrunā ar manām vēlmēm? Vai viņa atstās bērnu šeit? Es došos pie saviem vecākiem un dzīvošu pie viņiem. Un vienlaikus nodarboties ar laulības šķiršanu un kopīgi iegūtās mantas sadali. Būs jānoskaidro, kā tieši tas notiek, ja dzīvoklim ir hipotēka.

      Vai viņš atvedīs Veroniku šurp? Muļķības. Pirmkārt, es biju pārliecināts, ka Kharlamovs to nedarīs. Otrkārt, vienkāršs izsaukums policijai var viegli atbrīvoties no svešu cilvēku klātbūtnes dzīvoklī.

      Beidzot Sofija apklusa. Vai nu viņai pietika ar to, ko viņas nelaimīgais tēvs bija gatavs sniegt, vai arī viņa bija vienkārši izsmelta un nogurusi, es nevarēju zināt.

      – Parunāsim? – Igors klusi jautāja, ienākot manā virtuvē, kur es centos nomierināties ar kumelīšu tējas porciju.

      Tiesa, bez rezultātiem. Manas domas tā vai citādi atgriezās pie vīra meitas ieņemšanas apstākļiem. Protams, es viņus nevarēju pazīt, bet sapratu ko citu: Kharlamovs devās pa kreisi brīdī, kad nekas neliecināja par nepatikšanām.

      "Nu, es nezinu, kas jums vēl būtu jāpievieno teiktajam," es paraustīju plecus, noliekot krūzi.

      Igors apsēdās pie galda un ar pirkstiem sabučoja matus. Viņš atkal paskatījās uz mani ar tādu vainas sajūtu, kas pēdējo pāris stundu laikā jau šķita iesakņojusies viņa skatienā.

      "Man nav ar ko jums attaisnoties, Saša," viņš teica pēc diezgan ilgas pauzes.

      Es viņu nesteidzināju, klusībā gaidīju, ko man pateiks Kharlamovs. Vai tie būs meli vai nē, neviens man nevarēja atbildēt uz šo jautājumu.

      – Un viss? – jautāju un vērīgi paskatījos pulkstenī. – Es tik ilgi gaidīju, un beigās tu saki, ka tev nav man ko attaisnot?

      Es nevarēju savaldīt sevi, un mana balss atkal pacēlās vairākas oktāvas. Ko viņš vispār domā? Kādi pieņēmumi viņam ir par mani? Neauglīga sieva piekritīs jebkuram nelāgam un ar prieku auklēs vismaz trīs malās barotus bērnus?

      "Man tā bija ar Niku… vienreiz," viņš teica, uz ko es nobolīju acis.

      Kāda banalitāte!

      "Vairāk," viņa teica vīram.

      – Mēs tad svinējām Bortņikova dzimšanas dienu…

      "Un tu piedzēries, un tur bija viesmīles un pat prostitūtas," es turpināju ņirgājošā tonī. – Starp citu… Vitja sievai tas būs pārsteigums, ka viņa dzimšanas dienās ir padauzas!

      – Padauzas tur nebija! Vienkārši pie cita galda sēdēja meiteņu grupa.

      Mani ļoti sāka interesēt, ko Igors šajā brīdī sargā – savu draugu vai sievieti, kura viņam dzemdēja bērnu?

      – Nu labi… Tavas acis sastapās, tu saprati, ka esi aizmirsusi savu sievu… kas notika tālāk? – ar rūgtu ņirgāšanos atbildēja Kharlamovs. – Vai tu biji pie Nikas?

      Igors pamāja ar galvu un nolaida acis. Lai cik ļoti man tagad sāpētu visas šīs duļķes pacelt no apakšas, man vajadzēja zināt visus notikušā apstākļus. Par ko? Tas, iespējams, man galu galā atvieglos visu.

      – Pirmkārt, es neesmu aizmirsis savu sievu… Es mīlu tikai tevi, Saša…

      Es vēlreiz nobolīju acis. Klausoties šo puņķi no kategorijas: tā nav mana vaina, viņa uzkrita man uz cirkšņa, es nedomāju. Tas bija pārāk pazemojoši.

      – Un otrkārt?

      – Otrkārt, viss notika tieši restorānā. Un nē, es nebiju tik piedzēries, lai to neatcerētos.

      Brīnišķīgi! Tikai tīrs prieks! Mans vīrs ieraudzīja svešinieku, un viņa ieraudzīja viņu. Un tā viņš aizgāja un vienkārši gulēja ar viņu tualetē, vai kur tā bija? Kungs, svētie svētie! Bet ko tad, ja šī nav vienreizēja epizode, bet Kharlamovam aiz muguras jau ir vesels ieraksts par šādām meitenēm, ar kurām viņš devās pa kreisi?

      – Tas notika tikai vienu reizi! – viņš iesaucās, pielecot no galda un metoties man pretī.

      Es instinktīvi izstiepu sev priekšā roku ar līkiem pirkstiem, kurus tā vien gribējās staigāt pa vīra seju!

      – Es to nevaru pārbaudīt! – viņa iesaucās kā atbildi.

      Istabā Sofija atkal čukstēja. Jā, cik vien iespējams! Man solīja, ka pēc barošanas viņu aizvedīs pie mammas!

      – Jā, un es arī nevaru lūgt, lai tu piekristu manam vārdam, jo es saplosīju, Saš… Un es nezinu, kā laboties.

      Labot?! Vai tā viņš to sauca? Mīļā, es ledusskapī salauzu olu, neiztīrīju un izslēdzu pirms došanās uz jūrmalu, tagad baidos atvērt durvis. Mīļā, es aizmirsu nopirkt tev ziedus uz 8. martu. Vai tiešām tas varētu būt apmēram tā: es aizgāju pa kreisi un mums ar saimnieci piedzima meita, kuru pierakstīju uz sava vārda un grasījos slēpties?

      – Igor, tu nevari izpirkt to, ko izdarīji. Jūs jau vairāk nekā deviņus mēnešus zinājāt, ka esat pārgulējis ar citu sievieti! Jūs zinājāt, ka viņa ir notriekta. Jūs aizgājāt viņai līdzi uz dzimtsarakstu nodaļu un atpazināt savu meitu. Tu būtu slēpusi no manis savu otro ģimeni, ja Nika šodien nebūtu atstājusi Sofiju pie manis! Un pats šausmīgākais šajā visā ir tas, ka jūsu kreisā sieviete zina par manu neauglību! Jūs pat to kopīgojāt ar viņu!

      Gandrīz pārgāju uz ultraskaņu, kādēļ mazulis vienkārši izsprāga kā velns… Taču, pirms Igors pat paguva reaģēt uz pelnīto sūdzību kaudzi, notika negaidītais. Piezvanīja manam vīram, un, kamēr es cerēju, ka dzeguze ir atjēgusi un sāks prasīt, lai bērns viņai tiek atdots, Kharlamovs iemeta sarunu biedram īsu frāzi un pēc tam pilnībā nolēca. piecēlās un paziņoja, pirms steidzās prom:

      – Māja Industrialny deg. Viņi man iedeva jauninātu numuru. ES devos.

      Viņa pēdas pazuda sekundes daļā, un es paliku viena ar kliedzošu bērnu istabā. Un man pat nebija laika izdomāt, kādā saitē es atkal esmu iekritusi.

      Sasodīts!

      5. nodaļa

      Tātad, man vajadzēja apkopot savas domas! Pirmkārt, es steidzos zvanīt Igora vecākiem. Man ar viņiem bija brīnišķīgas attiecības, viņi mani mīlēja kā savu meitu. Ar vīra māti Elizavetu Nikolajevnu es pat dažreiz varēju dalīties ar to, ko neuzdrošinājos izteikt savai mātei. Un tāpēc es viņai piezvanīju, cerēdams, ka viņu nepārsteigs šīs ziņas.

      – Sveiks, Saša, sveiks! "Es tikai grasījos jums atzvanīt," trešajā zvanā atbildēja Elizaveta Nikolajevna.

СКАЧАТЬ