Nodevējs. Mīļākās meita. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Nodevējs. Mīļākās meita - Edgars Auziņš страница 2
Kamēr nolēmu zvanīt policijai, saņēmu zvanu no vīra uz manu telefonu. Viņš bija tas, kurš varēja atrisināt šāda veida problēmas ar vienu pirkstu šķipsnu. Sazinieties ar nepieciešamajiem dienestiem, pastāstiet man, ko darīt… Un aplieciniet man, ka Sofija tika ieņemta bez viņa līdzdalības. Man vienkārši nevajag vairāk!
– Sveiki! – es atbildēju uz zvanu. – Igor… tu jau esi brīvs?
Atbilde bija klusums, bet mazulis sāka kliegt vēl skaļāk. Nepalīdzēja pat tas, ka sāku staigāt pa parku, stumjot sev priekšā ratiņus.
– Vērts? Kur jūs vispār esat? – pēc nelielas pauzes atskanēja vīra balss.
Es dziļi ievilku elpu un izteicu:
– Es esmu parkā. Es devos pastaigāties, un tad… Kāda meitene aizmirsa savus ratiņus ar savu mazuli. Ko man darīt?
Aizverot acis, es skaitīju sekundes pie sevis un gaidīju, ko Igors man pateiks.
– Protams, zvaniet policijai… Nu, pagaidiet, es izsaukšu brigādi un nākšu pats. Vai esat netālu no mūsu mājas?
Atvieglojums mijās ar vēlmi pastāstīt par citiem atradumiem – zīmīti un dzimšanas apliecību. Vai man tagad par viņiem runāt? Vai arī pagaidiet, kamēr ieradīsies jūsu vīrs, un tad mēģiniet vismaz kaut ko saprast no viņa sejas?
– Jā, es esmu netālu no mūsu mājas. Un… te ir vēl kaut kas. Ratiņos ir dzimšanas apliecība. Tajā norādīts tēvs… Igors Ļeontjevičs Kharlamovs.
Es izrunāju sava vīra vārdu tik tikko dzirdams ar noslīdējušām lūpām. Un viņa sastinga. Vienīgi Sofijas kliedziens ielauzās kokvilnas klusumā, kas aizsedza manas ausis un padarīja mani gandrīz pilnīgi kurlu.
"Es būšu klāt," tikpat klusi atbildēja Igors un nolika klausuli.
Nākamās divdesmit minūtes, ko pavadīju, gaidot savu vīru, man ir iespiedušās atmiņā uz visiem laikiem. Es kā traka gāju pa tuksnešainu taku lietū, kas kļuva arvien stiprāka, un šūpoju, šūpoju, šūpoju šos neveiksmīgos ratus! Tik ļoti, ka man jau uz rokām ir nogulsnes.
Saša, jādomā ar vēsu prātu! Kāda ir varbūtība, ka Igoram bija romāns kaut kur malā un viņš dzemdēja citas sievietes bērnu? Nulle! Pat mīnus tūkstotis grāds, jo tu esi tik pārliecināta par savu vīru, kā nekad ne par vienu! Tātad, kāpēc jūs tagad ļaujat šaubām pārņemt jūs? Igors nekad nedeva nevienu iemeslu, lai par viņu domātu sliktu… Tātad tagad viņš ieradīsies, jūs gaidīsiet policiju, un tad viss izšķirsies. Un jūs atcerēsities šo stāstu kā kaut ko tik smieklīgu, ka nebūtu grēks pat pasmieties ģimenes sapulcēs.
– Sašs! – man iesaucās mana vīra balss, kad Sofija, nogurusi, apklusa, un es stāvēju parka vidū, sakņojusies līdz vietai.
Un pat lietus, kas izmērcēja manas drēbes un pārvērta matus lāstekās, bija kaut kāds nemanāms traucēklis.
– Dievs svētī! – Es priecājos, bet šķita, ka tas ir par agru.
Spriežot pēc vīra sejas, uz kuras bija uzrakstīta vainīga un spītīga sejas izteiksme, tagad gavilēt nebija jēgas. Es uzreiz sevi pārliecināju, ka tas esmu tikai es. Man izdevās sevi piemānīt ar Dievs zina, ko, un tagad es redzu kaut ko, kas tur īsti nav.
– Kā tas notika? – Igors jautāja, pienākdams man klāt un ieskatīdamies ratos.
Sofija negulēja, viņa pēkšņi pārvērtās par bērnu, kura sejā bija redzama izteiksme a la: nu ko tālāk? Tāpēc es gribētu zināt atbildi uz šo jautājumu.
"Es ieliku pīrāgus," viņa atbildēja vīram un apklusa.
Kharlamovs pārsteigts paskatījās uz mani.
"Es uzliku mīklu uz pīrāgiem un devos nelielā pastaigā, kamēr gaidīju tevi mājās no darba." Es grasījos pagriezties uz to taku tur. Man blakus pienāca meitene ar ratiem un, pametusi bērnu, aizbēga! Tu iedomājies?
Manā balsī skanēja histēriskas notis. Diezgan pamatoti, ņemot vērā visus notikumus, kas mani piemeklēja.
– Un viss? – jautāja Igors.
Mazulis atkal sāka žēlīgi čukstēt. Acīmredzot viņa vai nu grib ēst, vai arī jāmaina autiņbiksītes. Un ratos, acīmredzot, nav ne formulas, ne autiņbiksīšu!
– Nē, ne visas. Lūk, piezīme,” es viņam pasniedzu ziņu no svešinieka.
Igors to paņēma un rūpīgi nopētīja. Viņš sarauca pieri un pārlasīja rakstīto atkal un atkal, it kā vārdi uz papīra mainītos un tajos parādītos kāda cita nozīme, kas bija pieejama tikai vīram.
– Un sertifikāts? – viņš beidzot jautāja.
"Tur," es norādīju uz dokumentu, atkal sākdams ripināt ratiņus uz priekšu un atpakaļ.
Sofija sāka pārslēgties uz toņiem, kas skaidri vēstīja, ka, ja kādam būs histērija, tad viņa būs pirmā rindā.
– Mums jāzvana policijai! – teicu ar spiedzienu un kliedzošām notīm, kurās neatpazinu sevi. – Un uzreiz! Mums nav ne ēdiena, ne ūdens, ne autiņbiksīšu! Viņa droši vien ir izsalkusi, vai arī viņa pati ir sūda!
Es atkal paķēru telefonu, bet vīrs mani apturēja:
– Policiju nevajag! – vai nu viņš lūdza, vai pavēlēja man. – Ej mājās.
Es neizpratnē mirkšķināju acis, skatījos uz Igoru un neatpazinu vīrieti, ar kuru bijām pazīstami veselus septiņus gadus. Vai viņš piedāvāja mazuli atstāt šeit? Vienatnē un lietū?
"Ejam mājās… Mēs visi trīs," tikko dzirdami piebilda Harlamovs. – Jo šī ir mana meita Saša…
Tas pat nebija dūriens mugurā. Tās bija bendes šūpoles, kas ar vienu precīzu kustību noņēma manu galvu. Un līdz ar to visas domas, ka ar mani tas nekad un nekādos apstākļos nevarētu notikt. Igors kļuva par manu personīgo slepkavu, kurš mani jau bija iznīcinājis, un tagad stāvēja un skatījās uz savu roku darbu, un caur viņa mīļoto skatienu parādījās asas sāpes. Kļuva par atspulgu tam, ko es pati jutu.
– Kas? – tas ir viss, ko man izdevās no sevis izspiest. – Kādā ziņā… tā ir tava meita?
Balss nepaklausīja. Viņš saskrāpēja rīkli, pārvēršoties vārnas ķeksīšanā. Mani sabojāja trīs vārdi.
Šī ir mana meita.
– Mēs nākam ārā no lietus. Mēs visi bijām slapji. Es visu paskaidrošu.
Viņš burtiski norāva manus pirkstus no ratu roktura un ripināja uz mūsu mājas pusi. Mana vīra СКАЧАТЬ