Rudmatainās meitenes piedzīvojumi. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

      15 nodaļa

      Nedēļu pēc šīs sarunas, kurā Dastins man stāstīja par savu dzīvi, viņš no rīta ļoti satraukts ieradās manā istabā un teica:

      – Agnes, kaut kas slikts noticis ar mūsu mīļajiem, kas dzīvo tālās salās. Mums ir jānoskaidro, kas tur notiek, un, ja iespējams, jāpalīdz. Es tiešām nevēlos tevi tagad pamest, bet man tas ir jādara… Tu mani saproti, vai ne, mīļā? Tici man, tu – tāpat kā visi pārējie – nepaliksi bez aizsardzības, viņi tevi pieskatīs un vienmēr nāks palīgā.

      Pēc tam viņš pievilka mani sev klāt un noskūpstīja manu pieri:

      – Jums nebūs ļoti garlaicīgi, vai ne?

      «Man tevis šausmīgi pietrūks, bet es visu saprotu,» es atbildēju, piekļaujoties viņam. – Protams, tu esi vīrietis un tev jāpalīdz tiem, kam vajadzīga tava palīdzība. Kad dodies prom?

      Viņš nopūtās:

      – Šodien.

      Zeme peldēja zem kājām.

      – Jau? Es… vai varu tevi pavadīt? Lūdzu, Dastin, es tevi lūdzu… Kad tu atgriezīsies?

      Es ar cerību skatījos viņam acīs.

      «Es baidos, ka jūs pavadīsit ziemu bez mums – laiks jums neplūst tik ātri.» Bet tu esi stipra sieviete, varēsi lietderīgi pavadīt laiku,» viņš smējās. – Tavi draugi beidzot pievērsīs tavu uzmanību bez iejaukšanās. Un Kamils neļaus jums garlaikoties – viņš kopā ar pāris draugiem nolēma tuvākajā laikā visus bērnus nosēdināt pie rakstāmgaldiem. Šim puisim noteikti ir gaiša nākotne.

      Biju glaimota, dzirdot visas šīs Kamila uzslavas – es viņu mīlēju no visas dvēseles, man pat sāka šķist, ka viņš tiešām ir mans paša dēls. Bet atšķirtība no vīrieša, kuru mīlēju, radīja tik nepanesamas sāpes…

      – Ko man darīt? Kā es varu Jums palīdzēt?

      – Neuztraucies, man nav vajadzīga tava palīdzība. Tagad es došu pēdējos pasūtījumus un nākšu pēc jums, ja vēlaties atvadīties, pirms mēs šķiramies.

      Es klusi pamāju, lai neraudātu.

      Man jābūt stipram, es apsolīju savam pūķim…

      Tad viss bija kā miglā. Es centos neraudāt pat tad, kad Dastins nāca mani paņemt.

      Viņš bija savāktāks nekā jebkad agrāk, viņa uzacis bija sarauktas, lūpas bija cieši saspiestas, acis atkal šķita melnas.

      Dastins atkal bija ģērbies melnās drēbēs, tas bija Milords, kuru es redzēju pirmo reizi, kad tikāmies.

      Mēs kāpām kalnos pa kalnu taku. Tur, lielā plato, mūs jau gaidīja cilvēki, es biju pārsteigts, klātesošo vidū atpazinot baronu Bernāru kungu Diponu, kurš cieta no elpas trūkuma un visu laiku klepoja.

      Tagad viņš stāvēja taisni līdz pilnam augumam, viņa skatiens bija stingrs, šķita, ka viņš bija aizmirsis par elpas trūkumu. Es ar visām acīm paskatījos uz Luisu, mūsu dīdīgo kučieri – šķita, ka viņš ir kļuvis citādāks. Viss viņa izskats personificēja drosmi un drosmi. Ja es gribētu uzzīmēt drosmīgu karotāju, viņš būtu tieši tāds pats, kāds Luiss tagad parādījās mūsu priekšā.

      Arī pārējie vīrieši bija skaisti ar kaut kādu iekšēju spēku, bija skaidrs, ka šos cilvēkus nevar uzvarēt un apturēt.

      Vairākas sievietes stāvēja malā, no pirmā acu uzmetiena bija mierīgas, tikai sažņaugtās rokas un cieši saspiestās mutes liecināja par sajūsmu.

      Dastins uz brīdi turēja mani sev klāt un asi pagriezās pret vīriešiem:

      – Ir pienācis laiks, spēku mums visiem!

      Apkārt virpuļoja tumšs viesulis, pacēlās stiprs vējš, un tagad debesīs pacēlās pūķi.

      Viņi bija brīnišķīgi! Drosmīgi, lepni radījumi, tos nevar aprakstīt vārdos, tādu spēku, drosmi un spēku nebiju redzējusi.

      Viņu milzīgie spārni dzirkstīja, likās, ka viņi nevis lido, bet peld pa gaisu, viens no viņiem viegli pamāja ar galvu – mana sirds teica, ka šī ir mana mīļotā…