Rudmatainās meitenes piedzīvojumi. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

      Joprojām ir pilnīgi tumšs, auksts, kluss. Izkāpu no siltās spalvu gultas, nolaidu kājas uz ledaino grīdu, aizdedzu sveci, cenšoties domāt tikai par to, kas tagad jādara, neatcerēties, neiedziļināties pagātnē.

      Nomazgāju seju – ūdens, protams, pa nakti kļuva ledains. Nekas, atceries, cik labi tas nāk ādai, tonizē tavu mammu… Ak, kā mēs tikām cauri tonikiem, krēmiem, šņaukāmies, raustījāmies par smaržām…

      Tagad es ar prieku pieņemtu jebkuru tūbiņu, bet iztieku ar iepriekšējā vakarā pagatavotajām sūkalām. Viņa ķemmēja matus ar kaulu ķemmi, iespējams, šī ir viena no retajām patīkamajām lietām šeit.

      Tātad sākas jauna diena kāda cita mājā, kāda cita pasaulē, kāda cita ķermenī…

      Mana dzīve vienmēr ir bijusi izmērīta, pat garlaicīga, ļoti regulāra un paredzama.

      Es dzīvoju provinces pilsētiņā, kas atradās lielas upes krastā. Parasta meitene, parasta ģimene, skola, koledža, tad darbs diezgan lielā uzņēmumā – viss ir kā nākas.

      Apmēram trīsdesmit gadu vecumā man izdevās uz īsu brīdi apprecēties, tikpat ātri izšķirties un pat palikt draugos ar savu bijušo vīru.

      Mana māte sūdzējās, ka viņa «nedzīvos, lai redzētu savus mazbērnus», un es par to tikai pasmējos. Starp citu, mēs ar mammu vienmēr bijām draudzenes, mīlējām visu un visus apspriest, kopā skatījāmies modes katalogus un pasūtījām tērpus.

      Šogad mans atvaļinājums iekrita novembrī – pelēks, blāvs un drūms mēnesis.

      To varētu pavadīt mājās ar grāmatām, filmām, retiem izrāvieniem «cilvēkos», bet draudzene un kolēģe Svetka ieteica «nedēļai atteikties no jūras».

      Jā, tieši tā viņa teica – uz jūru. Un es ļāvos krāsainajām bildēm par gaidāmo ceļojumu: baltas smiltis, zili viļņi, augstas debesis, jūras brīze, viss, ko mēs mīlam.

      Tieši pirms izlidošanas Svetkai izdevās saslimt ar kaut kādu vīrusu, un viņa mani pierunāja lidot bez viņas – «vismaz var paelpot svaigo jūras gaisu.»

      Es ieelpoju, jā, es nevaru atvilkt elpu.

      Brauciens sākās bez starpgadījumiem. Es nopirku jaunu peldkostīmu, aizsargkrēmu, pāris gudrus T-kreklus, punktveida sauļošanās krekliņus, pludmales flipflops un vēl dažas mūsu jaukās sieviešu lietas – rokassprādzes, šalles, košu lūpu krāsu.

      Atvaļinājums – pludmale, saule, jūra.

      Sakrāmēju koferi, atvadījos no mammas, piezvanīju Svetkai, apsolīju atvest viņai suvenīrus un izsaucu taksometru uz lidostu. Ierados, iereģistrējos, iereģistrēju bagāžu, pat paspēju iedzert malku kafijas, iekāpu lidmašīnā un biju lieliskā noskaņojumā.

      Mana vieta izrādījās pie loga. Viņai blakus apsēdās patīkama pusmūža dāma un uzreiz ierakās e-grāmatā.

      Tas nozīmē, ka neviens jūs nemierinās ar jautājumiem un sarunām. Nu labi.

      Lidosim! Skaistais stjuarts atnesa kafiju un ūdeni, un viņi ļāva mums atsprādzēt drošības jostas. Es aizsnaudu un pat paspēju miegā pastaigāt pa baltajām smiltīm, sajust vieglu vēsmu sejā un matos – Dievs, cik patīkams sapnis!

      Un pēkšņi salonu satricināja spēcīgs trieciens, lidmašīna šūpojās no vienas puses uz otru, mums lūdza piesprādzēt drošības jostas un teica, ka esam iekļuvuši turbulences zonā.

      Pelēkzilās debesis iluminatorā kļuva melnas, aiz tām cits pēc cita zibēja zibeņi. Mana sirds sāka mežonīgi pukstēt, un manā galvā skrēja simts domu.

      Es mēģināju atcerēties vismaz vienu lūgšanu, bet tā nedarbojās. Tad es vienkārši garīgi lūdzu Visumu palīdzēt, nez kāpēc manā galvā iegriezās tikai viens vārds: «lūdzu».

      Spilgta zibspuldze… Un tad pilnīgs klusums un tumsa.