Pavasara dienasgrāmatas. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ mēs kavēsimies.» Es nevēlos kavēties mūsu pirmajā dienā.

      Vesta paskatījās pulkstenī un draudzenes ātri gāja un gandrīz skrēja meklēt deju zāli, jo līdz nodarbību sākumam nebija palicis daudz laika.

      Sieviešu ģērbtuve bija gandrīz pustukša, kad tajā iesteidzās Vesta un Emma. Viņi ātri atrada savus skapīšus un sāka pārģērbties. Emma rūpīgi izvēlējās savu garderobi. Dejošanai viņa izvēlējās citrona krāsas kapri bikses un lielu melnu tuniku virsū, meitene ievilka matus augstā zirgastē. Viņiem kājās bija tikai zeķes, tādu vēlmi izteica deju skolotāja, un šī vēlme atspoguļojās arī viņu grafikā. Dīvaina nots? Ļoti! Lai gan pati šī vieta ir ļoti dīvaina.

      Romanīna bija patiesa pret sevi. Viņa ātri uzvilka apspīlētus legingus, virsū vienkāršu baltu alkoholisko T-kreklu, rokās uzadīja bezpirkstu cimdus, mati, kā parasti, bija savilkti uz augšu bezveidīgā kūciņā.

      «Ejam jau,» Emma satvēra draudzenes roku un ievilka viņu deju zālē.

      Vesta tikai paspēja aizcirst skapīti un sekoja draudzenei, kura jau bija pietiekami cietusi, lai sāktu mācīties. Ģērbtuvē palika tikai divi cilvēki: Karamele un Bella.

      «Man šķita, ka mācības šeit būs jautra nodarbe, bet viss bija tik skumji,» Alise ievilka, aizverot skapīti. – Ak, būtu labāk, ja mēs ar Seniju turpinātu turneju.

      – Ir tikai pirmā diena, un pirmā lekcija bija diezgan smieklīga, vai ne? – Bella atbildēja, rakņājoties pa savu skapīti, kaut ko meklēdama.

      «Vai jūs runājat par šo augstprātīgo, kurš vēlas visur ielikt divus centus?» – Karamele salika rokas uz krūtīm. «Viņa mani kaitina, viņa izliekas par visgudrāko, bet patiesībā viņā nav nekā.» Mēs iesim?

      – Ej, es tūlīt būšu.

      – Kā tu vēlies.

      Karamele atrāvās no kabineta un iegāja deju zālē. Altmans palika viens. Meitene izņēma no skapja pušu kurpes un ar nicinājumu un ilgām uz tām skatījās. Bella izskatījās ļoti satraukta, kaut kas viņu satrauca, bet viņa visu paturēja pie sevis. Viņa tos nav valkājusi vairāk nekā trīs mēnešus, kopš nolēma atteikties no baleta. Pēc minūtes viņa ar riebumu iemeta skapītī savas laimīgās puanšu kurpes, skaļi aizcirta durvis un devās uz ģērbtuves izeju.

      – Pfft, kāpēc man vajag dejot? – Marks neapmierināti nomurmināja. – Es neesmu dejotājs, es esmu aktieris.

      Senija paglaudīja draugam pa plecu un gribēja teikt ugunīgu runu par to, kā viņam mīļi izskatītos baleta tuti, taču, pirms viņš paspēja, zālē ienāca viņu deju skolotājs.

      «Šajā akadēmijā mēs neizglītojam tikai vienā lomā saspiestus aktierus, mēs veidojam universālu aktieri, kurš var spēlēt, dziedāt un dejot visu pasaulē,» zāles centrā ienāca gara, stalta sieviete un novilka no pleciem jaku. «Tāpēc, Mark, es iemācīšu dejot pat tādu koka puisi kā jūs.» Līdz absolvēšanai jūs dejosit ar mani ne sliktāk par visu Lielā teātra baletu. ES apsolu! – Anfisa starojoši pasmaidīja.

      Studentes ķiķināja, skatoties uz Valteru, bet puisis paskatījās uz leju.

      – Nu, domāju, tu uzminēji, ka es tev iemācīšu horeogrāfiju. Daudzi no jums atceras mani no iepazans klausīšanās, tagad mums ir laiks tuvāk iepazīt vienam otru. Mani sauc Anfisa Milāna, un, kā jau teicu iepriekš, es lieku katram no jums dejot, jo jebkuram aktierim ir jāprot pareizi kustēties, tas viņam noteikti palīdzēs karjerā.

      Bella ienāca zālē un uzreiz izpelnījās klasesbiedru aplausu un aplausu vilni.Milans pagriezās un ieraudzīja meiteni, uzsmaidīja viņai un ar žestu aicināja iet iekšā.

      – Kāpēc visi viņai aplaudē? – Vesta klusi jautāja draudzenei.

      «Šī ir Bella Altmane, talantīga balerīna, viņa dejoja uz visām slavenākajām pasaules skatuvēm,» Emma atbildēja tādā pašā čukstā.

      «Tev ir paveicies, ka mācāties vienā klasē ar tik talantīgu meiteni kā Bella.» «Es neesmu pelnījis jūsu aplausus,» sacīja profesors. – Bet, es gribēju, lai jūs zināt, ka starp jums ir vēl viens talantīgs dejotājs, kurš ir dārgakmens.

      Visi sāka skatīties viens uz otru un brīnoties par kādu, par kuru runā Milāna, katra meitene slepus sapņoja, ka tagad viņu nosauks. Tikai Vesta pilnīgi mierīgi stāvēja malā un pat žāvājās no garlaicības.

      – Vesta, nāc uz priekšu, – Anfisa jautāja, tukši skatīdamās uz Romanīnu.

      «Vai esat pārliecināts, ka nejaucat mani ar kādu?» – Romāņina jautāja, visi skolēni pagriezās pret Vestu, viņi nespēja noticēt, ka viņa ir tā tīrradņa.

      – Es tevi atcerējos no klausīšanās. Jūs pārsteidzoši atšķīrāties no visiem pretendentiem. Pat tagad jūs nestāvat kā visi, nāciet uz priekšu, lai visi jūs atceras – Anfisa atkal lūdza viņai ar žestu spert soli uz priekšu.

      Vesta negribīgi iznāca pie skolotājas un nostājās viņai blakus, viņa turēja rokas aiz muguras, bet nenolaida galvu, nebaidījās skatīties uz cilvēkiem pat tik neveiklā situācijā kā šī.

      – Vesta, varbūt vari dejot visiem? – Milāna viņai uzdeva jautājumu.

      «Nē,» meitene pārliecinoši atbildēja. – Es nedejoju pēc pieprasījuma, un šķiet, ka šī ir akadēmija, nevis mans labdarības priekšnesums, vai ne?

      – Ej uz savu vietu. Saskarsmē tu esi tikpat oriģināls kā dejā. Labi, iekārtosimies divās rindās un sāksim iesildīties. Labi jāiesilda ķermenis, lai dejojot nenotiktu nepatīkami incidenti.

      Viņa ieslēdza mūziku un sākās horeogrāfijas stunda. Sākumā viņi iesildījās pirmajā pusstundā. No malas tas viss izskatījās pēc kaut kādas bakhanālijas. Katram bija dažāds treniņu līmenis, ja kāds visu uztvēra pirmajā mēģinājumā, tad kādam neizdevās un nespēja izpildīt vingrojumu atkal un atkal, dažiem pat izdevās nokrist uz grīdas, tāds neveikls dejotājs bija Marks, Senija klasē visu laiku ķircināja savu draugu par šo tēmu, no kā līdz stundas beigām viņš saņēma vieglu pļauku no labākā drauga.

      Tad viņi sāka apgūt vienkāršākās deju kustības, otrās stundas beigās lielākā daļa skolēnu bija izspiesti kā citroni. Šķiet, dzīvespriecīgas palika tikai Vesta un Bella, kuras ar tādu pašu neatlaidību turpināja izpildīt vingrojumus.

      – Ei, kāpēc tu tik ātri padevies? – Milāna uzrunāja studentus. – Šī ir tikai viena nodarbība, kas ilgst divas stundas. Kā var nospēlēt veselu priekšnesumu 3 stundās, vai ne? Jums sevī jāattīsta gribasspēks, nenogurstoši jāstrādā, lai iegūtu skatītāju atzinību un mīlestību.

      Gandrīz visiem skolēniem jau sāpēja kājas, un viņi vienkārši nokrita uz grīdas, nespējot veikt nekādas kustības.

      «Es dodu jums atlaidi un tikai tāpēc, ka šodien ir jūsu pirmā skolas diena,» sacīja Anfisa, pārkārtojot dziesmu. – Bella, neatsakies parādīt mums savu talantu, dejo šiem koka čokiem, ļauj viņiem redzēt, kas ir dejošana.

      Nogurušie СКАЧАТЬ