Pavasara dienasgrāmatas. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Pavasara dienasgrāmatas - Edgars Auziņš страница 12
«Labi,» Marks pamāja ar galvu un satvēra meitenes rokas. «Es tik ilgi gribēju jums pateikt.»
«Es tevī klausos,» meitene pamāja ar galvu.
«Mēs esam pazīstami jau ilgu laiku, pārāk sen, un es uzskatīju, ka manas jūtas pret jums ir ļoti nepiedienīgas.» Tu vienmēr esi bijis mans draugs, bet vai esi gatavs kļūt par manu draudzeni? – Marks apstājās gandrīz pēc katra vārda.
«Man vajag laiku pārdomām,» meitene atbildēja trīcošā balsī.
– Beidz! – Suvorovs izvilka. – Un tu to sauc par mīlas ainu? Puiši, tas ir vienkārši briesmīgi. Jūs abi esat akmeņi, bez jūtām vai izteiksmes. Mīlestība, protams, ir dažāda, bet ne tik garlaicīga. Ieņemiet savas vietas.
Marks un Bella izdvesa un atgriezās savās vietās, jaunās dāmas vaigiem mirdzēja sārtināti.
«Tu…» Mārtiņš norādīja ar pirkstu uz Vestu. «Nāciet šeit un parādiet visiem, kā izteikt mīlestību.»
– Vai tiešām vēlaties to redzēt? – jautāja Romāņina, pārsteigta skatīdamās uz viņu.
«Nāciet un pierādiet, ka neesat tik briesmīgs spēlētājs kā iepriekšējais pāris.»
Vesta novilka sporta krekla kapuci un pakustējās lejā, viņa nokāpa un nostājās pie krēsla, bet neapsēdās.
– Un kurš būs mans partneris? – meitene ne bez intereses jautāja.
– Es, spēlē ar mani mīlestību.
«Viņi jautāja,» V atbildēja, paraustīja plecus un uzkāpa uz krēsla.
Visi ar interesi skatījās uz viņu, Emma nobolīja acis, viņa jau varēja iedomāties, ko varētu darīt viņas draudzene, jo viņa nerunā vārdus un jebkuru izaicinājumu uztver pārāk nopietni. Ak, šie ģēniji, viņi nemaz nezina, kā pieņemt zaudējumus, viņiem vienmēr ir jāuzvar.
Vesta uzlika rokas uz Mārtiņa pleciem un ieskatījās viņam acīs.
– Un tu apsolīji atgriezties agrāk. Tu kavē.
– Un, tāpat kā iepriekš, tikpat lepna un pašpārliecināta! – vīrietis atbildēja, paceļot skatienu uz viņu.
– Laiks cilvēku nemaina, tas tikai spodrina mūsu raksturus. Bet visu šo gadu es tevi gaidīju, un cik naivi es domāju, ka tu mani mīli. Atbildi man, vai tu mani mīli? «Vesta pēkšņi satvēra vīrieša krūtis un nolaida galvu, tagad viņi bija aci pret aci.
«Vai tas kaut ko maina pat pēc visa šī laika?» – Mārtiņš jautāja ar vieglu smaidu uz lūpām.
– Vārdi? Nē, tu vari man melot, ka esi visu aizmirsis. Es ilgu laiku neticu vārdiem, bet zinu, kā pārbaudīt, vai tev mani pietrūka un vai tu mani mīli – viņa šos vārdus izteica praktiski uz vīrieša lūpām.
Visi skolēni saspringa, temperatūra tiešām pacēlās līdz robežai. Senija cieši sažņaudza viņa dūres, skatoties uz šo bildi, un Karamele neapmierināti šņāca, skatoties uz to, kā Romāņina dižojas, visa šī izrāde viņu vienkārši nokaitināja.
– Vai izmantojat kādu sen pārbaudītu metodi? – Maksims smaidot teica.
Vesta pieliecās tuvāk un gandrīz pieskārās vīrieša lūpām, taču Karameles kliedziens viņai neļāva to izdarīt.
– Beidz! – meitene kliedza, pielecot savās vietās. – Izbeidziet jau šo lēto priekšnesumu, ir skaidrs, ka šī meitene ir pilnīgi netalantīga!
Romanīna atbrīvoja no sīkstajiem pirkstiem vīrieša apkakli, nolēca no krēsla un uzmeta kapuci.
– Profesor, vai tiešām es savā lomā biju tik neticama? – Vesta jautāja, nevēršoties pret profesoru, viņa uzmanīgi vēroja Karameles reakciju, kura bija sašutusi par visu notiekošo.
«Jūs dažkārt pārcentāties, bet kopumā tas nav slikti,» Suvorovs atbildēja, iztaisnojot krekla apkakli.
«Bet,» Karamele protestēja, bet viņu pārtrauca zvans, kas visiem paziņoja par pāra beigām.
– Līdz nākamajai nodarbībai! – teica profesors un aizgāja.
Karamele uzmeta neapmierinātu skatienu uz Vestu, paķēra viņas somu un devās prom, Bella metās viņai pakaļ.
– Vai tu domā, ka viņa viņu noskūpstītu? – Arsenijs tikko dzirdami jautāja Markam.
«Man šķiet, ka viņa varētu,» atbildēja jauneklis.
Puiši pameta publiku. Skolēni sāka lēnām iziet no telpas un devās uz nākamo klasi. Emma iemeta mugursomu draudzenei.
«Ar savu uzvedību tu mani novedīs pie nervu sabrukuma!» – Lankova teica, nokāpdama lejā.
«Es brīdināju šīs izrādes sākumā,» sacīja Vesta, karinot mugursomu mugurā. «Tātad man ar to nav nekāda sakara,» viņa pacēla rokas, it kā padoties.
– Ak nē! – Emma vaidēja. «Mums tagad ir fiziskā izglītība, bet es nomiršu, to darot.» Pēc horeogrāfijas es joprojām nevarēju palaist vaļā, bet šeit tas bija.
– Lieliski, es tikai gribēju izstaipīties.
– Un kur tev tik daudz spēka? Es apbrīnoju tevi, ka esi gudrs.
Meitenes izgāja gaitenī un devās uz ģērbtuvēm, lai sagatavotos fizkultūras stundai, kas notiks ārā.
Šodien ārā bija saulaina diena, tādas rudens dienas ir vērts izbaudīt, jo pavisam drīz tās nomainīs lietus, pēc tam pat sniega putenis. Studenti stāvēja futbola laukumā un gaidīja profesoru. Lielākā daļa izskatījās tā, it kā viņus grasās spīdzināt. Tikai puiši izskatījās jautri, un Bella un Vesta, kuras, šķiet, nemaz nebija cietušas pēc vakardienas horeogrāfijas stundas. Uz pārējiem nebija iespējams skatīties bez asarām.
«Labdien,» tuvojoties studentiem, sveicināja jauna sieviete ar ideālu formu, un visi puiši uzreiz sasparojās, skatoties uz viņu. – Es esmu profesors Albersts, es nodarbošos ar jūsu fizisko veselību un izskatu.
– Kāpēc mums vajadzīgs sports? – viens no studentiem nomurmināja.
– Ja esi labs aktieris, bet izskats nav glīts, tad tici man, neviens negribēs ar tevi slēgt līgumu. Zvaigznei vienmēr vajadzētu izskatīties labi un formā. Neviens nezina, kādas lomas tev piedāvās turpmāk, un atceries, kamera vienmēr pievieno piecus kilogramus.
«Bet ir brīnumprogramma, kas samazina proporcijas,» sacīja Karamele, sasienot savus blondos matus augstā zirgastē.
– Žurnāls var jūs samazināt, bet kā ir ar nabaga skatītājiem, kas nāk jūs redzēt teātrī? Vai jums nav bail par viņu psihi? Nu, kungi, pietiks ar runām, sākam iesildīties, СКАЧАТЬ