Pavasara dienasgrāmatas. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Pavasara dienasgrāmatas - Edgars Auziņš страница 27
Vesta nospieda durvju rokturi un nedaudz atvēra, viņa negāja iekšā, pat novērsa acis.
«Profesor, jūs lūdzāt mani atnākt,» viņa kliedza, turot durvju rokturi, gatava to aizsist jebkurā brīdī.
– Kurš tur vēl ir? – Degu jautāja, ejot gar baseina malu.
«Vesta Romanina, pirmā kursa studente,» atbildē kliedza jaunā dāma.
– Kāpēc tu kliedz, nāc šurp un mēs parunāsim par tavu kavējumu.
Vīrietis attālinājās no baseina malas un nostājās pretī durvīm, taču attālums bija pieklājīgs, viņš aizlika rokas aiz muguras un uzmanīgi paskatījās uz durvīm un dīvaino studentu, pareizāk sakot, uz to, ko viņš varēja redzēt no viņas.
«Profesor, parunāsim šādi, es jūs lūdzu,» viņa norija siekalas un aizvēra acis, viņu sāka pārņemt panika, bet meitene centās savaldīties, viņa nedrīkst nevienam izrādīt savu vājumu.
«Es nerunāšu tev ar muguru, ja vēlaties visu paskaidrot, nāciet šurp, pretējā gadījumā es tevi pievilšu šajā tēmā,» Degu stingri atbildēja.
"Es…es…es…es to nevaru,» Romāņina stostās un sāka ātri elpot, uz pieres parādījās auksti sviedri.
– Par kādām muļķībām tu runā? – vīrietis nobijās un ātri šķērsoja attālumu, kas viņu šķīra no studenta. «Nāc ārā un mēs parunāsim,» Degu satvēra Vestu aiz rokas un atrāva viņu no durvīm.
Meitene aizvēra acis un sāka pretoties, no kaut kurienes viņā parādījās milzīgs spēks, viņa mēģināja satvert durvju rāmi vai flīzi, bet nekas neizdevās, profesors paspēja viņu ievilkt telpā, kur atradās baseins.
«Es lūdzu jūs, nedariet to,» Vesta lūdza, tik tikko kustinot lūpas.
«Skolēni ir kļuvuši pilnīgi traki, un viņi darīs daudz pūļu, lai neapmeklētu nodarbības,» viņš neapmierināti nomurmināja zem deguna un atlaida studenta elkoni. «Beidziet būt smieklīgam un pastāstiet man, kāpēc izlaidāt manas nodarbības.»
Studente trīcēja, viņa tik tikko varēja nostāvēt kājās un knapi valdīja, viņa ātri elpoja un nevarēja atraisīt dūres, viņai draudēja panikas lēkme.
Profesors jau bija aizskarts no tik nepiedienīgās audzēknes uzvedības, viņš piegāja pie viņas un sāka kratīt meiteni aiz pleciem.
– Ei, atver acis un jau sāc runāt.
Romanīna norija siekalas un atvēra acis, profesors atlaida viņu no rokām un pagāja malā. Meitene ieraudzīja sev priekšā milzīgu baseinu. Viņas acis no bailēm iepletās, meitene sāka aizrīties, Vesta ar rokām satvēra viņas kaklu. Tikai viens skatiens uz ūdens virsmu viņā izraisīja īstu panikas lēkmi.
«Ei, beidz spēlēt,» Degu viņai teica, redzot viņas uzvedību. «Šī nav skatuve jums, tas ir tikai peldbaseins.»
«Palīdziet,» viņa čīkstēja, tik tikko kustinot lūpas, viņai vairs nebija spēka, un viņa bezsamaņā sabruka uz grīdas.
«Celies jau augšā, tas ir slikts attaisnojums.» Vīrietis novērsās no viņas, bet viņa nekad nepiecēlās no aukstās flīžu grīdas. – Čau, tu nespēlē? – Degu apsēdās meitenei blakus un taustīja viņas pulsu. – Sasodīts, kas notiek?
Profesors satvēra Vestas mazo ķermeni un skrēja uz medicīnas kabinetu. Viņš nebija mazāk nobijies kā Vesta mazliet agrāk. Labi, ka stunda bija vēla un neviens viņu neredzēja ar studentu rokās. Degu ar kāju atvēra medicīnas kabineta durvis.
– Dakter, mums ir ārkārtas situācija! – profesors kliedza.
– Vēl viens noslīcis cilvēks? – ārsts jautāja, caur brillēm lūkodamies uz vīrieti.
«Nē, viņa sāka raustīt kaklu, aizrīties un pēc tam pilnībā nokrita bezsamaņā,» Degu ātri sacīja.
– Noliec tur, – Zots pavēlēja, pieceļoties no sēdekļa. – Vai viņa kaut ko teica pirms tam? – Viņš izņēma no kabatas nelielu lukturīti, lai pārbaudītu meitenes reakciju.
Profesors ātri izpildīja ārsta norādījumus un nolika meiteni gultā, kamēr viņš devās prom drošā attālumā. Elīsa satvēra viņas roku un sāka just pulsu.
«Viņa lūdza mani neievilkt viņu baseinā, man likās, ka viņa joko.» Un tad, kad viņa ieraudzīja baseinu, viņa kļuva balta un sāka raustīt kaklu.
– Idiots! «Vācies no mana redzesloka,» Zota nomurmināja. «Viņa neapmeklēs jūsu nodarbības un neprasīs paskaidrojumus, tā tam vajadzētu būt.» Tagad ej prom no šejienes.
Citā situācijā Degu būtu sācis strīdēties, bet tagad viņš pats gribēja pēc iespējas ātrāk tikt prom no šejienes. Viņš atkāpās un pēc pāris sekundēm atskanēja durvju aizvēršanās skaņa. Zots nedaudz atvēra meitenes acis un pārbaudīja viņas acu zīlīšu reakciju; viņa reaģēja, bet vāji. Vīrietis piegāja pie plaukta, uzvilka medicīniskos cimdus un ātri izvilka šļirci ar zālēm. Viņš viņai iedeva injekciju un atgriezās pie ierastajām aktivitātēm.
Pēc kāda laika Vesta sāka izrādīt dzīvības pazīmes, Elīsa nolika krēslu pie viņas gultas un apsēdās. Meitenes plakstiņi plīvoja un viņa nedaudz atvēra acis.
«Pamosties,» teica ārsts.
– Kur es esmu? «Romanīna aizsedza acis ar roku, gaisma sāpināja acis.
– Jūs atrodaties Vesta medicīnas kabinetā. Paskaidro, kāpēc tu esi šeit? – vīrietis nedaudz paliecās uz priekšu.
– Labāk pastāsti, kā tu zini manu vārdu. Vai es iepazīstināju sevi pirms ierašanās?
– Nepavisam. Jūs jau esat kļuvis par leģendāru personību šajā akadēmijā, un ir pagājušas tikai pāris nedēļas kopš jūsu parādīšanās šeit. Tas ir ātrums, es jums teikšu – Elīsa smīnēja, viņš bija ļoti savdabīgs cilvēks saskarsmē, un cilvēki bieži apvainoja viņu par viņa sarunu vadīšanas stilu.
«Es jūs nesaprotu,» Vesta teica, beidzot atvērdama acis.
«Citu dienu es saņēmu jūsu karsto videoklipu no mūzikas zāles,» Zota redzēja izbrīnu viņas sejā un steidzās piebilst. «Tas bija nekaitīgs video; septiņu gadu darba laikā es nekad neko tādu neesmu redzējis, ticiet man.»
«Viņi mani mierināja,» nomurmināja Romanīna un piecēlās sēdus gultā. -Tu esi ārsts?
– Elīsa Zota, Mākslas akadēmijas doktore, – vīrietis piecēlās no sēdekļa un nedaudz paklanījās. – Cik ilgi tev tas ir?
– Kas?
– Panikas СКАЧАТЬ