Pavasara dienasgrāmatas. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

      SEJU PRET SEJU.

      Vestas interaktīvā dienasgrāmata

      niks: Vesna

      «Ir pagājis ilgs laiks, kopš pēdējo reizi rakstīju šajā dienasgrāmatā. Tam bija objektīvi iemesli.

      Ir pagājušas tikai dažas skolas nedēļas, un es jau esmu diezgan pārgurusi un pat nevaru izlemt, kas mani nogurdināja vairāk, studijas vai cilvēki. Programma šeit ir patiešām intensīva, priekšmeti nāk pēc kārtas, un absolūti nav laika nopūsties un atvilkt elpu, taču tas mani diez vai var nobiedēt. Daudzus gadus pēc kārtas dzīvoju līdzīgā ritmā un pieradu. Fiziskās aktivitātes šeit ir patiešām nopietnas, taču man ir trenēts ķermenis un visas grūtības, kas rodas, mācoties šeit, izturu daudz vieglāk nekā Emma. Katru vakaru es redzu, kā nabadzīte cieš no tā, ka viņa knapi var uzkāpt uz gultas. Man viņas žēl, bet lepojos ar viņu. Viņa dodas pretī savam sapnim. Emma ir sapņojusi šeit studēt tik daudzus gadus, un tagad viņa atrodas šīs akadēmijas sienās. Jā, viņa nogurst, jā ir grūti, bet viņa nepadodas. Vienīgais, kas mani patiešām apbēdina, ir tas, ka viņa joprojām nav pārvarējusi bailes runāt publiski. Ja nekas nemainīsies, tad man būs jāizdomā, kā palīdzēt draugam. Jā, es ne vienmēr esmu uzmanīgs vai sirsnīgs pret viņu, bieži esmu rupjš pret viņu, bet es viņu neprātīgi mīlu. Viņa ir mana vienīgā draudzene, kura joprojām pacieš manus tarakānus. Esmu viņai par to pateicīgs; ja viņa manā dzīvē nebūtu, es nezinu, kur es šobrīd atrastos. Viņa droši vien kādā universitātē studējusi augstāko matemātiku vai fiziku. Tikai tagad es sapratu, cik tas viss ir garlaicīgi.

      Jā, galu galā studijas mani nenogurdina tik ļoti, cik cilvēki, kas dzīvo šajās sienās. Es vienmēr dzīvoju atsevišķi no cilvēkiem savā mājīgajā mazajā pasaulē, kur nevienam nebija vietas, izņemot mācību grāmatas un sportu. Bet šeit visur ir cilvēki, kuriem, šķiet, es nepatīku. Nekad agrāk nebiju bijusi skandāla centrā, bet šķiet, ka dzīvē viss notiek pirmo reizi. No sava stulbuma vai varbūt naivuma es gandrīz noskūpstīju visas valsts mēroga zvaigzni Arsēniju Isajevu. Es nezinu, kas tajā brīdī mani pārņēma. Tā vien šķita, ka tas būs labs veids, kā noslēgt vakaru. Kā man loģiskajā prātā vispār varēja ienākt tik traka ideja? Es nekad agrāk neesmu skūpstījies ar nevienu, man nav bijušas attiecības, es nekad savā dzīvē pat neesmu gājis uz randiņu, un šeit, pie jums, es gribēju ienirt šajā visā. Es nezinu, kā viņam izdevās mani apburt (lai gan viņa mūzika tiešām izklausās ļoti sirsnīgi, es gribu ticēt, ka viņš tajā ir īsts), bet viņa uzbrukumam es nevarēju pretoties. Kad viņš mani apskāva un mēs vienkārši klusējām, manī notika emociju eksplozija, likās kā parasts apskāviens, bet manā prātā tas izraisīja dīvainu reakciju. Es pat nezinu, kā to aprakstīt vārdos. Interesanti, vai mēs būtu beiguši skūpstīties vai nē? Es to nekad vairs neuzzināšu.

      Taču brīdi pārtrauca Karameles parādīšanās. Ak, šī blondīne tiešām var mani nokaitināt. Kāpēc es neiepriecināju viņas zvaigzni? Es nepretendēju uz viņas akadēmijas karalienes titulu, visas šīs regālijas mani nemaz neinteresē, es esmu daudz piezemētāks nekā lielākā daļa studentu. Acīmredzot kaut kas manī viņu biedē. Bet atgriezīsimies pie tā vakara. Viņš mani praktiski noskūpstīja, bet tad ienāca Karamele un viss aizgāja uz elli. Ja viņa būtu vienkārši izteikusi kodīgas piezīmes, es to mierīgi izturētu, kopš bērnības biju pieradis dzirdēt negatīvus viedokļus par sevi un savu izskatu. Taču viņa devās tālāk un nolēma visu redzēto iemūžināt kamerā.

      No rīta visa akadēmija zināja par nakts incidentu, un visi redzēja, kā mēs ar Arseniju praktiski skūpstāmies. Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem man tiešām bija kauns, lai gan acīmredzot nebija par ko kaunēties, bet tajā brīdī man likās savādāk.

      Kopumā es šajā akadēmijā izcēlos visās frontēs. Man jau ir oficiāli izteikts pirmais brīdinājums, vēl divi un mani no šejienes izraidīs. Man jābūt daudz uzmanīgākam, es nevēlos tagad pamest šo vietu. Sāku pierast pie vietējās burzmas un tenkām aiz muguras. Ziniet, nav tik svarīgi, ko par mani saka un domā citi, galvenais, ka es pats zinu patiesību. Šī ir mana dzīve, nevis viņu.

      Ak, man joprojām ir smaga saruna ar profesoru, kurš pasniedz nodarbības baseinā. Viņi saka, ka viņš visu laiku pavada baseinu, bet es pat nevaru tur iet, nemaz nerunājot par to. Bet šī problēma ir kaut kā jāatrisina, es nevaru no viņa aizbēgt uz visiem laikiem, vai ne?

      Ak, gandrīz aizmirsu. Tagad esmu deju kolektīvā, mana pirmā uzstāšanās būs rudens ballē, atklāsim šo pasākumu. Protams, mana iekļaušanās šajā komandā atkal visus neiepriecināja. Bet kāpēc lai es visiem patiktu? Es neesmu 100 eiro banknote!

      Nu ir pienācis laiks atrisināt uzkrātās problēmas un censties neielaisties jaunās, vismaz tuvākajās pāris nedēļās pirms gaidāmās balles.

      Vesta saglabāja ierakstu un aizvēra savu netbook, viņa atspiedās uz grozāmā krēsla un paskatījās uz griestiem.

      – Starp citu, vai esat jau atrisinājis savas problēmas ar Degu? – jautāja Emma, kura staroja uz savu draugu no otrā stāva gultas.

      «Vēl nē,» meitene aizsedza seju ar plaukstām. – Vai mums tas vispār ir jārisina?

      – Tu esi traks, vai ne? – Lankova pagrieza to pie sava tempļa. – Ja tu izgāzies kursā, tevi izmetīs no šejienes.

      – Smuki! «Vesta sēdēja taisni savā krēslā. – Saka, ka šis profesors dzīvo tikai peldbaseinā, vai tā ir taisnība?

      – Ak jā! Viņš ir bijušais peldētājs, viņu no turienes nekas nevar izvilināt, pastāv uzskats, ka viņš pat guļ ūdenī,» smaidot atbildēja meitene.

      – Vai jūs domājat, ka viņš joprojām ir tur šajā vēlajā stundā?

      – Esmu par to pārliecināts. Vai V brauks tev līdzi?

      – Nē, es pats ātri skrienu turp un atpakaļ, bet tev vēl ir vajadzīgas divas stundas, lai saģērbtos un uzklātos grims! «Vesta izlēca no krēsla, paņēma no aizmugures jaku ar rāvējslēdzēju un pa ceļam uz durvīm paspēja to uzvilkt un aizpogāt. – Negaidi mani, ej gulēt.

      – Veiksmi! – Emma kliedza pēc viņas.

      Viņai tas tiešām būs vajadzīgs. Kad aiz Romaņinas aizcirtās durvis, meitene smagi izelpoja. Viņa pārvilka pāri galvai kapuci un ielika rokas dziļajās kabatās. Jau no domas, ka viņa ieraudzīs baseinu, viņai kļuva slikti, kaklā un plaukstās jau parādījās auksti sviedri. Bet Vestai tas ir jādara. Nevienam nevajadzētu zināt par viņas bailēm no ūdens, tā ir viņas personīgā problēma, un tikai viņa to var atrisināt.

      Viņa pavadīja pāris minūtes, lai sakārtotu savas domas, un tad virzījās pa gaiteni, lai atrastu skolotāju un izskaidrotu viņam iemeslu, kāpēc viņa izlaida mācību СКАЧАТЬ