Nekromantijas kļūdas robeža. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Nekromantijas kļūdas robeža - Edgars Auziņš страница 3
– Tayee-ish… kā tev iet? Vai tas esi tu, vai kas?
«Es,» nē, viņa noteikti vaimanāja.
– Kāpēc tu agrāk klusēji?
– ES baidījos. Un, kad es atjēdzos, tu jau bijāt pilnā sparā!
– Vai es dumpos?
Viņa apklusa un vairs man neatbildēja. Starp citu, man arī nebija vēlēšanās komunicēt. Tas ir vajadzīgs, es te visu laiku sēdēju un vismaz devu padomu! Viņai bija bail. Nu jā. Un šeit, izrādās, es biju trakulīgs vispazīstamākajā vidē.
Kad no koridora atskanēja smiekli, es steidzos vēlreiz ietīties segā un atspiesties pie sienas. Godīga uzņēmuma glābējs nez kāpēc bija vispriecīgākajā noskaņojumā:
– Debīliķi! Nosaluši kretīni! Jums starp trim nebija neviena girusa?
Un smiedamies viņš ierāvās skapī, pārējie steigšus aizvēra durvis un pastūma viņu pretī. Jaunais puisis bija ievērojami vecāks par iepriekšējiem – apmēram manā vecumā. Gandrīz patīkama izskata blondīne, ja ne situācija, kas tagad izkropļo jebkuru uztveri. Ar saviem smiekliem viņš lika jaunākajiem sarkt un nerunāja vārdus:
– Idioti ar sena mokhrjaka smadzenēm! Stulbi…
Ridijs, kurš līdz šim bija izrādījis vislielāko drosmi, pārtrauca:
– Māsīca! Jūs paņēmāt trīsdesmit procentus no mūsu stipendijas pārējā gada laikā, lai mūs apvainotu?
– Trīsdesmit? – viņš atbildot iesmējās vēl jautrāk. – Jau piecdesmit!
– Kas?
– Es dodu padomu, un tu klausies un savā galvā rēķini. Līķi nekromanta diplomdarbam ņemti no apstiprinātā saraksta! Viņi pārbauda, vai līdz septītajai raganu asiņu paaudzei nav citu aizdomu par saistību ar gariem, lai izslēgtu necilvēku atgriešanos. Vāc tuvinieku parakstus… Un, teikšu, ne vienmēr mantinieki parakstās uz vēlmi augšāmcelt tik laicīgi mirušo bagāto onkuli…
– Elrik, vai vari to saīsināt? Ko mums vajadzētu darīt?
– Kas jums jādara, idioti? Tāpēc nepārtrauciet, klausieties mani. Par līķa augšāmcelšanu ārpus apstiprinātā saraksta jūs izmetīs no akadēmijas, un tas tiks klusi nožņaugts. Par līķa zādzību draud naudas sods. Tādu, lai tavi mazmazbērni tevi atcerētos ar nelaipnu vārdu. Un, ja viņa tā pagriezīsies un kādu aprīs, tad labākajā gadījumā tu pats tiksi nožņaugts. Vai manos vārdos dzirdat apmēram piecdesmit procentus?
Bālais Ridijs pamāja visai trijotnei:
– Par m-klusumu?
«Par klusēšanu, par mānīšanu…» Elriks, negaidot pilnīgu piekrišanu, piegāja pie manis un pietupās, uzmanīgi skatīdamies. – Vai viņa runā cilvēka valodā?
– Kā viņam tas pieder! – likās, ka kāds no notiesātajiem priecājās.
Elriks pieliecās man tuvāk:
– Viņas seja ir pazīstama…
– Tātad šī ir Tayishka! Septītās princeses kalpone. Laba meitene, klusa… un bārene. Tāpēc nolēmām, ka visi būtu priecīgi, ja mēs viņu negaidīti šādi atgrieztu…
«Nez kāpēc es neredzu viņas prieku,» Elriks vismaz pārstāja smieties, bet tikpat plaši pasmaidīja. – LABI. Vai atceries savu vārdu?
Manī bija klusums, tāpēc man bija jāatbild:
– Olja.
Viņš bija pārsteigts, bet pagriezās pret pārējiem:
– Pirmās ziņas: viņa nav sajūsmā.
– K-kāpēc?
– Jo tagad viņa grauztu tavus kaulus, nevis runātu par šīm muļķībām. Jūs viņai pat rokas nesasējāt, kretīni! – Viņš atkal pagriezās pret mani. – Vai tu varētu pastāstīt par sevi mazliet vairāk?
ES to varu izdarīt. Kāpēc gan nerunāt, kad tevi ar varu kaut kur vilka un aizslēdza? Un mana balss bija stingra:
– Sokolova Olga Sergejevna, jūsu gods. Es dzīvoju Maskavā, esmu starptautisko finanšu trešā kursa studente, arodbiedrību fakultāte, Tomskas dzimtā…
– No kā dzimtā?
– Tomska, jūsu gods, Tomska. Tāda, kas atrodas Tomskas apgabalā. Vai jums ir nepieciešams pases numurs? Kurš un kad izsniedzis…
Par laimi, arī viņa acis tagad bija iepletušās, un tas radīja manāmu morālu gandarījumu. Viņš pat runāja ar savām palātām bez tādas pašas ironijas:
– Noteikti ne gaka… Un ne ragana. Kā tu teici, ka tevi sauc?
– Olja. Bet jūs varat mani saukt par Sokolovu Olgu Sergejevnu.
«Puiši…» viņš tagad nenolaida acis no manis. – ES pieļāvu kļūdu. Jūs neesat tikai idioti… Es pat nevaru atrast salīdzinājumu, kas atbilstu jūsu garīgajai attīstībai… Un man ir bagāts vārdu krājums, ticiet man…
– Kas notiek, Elrik? – kliedza viņam aiz muguras.
– Jūs atgriezāt nepareizo. Nav tava Taiška…
– PVO? – galvenie, kas istabā neko nesaprata, neko nesaprata. – Asura? Joki? Kārtējais dēmons?
Elriks smagi nopūtās:
– Jā, jūs noteikti esat idioti… Tie vispār ir dažādi dēmonisma paveidi. Par asuru nekļūst, par asuru piedzimst. Un šis… ir tikai ārzemnieks no kādas Omskas apgabala…
– Tomska! – Es nevarēju klusēt. – Reģioni! Un Omskas apgabals ir netālu!
– Tu esi dzirdējis? – Viņš atkal iesmējās. – Tas ir netālu, bet mēs pat nezinājām! Vispār viņa, visticamāk, šodien arī nomira, un jūs nejauši viņu aizķērāt ar burvestību, nevis savu Taišku.
Es gribēju izlabot «kopā ar savu Taišku», bet es apstājos. Un manā iekšienē brīdinājuma balss nosvila. Un tiešām, kā es varu zināt, kāda informācija mūs abus padarīs sliktākus? Bet es noteikti iebildu pret kaut ko citu:
– Es nenomiru! Viņi paši… mani iesūca šeit.
Viņš atkal ar interesi paskatījās uz mani, un tad šķita, ka viņam radās jauna doma:
– Puiši, vai jums ir spogulis? Paņem spoguli!
Viņi nekavējoties uzsita viņam nelielu tumši atstarojoša stikla gabaliņu, ļaujot Elrikam to vērst uz mani.
– Skaties, svešinieks, tagad tas esi tu.
СКАЧАТЬ