Šķērsielas. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      Es biju apstulbis. Saliku galvu rokās un nogrimu uz grīdas. Galu galā patiesībā neviens nav vainīgs, izņemot es. Es iemīlējos nepareizajā cilvēkā, gaidīju neiespējamo. Un viņa sāka vaimanāt, jo līdz šim viņa pat prātā nebija uzdrošinājusies to pateikt:

      – Es cerēju… Es vienmēr cerēju, ka viņš mainīsies… Galu galā Vaņa ir vislabākā, spilgtākā, vismīļākā, viņam pietrūka tikai sīkumu. Un es ticēju, ka sapnis ir piepildījies… Bet viss bija pa vecam… Un narkotikas, un pārējais – viss bija pa vecam. Mainījusies tikai viņa uzvalka šūšana… Un tā būs vienmēr…

      Es to teicu pie sevis, tāpēc ļoti nodrebēju, dzirdot viņa atbildi – Koša nez kāpēc joprojām turpināja stāvēt istabā:

      – Es esmu slikts psihologs, ja meklējat padomu. Bet, manuprāt, viss ir vienkārši. Jums ir brīnišķīga ģimene, Ivanam Aleksejevičam jūs neesat nekāds izvirtnieks, kuram vajag tikai viņa naudu. Viņš par tevi rūpējas. Tāpēc beidziet trakot par taukiem un turpiniet to, ar ko esat veiksmīgi nodarbojies četrus gadus. Starp citu, vai jūs zināt, kāpēc viņš izšķīrās no savas pirmās sievas? Histērija beidzās. Nesekojiet viņas ceļam, ja mīlat savu vīru.

      To viņi sauc par "sadusmošanos". Un Koša visu pateica pareizi, bet tas izraisīja nenormālus smieklus. Paskatījos uz viņu un ļauni smiedamies jautāju:

      – Kā tev tur patīk cilvēciskā izteiksmē? Ruslans? Tu esi slikts psihologs, Ruslan! Bet paldies par mēģinājumu. Ir ļoti patīkami to dzirdēt no saimnieka suņa ar pasaku iesauku.

      – Pasaka? – viņš nemaz nedusmojās, un tas, iespējams, ir tas, ko es gribēju.

      Es nogurusi pamāju:

      – Ej jau ārā. Es nekliedzu Sergeja Sidoroviča priekšā. Un, ja es vēlos izliet savu dvēseli, tad es labāk parunāšu ar Sašu – viņam vismaz ir vārds.

      – Vai man vajadzētu piezvanīt jūsu miesassargam? – Koša vai nu ņirgājās, vai piedāvāja pilnā nopietnībā. "Bet es jums neiesaku izliet dvēseli Aleksandram – viņš nav mūsu cilvēks."

      Un bija viegli iedomāties, kā smaidošajam miesassargam tiks pārgriezta rīkle tikai tāpēc, ka viņš bija pārāk daudz iemācījies. Ivans izvēlējās labākos, un profesionālā ētika prasa turēt muti, bet Saša nav "viņu cilvēks", tāpēc tiks izsvītrots, ja tāds noskaņojums radīsies. Viņiem, bandītiem, ir par vienu līķi vairāk, par vienu mazāk. Saša mani aizveda uz treniņu centru un sporta zāli, gaidīja gaiteņos, kamēr es trenējos. Mēs gandrīz nerunājām, bet man viņš patika tieši tāpēc, ka viņš arī nēsāja ieročus, bet palika cilvēks. Un es izvēlējos sev darbu, lai aizsargātu cilvēkus. Varbūt arī viņš kādu nogalināja, bet ne mirkļa iegribas, bet gan klienta aizsardzības nolūkos… Vai arī es vienkārši gribēju saskatīt gaišo tajos, kuros tas vismaz potenciāli varētu būt?

      "Nav jāzvana," es saviebos. – Bet piezvani un pasaki, ka viņam mainās darba laiks. Tagad pierakstīšos uz kursiem spāņu, itāļu, franču, vjetnamiešu… kas vēl ir? Es pierakstīšos uz visu, lai varētu biežāk izkļūt no šejienes. Un tad varbūt es varu savest kopā… atvilkt elpu. Un tad es izšķiršos. Es apprecēšos ar Sašu un mēģināšu beigt mīlēt Vaņu.

      Koša piegāja pie durvīm un atvēra tās, beidzot paziņojot:

      – Padomi un mīlestība jums. Tikai nestāstiet Ivanam Aleksejevičam par saviem plāniem attiecībā uz Sašu. Citādi sakāmvārds melo – ne jau viss pirms kāzām sadzīs.

      Koša droši vien jokoja. Bet es vairs nesapratu, kur ir humors.

      Man joprojām vajadzēja runāt ar savu vīru. Es nobriedu tikai nākamajā dienā un izmantoju brīdi, kad viņš bija viens birojā. Viņa klusi ienāca un apsēdās pretī. Viņa gaidīja skatienu, pirms nolēma sākt:

      – Vaņa, man tikai jācer, ka tas viss kādreiz beigsies.

      Acīmredzot viņš bija aizņemts ar dažiem dokumentiem, tāpēc sarauca pieri. Un viņš runāja domīgi, neinteresējoties par sarunu:

      – Mana skaistā meitene, beidz izdomāt problēmas no zila gaisa. Un tad viss būs labi.

      Tieši tā, kā domāju – vienkārši skaista lelle. Mīļota, aizsargāta, bet tikai lelle – tādam nevajadzētu “izgudrot problēmas”. Es uzstāju uz savu nostāju, jo viņš vispār neredzēja iemeslu manai spriedzei:

      – Būs?

      Tomēr viņš nolika papīrus malā un diezgan asi atbildēja:

      – Pietiek, Liza! – Vaņa paliecās uz priekšu, ar skatienu ietriekdama mani krēslā. – Vai jūs zināt, kāpēc jūs tagad esat šeit? Apprecējos ar skaistu modeli un, godīgi sakot, neko nopietnu no šīs laulības negaidīju! Bet ir pagājuši četri gadi, un katru dienu es priecājos, ka satiku tevi – labāko. Nebiju domājusi, ka sievietes var būt tik gudras! “Man ļoti patika, kā viņš vienā frāzē apvienoja nievājošos “sievietes” un komplimentu. – Ne reizi – vai tu mani dzirdi, ne reizi! – Es nenožēloju, ka apprecējos ar tevi! Tāpēc neliec man tagad žēlot!

      – Tātad man jāturpina klusēt, kā jau četrus gadus? – Es nebaidījos no viņa reakcijas uz šādu jautājumu, jo ne reizi viņa agresija nebija vērsta pret mani.

      – Kāpēc klusēt? – Vaņa nesadusmojās, bet paņēma uz galda citu mapi un atvēra to, lasot. – Runā, bet nekļūsti par kuci. Un no labas dzīves cilvēki kļūst par riekstiem mūsu acu priekšā. Dariet kaut ko, ir pēdējais laiks, un tagad paveras iespējas. Tāpēc priecājies, Lisa, priecājies! Un ne kucēm.

      Es labi dzirdēju viņa viedokli. No šodienas atsākšu lietot kontracepcijas tabletes. Un es vairs neredzēju jēgu runāt. Varbūt es tiešām sāku izdomāt grūtības “no labas dzīves”? Galu galā cilvēkam ir vajadzīgas grūtības – tāpēc izslāpušās smadzenes tās izdomā.

      Bet, pirms man bija laiks doties prom, Vaņa pie durvīm man uzsauca:

      – Liza, ejam atvaļinājumā? Uz Alpiem!

      "Ar prieku," es patiesi iesaucos, jo man patika pavadīt laiku ar viņu vienatnē un neierastā vidē, un tas notika ārkārtīgi reti viņa aizņemtības dēļ.

      Bet Ivans sarāvās un gandrīz atvainojoties piebilda:

      –Nākammēnes, dārgais. Es izklājos un pacelšos. Kamēr dodaties uz kursiem… Starp citu, iedodiet Kosam sarakstu, viņš mēģinās izveidot savienojumu ar iekšējām kamerām. Nav tā, ka es neuzticos tavam vasaras raibumainajam miesassargam, bet Dievs sargā rūpīgos.

      Viņš Sašu neuztvēra nopietni, nopirka man kā tīršķirnes kucēnu vai firmas rokassomu, lai tikai pasmaidītu, bet ar to visas miesassargu funkcijas beidzas.

      – Savienot ar apmācību centra kamerām? – Es nespēju noticēt. – Vai tavai paranojai ir pamats, Vaņa?

      – Paranojai vienmēr ir iemesli.

      Un es jutos smieklīgi:

      – Vai jūsu kaķis arī pieslēdzas kamerām? СКАЧАТЬ