Šķērsielas. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Šķērsielas - Edgars Auziņš страница 6
Maksims nobālēja – viņš baidījās no Košas vairāk nekā no manis. Es varētu izmest draudus, kas neko nemaksā, bet Koša Ivana zina kā neviens cits. Ja viņš tā saka, tad ar gandrīz absolūtu varbūtību tas notiks. Es steidzos doties prom, bet tomēr apstājos ejā un klusi jautāju:
– Koša, nevajag Vaņu apgrūtināt ar tādām muļķībām. Mēs vienkārši sastrīdējāmies, un Maksims man nedeva nekādus divdomīgus mājienus.
Viņai izdevās noķert izlutinātā idiota pateicīgo skatienu un devās prom. Maksims man bija pretīgs, bet viņš arī dzirdēja Košas vārdus – tas vairs neatkārtosies. Un nekādā gadījumā es nevēlos, lai Ivans manis dēļ kroplu pats savu dēlu. Koša mums abiem sniedza atbildi uz neuzdoto jautājumu, kas būtu noticis, ja es būtu aizbēgusi ar sūdzībām. Tomēr ne velti Maksims tik ļoti vēlas saņemt apstiprinājumu par tēva mīlestību, jo patiesībā viņa mīlestība ir ļoti relatīva. Ivans ir spējīgs aizskart jebkuru… nu, izņemot to, ka mums ar Košu ir pilnīga imunitāte. Bet tikai tāpēc, ka mēs abi nekad nedevām iemeslu mums pārmest.
Ātri aizmirsu par pārpratumu, iesaistīšanos inovācijās. Pat iešana uz sporta zāli man šķita kā piedzīvojums. Protams, mēs ar Vaņu izgājām sabiedrībā – uz izstādēm, teātri, pieņemšanām. Bet tur viss ir nepareizi, pretenciozitātes ir vairāk nekā cilvēku zem tā. Bet zālē tas bija savādāk, un tāpēc aizraujoši, lai gan man apkārt bija visas tās pašas sejas kā mājās. Instruktors baidījās pieiet man klāt zem puišu garajiem skatieniem. Viņiem es biju radījums bez dzimuma, taču tas bija tikai mierīgāk. Un man patika, kā pārspīlēti muskuļi vakarā stiepās, it kā caur šīm sāpēm tajos parādījās spēks. No nākamās nedēļas sākšu iet uz kursiem, līdz tam laikam Ivans būs izvēlējies miesassargu, kuram var uzticēt manu dzīvību.
Dzīves mērķu un virzienu maiņa bija tik iedvesmojoša, ka pēc vakariņām es atkal sāku dziedāt Ivanam, atsākot mūsu veco tradīciju.
3.nodaļa
Pēc nedēļas es kritu bezcerīgā eiforijā, it kā es gadiem ilgi būtu gaidījis atbrīvošanu cietumā, un tagad ģimenes laimei vairs nebija šķēršļu. Man patika arī mans miesassargs – smaidīgais Saša, kurš ar vārdu vien izcēlās no galvenās bandas. Dizains man bija grūts, bet es izbaudīju katru nodarbību un braucienu. Tieši eiforija pastiprināja sāpes no sitiena tiktāl, ka es ļāvos histērijai – precīzāk sakot, otrajai histērijai visā manā laulībā.
Es dzirdēju, ka Vaņa ir atgriezusies mājās, un nolēmu ar viņu parunāt par bērnu. Viņš nekad neiebilda, bet tomēr labāk ir vēlreiz pārliecināties, ka viņam tas vismaz nav pret. Es paņēmu no virtuves tējas paplāti un devos uz biroju – man kopumā patika šī mājīgā privātuma vieta. Bet, ieejot iekšā, sapratu, ka mans vīrs nav viens. Viņa priekšā sēdēja vīrietis, kuru es jau pazinu no rātsnama, un Koša stāvēja pie loga. Es nedomāju iejaukties biznesa sarunās, tāpēc ātri atkāpos. Tomēr man nebija laika doties prom, kad dzirdēju Ivana vārdus, kurš nepamanīja manu izskatu:
– Kāpēc jūs, Sergej Sidorovič, uzreiz nenorādījāt par savu problēmu? Neuztraucieties, viņi atdos jūsu parādus un arī piemaksās jums par morālo kaitējumu. Koša, vai tam nelāgam ir ģimene? Uzziniet visu. Gudri cilvēki parasti domā bez lodāmuriem dupšā.
Koša neatbildēja, gaidot, kad es aiziešu. Un man sāka trīcēt rokas, un kaut kā man izdevās nenolaist paplāti. Taču Vaņas uzmanību piesaistīja krūzes zvanīšana.
– Liza, tu esi šeit?
– Es… es gribēju… tēju… Labdien, Sergej Sidorovič…
– Ak, paldies, mana skaistule! – vīrs labsirdīgi reaģēja. – Ļoti ērti! Mīļā, vai tev viss kārtībā?
Man nebija labi – es biju šausmīgā haosā, un man nav ne jausmas, kā man izdevās ievietot paplāti uz konsoles galda. Es gribēju aizbēgt, lai neviens neredzētu asaras – es gandrīz nekad raudāju, bet tagad nevarēju noturēties. Vai tā viņš iegāja politikā, tā viņš draudzējas? Kam es visu šo laiku esmu melojis? Vaņai ir sakari un apmācīti puiši – bija stulbi domāt, ka viņš kādu dienu pārvērtīsies par likumpaklausīgu cilvēku. Nekas nebeidzās – ja viņš vispār grasījās beigties – viņš vienkārši mainīja savu ārējo tēlu…
Es biju gatavs turpat kliegt – un nerūpēties par svešiniekiem. Bet Ivans apklusināja manu impulsu ar paceltu roku:
– Mīļā, man ir ciemiņi. Es nākšu pie tevis vēlāk. – Un pamāja Košai.
Uzticīgais suns izveda mani no biroja, satverot komandu “fas” ar priekšnieka žestu. Tā viņš mani aiz elkoņa vilka pa gaiteni uz kāpnēm – ātrāk un tālāk, ja es sāku kliegt. Tagad man gribējās vēl vairāk kliegt, bet man nebija ko teikt Košai, tāpēc izspiedu:
– Ar mani viss kārtībā. Es pats tur nokļūšu.
"Tā neizskatās," atbildēja šis vīrieša izskats. – Es tevi aizvedīšu uz istabu.
Man bija kauns raudāt viņa priekšā, kauns izrādīt savas emocijas, bet pēc dažiem soļiem es burtiski izsprāga:
– Kad tas beigsies? Vismaz atbildi man! Parādu izspiešana, draudot ģimenēm? Cik cilvēku jūs nogalinājāt pēc viņa pavēles? Cik daudz?! Vai arī neskaitīji?
Puisis pēkšņi mani satvēra un ar roku aizsedza manu muti. Viņš tā vilkās, nemazinot ātrumu. Laikam arī pavāriem nevajadzētu būt manas histērijas lieciniekiem. Es saviebos, pretojos, bet nevarēju atraisīt dzelžainos tvērienus. Koša mani iemeta guļamistabā, bet pats neiznāca ārā – viņš apstājās durvju priekšā. Viņš droši vien gribēja pārliecināties, ka es vairs neieskrēju birojā ar tādiem pašiem kliedzieniem. Un viņš negaidīti atbildēja, kaut arī ne tieši:
– Parādniekus nenogalina, Elizaveta Andrejevna, viņi ir iebiedēti. Mirušais klients naudu neatdos. Tas ir viss? Vai arī par to ir jāraud?
Es neraudāju, asaras pašas tecēja pār maniem vaigiem, taču vairs nepievērsu tām uzmanību un kļuvu arvien dusmīgāka – sažņaudzu dūres, bet zināju, ka nevaru uzdrīkstēties un sist. Tāpēc sakiet vismaz tā:
– Tātad tas ir normāli?! Es… es gribu bērnu! Gāju viņam pateikt, ka gribu laist pasaulē viņa bērnu! Tikmēr viņš draud kāda bērniem?!
– Kas man rūp? – brunete vienaldzīgi paraustīja plecus.
– Un tagad… tagad es gribu šķirties!
– Šķirties. Kas man rūp?
Viņš mani vienkārši izvilka no samaņas ar savu necaurredzamību. Kaķis nav cilvēks, bet suns, kurš ir apguvis saimnieka komandas. Bet tajā brīdī es būtu kliedzis pat sunim, plēsdama rīkli:
– Es viņu mīlēju! Vienmēr patika! Vai kāds man ir prasījis, cik grūti ir mīlēt tādu cilvēku?!
Koša СКАЧАТЬ