Sekss bez noteikumiem. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ BDSM spēles jūs nesajūsmina? Kādas tad ir jūsu preferences?

      Lupata nokrita uz grīdas, es biju spiests to ātri pacelt, bet man sāka griezties galva – nevis no pēkšņas kustības, bet gan no smiekliem aiz muguras.

      «Es nedomāju, ka jūs varat man uzdot tādus jautājumus,» viņa atbildēja, nepagriežoties.

      – Kāpēc? Tie ir tikai jautājumi, un jūs esat precēta sieviete, nevis bērns. Daži cilvēki ir tik jutīgi pret seksu, ka pat nevar to apspriest. Tas ir smieklīgi, godīgi.

      «Nekā smieklīga,» es sašutis teicu, bet ne pārāk dedzīgi. – Ziniet, katram ir atšķirīga audzināšana.

      – Ak, pareizi, audzināšana. Mans otrs vismazāk mīļākais vārds aiz «morāle». Turpināt.

      – Nav jēgas turpināt! – pusceļā paskatījos. «Tava intīmā dzīve mani nemaz neskar.» Nekādus secinājumus neizdaru un nenosodu.

      – Jā, tiesāšana ir vismīļākā spēle tiem, kam ir «morāle» un «izglītība». Turpināt. Par ko jūs varētu mani tiesāt, ja jums būtu vēlme? Esmu tik daudzveidīgu eksperimentu piekritēja, ka ir pat interesanti uzzināt, kuri no tiem neļauj kādam mierīgi gulēt.

      – Nekad! – Man šī saruna ir pilnīgi apnikusi. Tāpēc viņa iemeta lupatu spainī un pagriezās pret viņu. Viņš paskatījās uz augšu, bet joprojām izskatījās kā atbildīgs. – Visas? Esmu šeit pabeidzis.

      Šajā mājā bija palikušas tikai trīs minūtes, un šī bija vienīgā doma, pie kuras es turējos. Izlejiet ūdeni, izskalojiet lupatu, ielieciet mazgāšanas līdzekļus skapī, un viss – brīvība! Viņa paņēma spaini un devās uz izeju no viesistabas. Aleksandrs Dmitrijevičs piecēlās.

      «Es tagad došos uz biroju, es varu tevi aizvest mājās.»

      «Ak nē, paldies,» es nomurmināju.

      «Kā vēlaties,» viņš nepārprotami turpināja smaidīt. Es iesaucos vēlreiz un gaidīju, kamēr apstāšos. – Karīna, cilvēki tik bieži uztraucas par sēnalām, ka salst. Cik ilgi jūs šeit strādājat? Divas nedēļas? Jūs tiekat galā un saņemat pienācīgu naudu. Bet tu pametīsi tikai pelavu dēļ, vai ne? Es uzdošu pēdējo jautājumu, jo mēs vairs netiksimies: kā tādi cilvēki kā jūs vispār izdzīvo ar tādu vājumu un nespēju noteikt prioritātes?

      Tagad es paskatījos uz viņu tieši:

      – Pagaidi, vai tu mani uztver pārāk vāji?

      – Jā. Darbojas?

      Es neviļus pasmaidīju un pakratīju galvu:

      – Nezinu. Varēšu atbildēt pēc pāris stundām. Ardievu, Aleksandrs Dmitrijevič.

      Viņš neatbildēja. Es neatvadījos no Ņikitas kabīnē, būs labi!

      6. nodaļa

      Tas ir tik žēl, tas ir briesmīgi! Pareizais jautājums, ko sev uzdot, neizveidojās uzreiz, bet pēc dažām stundām pienāca viņa kārta: kāpēc man ir kauns, nevis kādam citam? Kāda loģika ir sadalīt kaunu starp visiem notikumu dalībniekiem? Tagad ar priekšnieku viss ir kārtībā. Viņa meitenēm, kuras viņš sita ar pātagu, bija labi. Timurs, kurš nezināja visas detaļas, bet priecājās, ka netika atlaists, kopumā bija brīnišķīgs. Ņikita izpildīja savu profesionālo aitu suņa pienākumu – kāds labs puisis. Un nez kāpēc tikai man ir kauns par visiem.

      Sestdien Seryozhka mani izveda uz kafejnīcu, lai kopā uzkostu. Bet es nevarēju koncentrēties uz viņa stāstiem – viņš bieži runāja par darbu, man visu izklāstīja. Un es klausījos, jo cilvēki satiekas tieši tāpēc, lai dalītos ar visu. Ne šoreiz. Viņa tikai nodrebēja, kad saprata viņa sajūsmas būtību:

      – Tev vajadzēja viņu redzēt! Klau, es ar savu priekšnieku līdz šim esmu ticies tikai trīs reizes, ieskaitot interviju – uzreiz bija skaidrs, ka puisis ir drausmīgs, nepavisam nepiedod aizdedzes kļūdas. Viņi tāpēc baidās no viņa, jo mēs visi esam dzīvi cilvēki! Un dzīvie dažreiz pieļauj kļūdas. Tikai datorprogrammas, piemēram, mūsu Veronika, nekļūdās. Viņa jau desmit gadus pavada viņu kopā, un viņa nekad nav nolikusi klausuli! Īsāk sakot, viņš ciena tikai tādus cilvēkus, bet es pat nevarēju iedomāties, cik lielā mērā!

      – Par ko tu runā? – Es pārtraucu viņa entuziasma pilno tirādi, jo viņš vairs neturpināja.

      Serjožka izskatījās pārsteigta un priecīga, nav skaidrs, kāpēc.

      – Karin, šim gadsimta darījumam gatavojāmies jau mēnesi, viss birojs bija uz nebēdu. Pēdējā diskusija, viss, darījums rokā, sīkumus tikai juristi nosaka. Un mēs sēžam nodaļās, aizturot elpu, gaidām rezultātus. Ir tikai simts piecdesmit miljonu avanss, vai varat iedomāties apmērus? – Es tikai pamāju ar galvu atbildē, dodot viņam iespēju turpināt: – Un pēkšņi atskanēja tāds kratījums. Es izskrēju no nodaļas un savām acīm redzēju: mūsu Sandmitrihs vilka tieši šo partneri tieši aiz kakla. Pa kaklu! Uz durvīm! Un tad viņš klusi aizgāja prom – ar spērienu. Visa biroja priekšā, iedomājieties!

      Es nevarēju iedomāties. Bet viņa atvēra muti.

      – Vai viņam bija kāds nervu sabrukums? – sniedza pirmo minējumu.

      – Čau! Traucējumi! Detaļas uzzinājām tikai vakarā. Izrādījās, ka vīrietis nejauši uzdrošinājās nodot roku pāri mūsu Veroņickai. Viņš noglāstīja skaistules dibenu. Vai nu viņš gribēja viņu uzaicināt uz randiņu, vai arī bija ļoti priecīgs par līguma parakstīšanu. Viņa pārsteigumā noelsās, pēc kā mūsu Sandmitrihs piecēlās kājās un mēģināja pabarot mīlošo pašnāvnieku ar savu līguma izdruku. Tad viņš mani izmeta no kabineta. Tas ir, viņš pat nenosvēra ne mirkli: vairāku miljonu dolāru darījums un viņa uzticamā datorprogramma. Nē, vai varat iedomāties?

      «Es varu iedomāties,» es atbildēju mazdūšīgi. – Ka viņš ir pilnīgs psiho.

      «Traks, jā,» piekrita Serjožka. – Bet ne no Veronikas vai viņai līdzīgu skatu punkta. Viņi, šīs datorprogrammas, ne velti ir nodevušies priekšniekam līdz kapam un ne tikai milzīgajām algām. Viņi zina, ka viņš par visiem citiem neliekas, viņš nemaz neatskatās, bet viņu dēļ viņš ikvienu saplosīs. Tas ir kaut kā… Es nezinu, ja es kļūšu par lielu priekšnieku, es droši vien arī būšu tāds. Lai gan, protams, ne uz tiem pašiem pārmērībām, latiņa viņam īpaši nokrīt no jebkādiem traucējumiem.

      Es lēnām izelpoju. Kādu iemeslu dēļ es īsti nevēlējos apspriest Aleksandru Dmitrijeviču ar Serjozu vai uzzināt šādas detaļas par viņu. Interesanti, kā mans puisis reaģētu, ja es tūlīt paziņotu, ka pazīstu to pašu cilvēku no otras puses? Un viņš tur arī ir traks. Bet psiho ir nedaudz cita rakstura. Es noteikti būtu paģībusi. Un es būtu beigusi to apbrīnot uzreiz. Lai gan tagad es noteikti nevarēšu jums precīzi visu pastāstīt. Man pašam nav vajadzīgs jauns kauna vilnis.

      Es arī sapratu, ka nevēlos pats atmest, un pēc pēdējās sarunas es īpaši nebaidījos no Aleksandra Dmitrijeviča. Pēc tā viltīgā smaida neviens slepkavas nealgo, vai ne? Daļēji nospēlēja viņa «vājā» loma – par prioritātēm. Nu viņš ir traks, nu ko? Viņš maksā naudu laikā. Viņš СКАЧАТЬ