Sekss bez noteikumiem. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Sekss bez noteikumiem - Edgars Auziņš страница 6
– Es jautāju, vai tev patika?
Viņa nomurmināja zem deguna, kaut arī īsti nedzirdēja sevi:
– Nē… es to nedarīju speciāli! Es… mana somiņa… es negribēju traucēt… es nemaz nedomāju…
– Ar ko tu tagad runā? Man šķiet, ka uzdevu jautājumu. Paskaties uz mani.
Paskatījos uz augšu un nodrebēju. Viņš pasmaidīja. Es noteikti šo nebiju gaidījis. Viņa acis ir ļoti tumšas, gandrīz melnas. Dēmons miesā, bet smaids šim tēlam nederēja. Un šķita, ka tonis kļuva citādāks – maigāks:
– Karīna, noliec lupatu malā un sēdies. Kāpēc jūs visi esat zaļi? ES tikai jautāju.
Lēnām viņa pagriezās un vēl lēnāk ieņēma pretējo krēslu. Man trīcēja rokas. Bet es joprojām neesmu nomākts gudrais, vienkārši viņa negaidītā parādīšanās mani izsita no līdzsvara. Es izmantoju šīs sekundes, lai apkopotu savas domas. Viņa apsēdās, iztaisnoja muguru, pacēla zodu. Tiesa, viņa nevarēja skatīties viņam acīs, tāpēc runāja uz sāniem un darīja visu iespējamo, lai viņas balss pārāk nedrebētu:
– Aleksandr Dmitrijevič, man jāatvainojas par to laiku. Un, protams, es atzīstu savu vainu – es zināju noteikumus. Bet tad viss sanāca tā… Es to neplānoju! Skaidrs, ka es pārkāpu vienošanos, bet atzīt to būtu bijis vēl netaktiskāk. Tāpēc es klusēju.
– Kā ir atbildēt uz dažiem saviem jautājumiem, nevis uz tiem, kas jums tiek uzdoti? – viņš tikko manāmi piemiedza acis, bet smaids nepazuda. – Es jautāju tikai vienu: vai tev patika lūrēt?
– Kas? – Es nevarēju aptvert jēgu.
«Es zināju, ka esat mājā.» Bet tad nolēmu neiejaukties.
– Kas?! – Tagad es atkal pielēcu.
– Apsēdies. «Mēs runājam,» viņš sausi atcirta, un es atkal iekritu krēslā.
Tagad mana balss trīcēja vēl vairāk:
– Kā tu zināji? Vai tu zināji veselu nedēļu?! Un tad…
– Un tad, un visu nedēļu. Kad viņš ievācās, Ņikita teica, ka nez kāpēc tu atgriezies mājā. Es tevi neredzēju, tad uzzināju, ka tu aizgāji tikai trīs stundas vēlāk.
Ņikita acīmredzot ir tas pats apsargs, kuram es mācīju smaidīt un sveikt! Un viņš tik bezsirdīgi no manis atteicās? Uzreiz?! Sasodīts RoboCop!
– Bet… kāpēc tad jūs mani neatlaidāt? Nedēļa ir pagājusi! – Es nespēju noticēt.
– Tad tev nebija laika, tad nebija laika. Šodien es nolēmu ar jums parunāt. Bet jūs domājat runāt par jebko, bet ne par to, ko es jautāju.
Es nevarēju aptīt savu galvu. Tas ir, tieši tajā vakarā, kad viņš bija kopā ar šīm divām meitenēm… Viņš jau tad saprata, ka esmu kaut kur mājā?! Un jūs vispār nereaģējāt uz šo faktu? Tas ir prātam neaptverami! Un viņa jautājums ir kaut kāds zemisks, ar zemtekstu. Sapratusi, ka šī ir mana pēdējā darba diena, mēģināju nomierināties. Beigās vienmēr zināju, ka ilgi te nebūs – aizbraukšu mēnesi agrāk, mēnesi vēlāk. Tā bija pēdējā doma, kas man palīdzēja atsākt elpot. Un tagad es runāju ātri, sapņojot tikai slēgt tēmu un doties mājās:
– Aleksandr Dmitrijevič, man šķiet, ka tu mani pārprati. Toreiz man nekas nepatika, nekas nebija īpaši plānots, un nākamreiz noteikti būtu darījis savādāk. Es baidījos, ka jūs mani atlaidīsit, man nebija laika to izdomāt. Protams, man vajadzēja uzreiz nākt pie tevis, bet tajā brīdī vienkārši nebija laika domāt. Es paslēpos un bēgu, kad varēju.
– Kur?
– Ko tu ar to domā kur?
– Kur tu paslēpies?
«Ah…» viņš atkal mani mulsināja. – Vai tam ir nozīme?
– Noteikti. Es domāju, cik daudz jūs esat redzējuši.
– Es neko neredzēju!
«Un tāpēc jūs tagad tik ļoti nosarkaties?» – viņš pasmaidīja vēl platāk. «Karīna, beidz izlikties, ka es tevi situ vai kliedzu uz tevi šeit – runā normāli.»
Tas tā, es nonācu līdz pilnīgam stuporam. Ir skaidrs, ka viņš pats nejūt nekādas neveiklības no situācijas. Un tajā vakarā es noteikti tā nejutos. Vai varbūt es pat guvu perversu baudu, iedomājoties, ka varu redzēt visu? Bet kāda ir šīs pratināšanas jēga? Rādiet viņu un atlaidiet kā cilvēku. Ikviens viņa vietā to būtu darījis jau sen. Tomēr Aleksandrs Dmitrijevičs nežēlīgi pabeidza:
– Karīna, tagad es saprotu, ka tu esi pietiekami daudz redzējusi. Bet kāda ir šī reakcija? Vai tu uzaugi klosterī vai kā?
– Kas?! – Es vēlreiz uzmetu skatienu viņa sejai, tajā pašā laikā atzīmējot, ka viņš izskatās atslābinājies un nemaz nav aizkaitināts. Viņa savāca sevi: – Dabiski, ka nē! «Man… ir vīrs,» viņa nedaudz pārspīlēja. Šķiet, ka tas sniedza zināmu garantiju. Bet es centos pateikt visu, kas man bija jāsaka: «Aleksandr Dmitrijevič, es izraisīju ļoti nepatīkamu situāciju, tāpēc es negribētu to apspriest.»
– Kas šajā situācijā ir nepatīkams? – viņš bija pārsteigts.
Uh-u? Tas ir, viņam pat patika, ka viņš tika pieķerts, veicot šādu darbību? Es jau viņu uzskatīju par maniaku, pēc tam par perversu, bet mans mīļais priekšnieks pārspēj visus rekordus. Leksikā vārdi beidzas raksturošanai!
«Es droši vien iešu,» viņa nedroši teica. – Es pārkāpu līgumu, viss ir godīgi. Es nedomāju ar nevienu apspriest notikušo, neuztraucieties. Lai gan nešķiet, ka jūs par to uztraucaties.
«Es neuztraucos,» viņa smaids bija atturošs. Godīgi sakot, es šo vīrieti iztēlojos pavisam citu – bargu diktatoru gultā un darbā. Bet tagad viņš nepārprotami spēlēja kādu citu lomu. – Karīna, es tevi neatlaidu. Un jūs man neiekrita acīs; nevar teikt, ka esat pārkāpis līgumu. Pārtrauciet uztraukties par sīkumiem un dodieties tālāk, ja jums ir nepieciešama šī vieta. Man vienkārši šodien bija brīvs laiks, un es gribēju paskatīties uz to, kurš skatījās uz mani.
Trakā māja. Kāds vārds nāk aiz vārda «perverss»? Man būs vismaz jāpameklē Google. Jo šis termins nepārprotami pilnībā neapraksta manu priekšnieku. Viņš runā tā, it kā nekas briesmīgs nebūtu noticis. Mēs vienkārši tērzējam, tāpat kā parasti cilvēki, kas tērzē par laikapstākļiem. Interesanti, kurš no mums ir normāls? Man nepatika pieņemt pārsteidzīgus lēmumus, tāpēc tagad pamāju ar galvu:
– Es pabeigšu tūlīt, ir atlikušas piecas minūtes. Un tad es par to padomāšu mājās. Ja izlemšu pamest, noteikti par to nekavējoties informēšu Veroniku Ivanovnu.
«Tad beidz,» СКАЧАТЬ