Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ iekoda lūpā un neatbildēja. Tikai turpinājums iebiedēšanai. Es izdzīvošu. Lai tiek atcelta tikai šī dēmoniskā burvestība, un es varēšu viņu ienīst tādā pašā mērā, kā tagad mani velk!

      Man par lielu prieku viņš vairs nevilcinājās. Tāpat kā pirms divām dienām, viņš metās rokas uz sāniem, aizvēra acis un čukstēja. Un atkal starp greznajām skaņām uztvēru tikai savu un viņa vārdu. Un tad tas man trāpīja kā ledus vilnis. Es paskatījos zilajās, tagad plaši atvērtajās acīs un nejutu to pašu nepanesamo mīlestību. Ak, acis palika tādas pašas zilas, un seja joprojām bija tikpat skaista, bet hipnoze iztvaikoja, it kā tās nekad nebūtu bijis.

      «Tas arī viss,» viņš viegli paraustīja plecus. – Ceru, ka neapvainosies. Ir jau tumšs, vai man tevi pavadīt uz ēku?

      – Parādīt mani? – Es tikko nācu pie prāta.

      «Tas ir tas, ka inkubatori dažreiz noķer šādus upurus un aizvelk tos pie viņiem.» Cietušie parasti ir apmierināti. Bet kaut kas man saka, ka tu nebūsi laimīgs,» viņš gandrīz apmulsis pasmaidīja.

      Un vēdera lejasdaļā gandrīz pazīstamā smaguma vietā brida niknums. Tas pacēlās uz augšu spirālē, izvēršoties katrā pagriezienā. Un es jutu katru tā loku, līdz tas sasniedza manu kaklu:

      – Tu tagad nopietni?! Nē, vai jūs nopietni domājat, ka es piekritīšu pavadīt kaut minūti jūsu kompānijā?

      «Nekliedz tā,» viņš saviebās. «Pēdējo reizi es to saņēmu par šo.» Vai dzīve tev neko nemāca?

      – Es no tevis nebaidos, vai zini? Nav bail! Jūs varat mani iedvesmot ar jebko – un jā, jūs tiešām varat mani spīdzināt un daudz smieties! Bet tas viss ir viltots. Vai dzirdat, jūsu augstība, tas viss nav taisnība! Vienīgā īstā sajūta, ko tu manī izsauc, ir slikta dūša! Patīk?

      «Pietiek,» viņa acīs parādījās melnums. «Es saprotu, ka jūs esat nervozs, bet ar to pietiek.»

      Bet mani atkal aizrāva, ne pirmo reizi. Vai šajā vietā ir iespējams saglabāt mieru? Es beidzu kliegt – es pievilku sevi. Viņa pacēla zodu augstāk un sausi rezumēja:

      – Jā, tieši tā, slikta dūša. Uz redzēšanos, Iniran.

      Viņa pagriezās un izgāja no šīs nolādētās ēdamistabas.

      «Slikta dūša, tas ir,» es dzirdēju aiz muguras. – Nu, paskatīsimies.

      Viņi satvēra mani aiz pleca un strauji apgrieza. Es pārsteigumā noelsos, bet viņš izrādījās neticami spēcīgs. Viņš mani satvēra aiz pleciem un pagrūda, iesitot sienā. Un, ne mirkli nedodot, lai saprastu, viņš piespieda savas lūpas manējām. Es atgrūdu no visa spēka. Viņš nedaudz atrāvās, un es tukši ieskatījos viņa melnajās acīs. Vai tas ir aiz dusmām? Bet es nevarēju precīzi saskatīt dusmas viņa acīs… tur šļakstījās kaut kas pavisam cits.

      Un, kad Inirāns atkal sāka lēnām tuvoties, visa enerģija kaut kur pazuda. Tagad viņa lūpas pieskārās ļoti maigi. Acis aizvērās pašas no sevis. Es nekad agrāk nebiju skūpstījusies, bet šeit es vienkārši padevos viņa kustībām – ļoti maigas, bet neatlaidīgas. Viņš skūpstīja lēnām, ļaujot man pierast, pielāgoties, bet glāsti man bija neparasti, un tāpēc mans vēders atkal sāka griezties. Un noteikti ne ar niknumu.

      Viņa mēle slīdēja pāri manai apakšlūpai, liekot man atvērt muti un ielaist viņu iekšā. Un uzreiz viss uzpeldēja, es burtiski paliku ļengana viņa spēcīgajās rokās un ļāvu viņam darīt visu, ko vēlas. Un katru reizi, kad viņa mēle pieskārās manējai, man gribējās klusi vaidēt. Un es to izdarīju tik un tā – kad viņš atkal atrāvās. Viņš piespieda savu pieri pie manējās, un es pat nevarēju saprast, kurš no mums tik smagi elpo.

      – Tātad, slikta dūša? – viņš tik klusi jautāja, ka es tik tikko dzirdēju.

      Šajā jautājumā nebija ne dusmu, ne ņirgāšanās. Kaut kāds nogurums vai atturība. Un es gribēju, lai šis jautājums nepastāvētu. Lai viņš man neatgādinātu nepatīkamo epizodi, bet atkal pieskartos manām lūpām. Dedzinoša vēlme vienkārši atkal gremdēties sajūtās. Un mana balss neizdevās:

      «Vai šī atkal ir kaut kāda burvestība?»

      Viņš nedaudz skumji pasmaidīja un uzreiz palaida mani vaļā. Ejot viņš atbildēja:

      – Jā, burvestība. Ja jums ir vieglāk.

      Nu tad mana reakcija ir saprotama… Vienkārši maģija! Es padevos maģijai! Mans pirmais skūpsts manā dzīvē notika ar pašu princi, bet pēc ieteikuma. Jā tieši tā. Tā domāt ir daudz vieglāk. Un ir vieglāk piedot sev nesaprotamas emocijas.

      Bet, atgriežoties savā istabā un apraktu galvu zem segas, es nez kāpēc atcerējos visu un atcerējos savas sajūtas. Pat tagad viņi bija satraucoši, viņi negribēja palaist vaļā. Es atkārtoju katru viņa vārdu savā galvā, un viņa reakcijas bija dīvaini aizraujošas. Šķita, ka viņam nepatika nākamā ņirgāšanās par mani. Un viņš aizgāja tā, it kā būtu vairāk sarūgtināts nekā priecīgs par uzvaru. Un burvestība, kas piespieda mani viņam atbildēt… Kad viņam izdevās to izdarīt? Bet viņš to darīja. Es viņu tā nebūtu skūpstījusi, ja nebūtu bijusi spiesta! «Ja jums ir vieglāk» – šķiet, ka šī frāze satur visas atbildes, bet es pat neuzdrošinājos uzdot sev jautājumus, lai uz tiem atbildētu.

      Es nevienam par to nestāstīšu, pat Norai nē. Lai neviena dzīva dvēsele neuzzinātu par manu vājumu. Un lai Inirans turpina vadīt akadēmijas nepatīkamāko personību sarakstu. Starp citu, burvju maģija ir ļoti tālu no dabiskās maģijas, tajās noteikti ir pretrunas savā starpā! Fejas nelūzt ārēja spiediena ietekmē, tāpat kā nelūst pati eksistences būtība, ir iespējami tikai gludi līkumi un harmoniski pielāgojumi, nevis plaisas vai nolūzuši zari. Manā vājajā maģijā ir jābūt kaut kam, kam jābūt spēcīgākam par jebkādām vardarbīgām darbībām, piemēram, viņa burvestībām! Mums ātrāk jāizlasa vairāk grāmatu; tajās nepārprotami ir daudz noderīgas informācijas.

      11.nodaļa: veiciet trīs soļus mērķa virzienā

      Pirmo testu uzrakstīju izcili, cieta nulle! Es esmu lepns! Starp citu, tas nav viegls uzdevums – perfekti jāpārzina visas lekcijas, lai nejauši nenorādītu pareizo atbildi. Par laimi mans personīgais pētījums bija cieši saistīts ar lekciju materiāliem, tāpēc gatavošanās izvērtās interesanta. Bet tomēr es biju ļoti noraizējies par rezultātu. Vai esat sajaucis zhmurzāles un varagalvas lapu formu? Tie ir ļoti līdzīgi, taču to īpašības būtiski atšķiras. Bet izrādījās, ka es neko nesajaucu un netiku galā ar visiem uzdevumiem perfekti. Taču nervozitāte, gaidot rezultātu, ievilkās. Profesors Nainnilidans ilgi un uzmanīgi skatījās uz mani, bet neko neteica, viņš vienkārši klusi nolika man priekšā papīra lapu. Anaela ievaidējās pēc skolotājas un klusi mani apsveica.

      Конец ознакомительного фрагмента.

      Текст предоставлен ООО «Литрес».

      Прочитайте эту книгу целиком, купив СКАЧАТЬ