Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

      Un princis viņam atbildēja tieši ar to pašu:

      – Mister Chollet, jūs saprotat, ka mana garīgā aizsardzība ir necaurredzama? Es ļoti vēlētos jums palīdzēt šajā izmeklēšanā, bet tas ieslēdzas neviļus. Žēl, ka nevaru atklāt savu līdzdalībnieku vārdus, kuri arī visu nakti saldi gulēja,» un sarkastiski atmeta rokas. Pat nezinātājam kļuva skaidrs, ka viņš ir vainīgs.

      Viņa draugi pieliecās un, šķiet, klusi smējās. Es dega divējādās jūtās: bezgalīgā mīlestība pret šo nekaunīgo cilvēku un apziņa, ka šāds nekaunīgs cilvēks it kā provocēja rektoru uz izlēmīgu rīcību. Un Čoleta kungs nezaudēja seju:

      «Es saprotu,» viņš plati pasmaidīja. «Un tajā pašā laikā es domāju, ka jūs varat tikt galā ar sodu bez palīdzības.» Tas nāks par labu jūsu augstprātībai. Iniran, nedēļas laikā jūs mazgājat grīdas ēdamistabā pēc vakariņām. Palīdzēsim mūsu drosmīgajiem darbiniekiem ar savām rokām, vai ne?

      Un Inirāns neatbildēja. Viņš tikai nedaudz nolaida galvu. Iespējams, sākumā viņš grasījās pateikt kaut ko sarkastisku, taču atturējās, lai nekļūtu vēl sliktāk. Vai arī atzina rektora tiesības pieņemt šādus lēmumus. Klusums skanēja, bet studentu skatieni kļuva satraukti. Ja viņi nebaidās sūtīt ķēniņa dēlu virtuvē, tad pārējiem vispār netiks ļauts iet. Tikai inkubatori turpināja smaidīt – dēmoni izdomās, kas varētu sabojāt viņu garastāvokli!

      Un rektors beidzot piebilda:

      «Un, ja es dzirdēšu kaut vienu sūdzību pret jums, sods dubultosies.» Un tā katru reizi – ar katru jaunu sūdzību – rektors skatījās uz visu auditoriju ar tādu pašu bargu skatienu: – Tas attiecas uz jebkuru ļaunprātīgu noteikumu pārkāpēju. Ne tikai Iniran ir manā melnajā sarakstā, es neesmu aizmirsis jūsu pagātnes sasniegumus. Stingrāki noteikumi nāks par labu jums – jūsu audzināšanai, kā kārtīgam studentam – klusai dzīvei.

      Anaels pacēla rokas un gandrīz klusi aplaudēja. Viņam pievienojās arī pārējie elfi – visi kā viens, taisnām mugurām graciozi aplaudēja rektoram. Bet viņu prieks bija viegli izskaidrojams. Grūti bija iedomāties, ka kāds no viņiem izdara netīrus trikus citiem, un ar savu lepnumu diez vai kāds aizmirsa iebiedēšanu iesvētīšanas laikā. Un pat rektors nespēja atturēt smaidu no viņu uzjautrinošās atzinības, bet beidza ar pārliecību:

      – Un vēl: incubi un succubi publiskās vietās tagad ir aizliegts gatavoties mājas darbiem! Šim nolūkam jūsu guļamistabas ir aprīkotas ar mūsu seksologu jaunākajām tehnoloģijām!

      Incubi un succubi pat pēc šī nebeidza smaidīt – nekas viņiem netraucē! Bet Janoss pēkšņi izstaipījās, nedabiski iztaisnojot muguru, pacēla rokas un arī sāka klapēt tikai ar pirkstiem, precīzi atdarinot elfus. Viņa fakultāte, saraujoties no klusiem smiekliem, atbalstīja. Vairāki cilvēki ar raganām līdzīgām pierēm nokrita uz rokām un sāka trīcēt. Viena Inirāna smiekli skanēja atklāti un skaļi. Bet rektors nebija dusmīgs uz dēmoniem:

      «Izliecieties, ka jums ir vienalga, mani dārgie.» Un man ir vesels saraksts, ko darīt pārkāpējiem – neviens neapvainosies. Īpaši darbinieki.

      Izejot no zāles, kad klusuma burvestība jau bija pārtraukta un troksnis atkal bija apdullinošs, es spēju domāt tikai par vienu: nez vai tiešām rektors nezināja, ka tovakar cietušais esmu es? Vai nevēlējāties koncentrēties uz šo? Tad paldies viņam. Vai arī viņš joprojām nezināja? Bet kāpēc tad pēkšņi šis konkrētais gadījums kļuva par pēdējo pilienu viņa pacietībā?

      Viņi mani panāca koridorā un pieskārās ar pirkstiem uz elkoņa. Es pagriezos un pārsteigumā strauji atlēcos. Un dvēsele, tikai no nevainīga pieskāriena, sāka dziedāt dziesmu, kas smeldza acis. Inirans stāvēja man priekšā un smaidīja – un viņš prot smaidīt pat bez burvestības tā, ka tas apgriež jūsu iekšpusi.

      Es ļoti gribēju uzlikt rokas uz viņa krūtīm. ES nezinu kāpēc. Vienkārši noliec to, aizver acis un sajūti, kā pukst viņa sirds. Pretojoties šai vēlmei, es nolaidu acis pret grīdu, lai kaut kā padomātu:

      «Iniran, noņemiet burvestību,» es gandrīz nožēlojami jautāju, bet, izmantojot visu savu gribasspēku, es runāju pārliecinošāk: «Tu par mani labi pasmējies.» Ko vēl tev un taviem draugiem vajag?

      – Vai tu smējies? – viņš samtaini izdvesa. «Mēs vēl pat neesam sākuši smieties.»

      Es sakodu zobus, it kā es šobrīd tiešām varētu uz viņu dusmoties. Bet tas man deva apņēmību:

      – Ar viņiem! Vai arī es iešu pie rektora un pasūdzēšos par tevi, kā viņš teica!

      Pēc pauzes viņš atbildēja:

      – Nē, tu nesūdzēsies. Tev ir liela pretestība, tāpēc es tagad nācu klāt. Bet tagad esmu pārliecināts, ka jūs par mani nesūdzēsities.

      Sasodīts, viņam ir taisnība. Šī nepatiesā sajūta iekšienē nedeva man izvēles brīvību. Es neiešu uz Šolu, ja Iniranam pēc tam būs nepatikšanas. Es fiziski to nevaru izdarīt. Un viņš tikpat klusi piebilda:

      – Es apsolīju, ka tas būs uz pāris dienām. Tā arī būs. Ja tu atnāksi pie manis rītvakar, es to noņemšu. Ja es kaut ko apsolu, es to izpildu. Nomierinies, tev nav ilgi jācieš. Un viņa to bija pelnījusi.

      Man gribējās lamāties – vārdi manā galvā gandrīz ieņēma formu, bet nekad neizlīda ārā. Nomierinies! Es viņam piekrītu vismaz šajā jautājumā. Un vairs nejautājiet, neizrādiet vājumu. Tagad ļaujiet viņam vienkārši aiziet. Būt tik tuvu viņam ir nepanesami.

      Lauras balss pēkšņi atskanēja no sāniem:

      «Vai viss ir kārtībā, mīļā?» Tu izskaties satraukts.

      Un es paskatījos uz vilkaci ar patiesu, vissirsnīgāko pateicību. Mūsu pēdējo tikšanos ar viņu nevarētu saukt par patīkamu. Bet kaut kā jau otro reizi Laur mani atbalstīja visvajadzīgākajā brīdī! Narcistisks duncis, kurš nezina, kā pieskatīt meitenes, bet jau divas reizes ir burtiski izvilcis mani no virpuļa aiz skausta. Tagad es pat paspēju pasmaidīt:

      – Nē, Laur, viss ir kārtībā.

      – Vai, mīļā? Citādi es varu palīdzēt, ja beidzot atzīsi, ko vēlies.

      «Oho,» Inirāns domīgi komentēja. – Un šeit ir plānots kaut kas interesants. Labi, es likšu jums izdomāt, kurš tagad ko visvairāk vēlas.

      Viņš iedzēla, atkal izlikās slims un sajauca savas domas. Bet, kad viņš pagāja garām, es sāku domāt vismaz mazliet sakarīgāk. Paldies, Laur, bet neklātienē. Tu esi lielisks, mans varonis un tas viss, bet man arī nebūs nekāda sakara ar tevi! Piespiedu sevi staigāt pa gaiteni, lai nejauši nepārlektu no vienas nepatīkami aizraujošas kompānijas pie citas nepatīkami aizraujošas kompānijas.

      9.nodaļa

      Nodarbības bija veiksmīgas, tas ir, atkal, apietas. Bet es skaidri sapratu, ka drīz būšu traks no garlaicības. Cilvēka prāts, kas pieradis mācīties un pastāvīgi saņemt informāciju, vienkārši nespēj ilgstoši iztikt bez tās. Tāpēc neviļus klausījos lektoru vārdos, mēģinot tikai izlikties, ka tie manī neizraisa interesi. СКАЧАТЬ