Ienīstu. Gribu. Mīlu. Jolanta Auziņa
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Ienīstu. Gribu. Mīlu - Jolanta Auziņa страница 13
Viņš ar plaukstu nospiež man pa sēžamvietu, liekot šļakstam atbalsoties birojā.
– Auš! – Es izplešu acis no pēkšņā asins pieplūduma manā sejā un dedzinošajām sāpēm. Es sāku spiesties vēl spēcīgāk. – Atlaid mani! Vai tu esi iznācis no prāta?!
Vēl viens sitiens!
Kotovs piespiežas pie manis un raupji, aizsmakusi ieelpo man ausī.
– Es teicu, lai tu klusē!
Vēl viens sitiens! Un vēl! Un atkal! No sitieniem mana pakaļa deg! Bet es esmu traks, jo esmu uzbudināts! Manas biksītes ir slapjas no uztraukuma, un es aizvien vairāk izlieku muguru, nekontrolēti paceļot papēdi gaisā, lai saņemtu vēl vienu šņukstu.
– Tu darīsi, kā es teiktu! Un, ja nepaklausīsi, es tevi pātagu! Vai tu mani saproti?! – manā kaklā atskanēja caururbjoša vibrācija un tad vēl viens sitiens, kas lika manam vēdera lejasdaļai savilkties nepanesamā, žēlabainā mezglā.
– A-ahhhhh… – es sastingstu, nespēdams to noturēt, bet es sevi laboju. – Si… es saprotu…
Pēc maniem vārdiem viņš beidzot pārtrauca mani mocīt un vienlaikus sagādāt man baudu. Viņš pēkšņi ievelk gaisu man kaklā un berzē savu uzbudināto locekli pret manu sānu. Viņš ir pārstājis mani mocīt, bet tagad mans klīts ārkārtīgi pulsē un alkst atbrīvošanas. Viņš mani ir tā uzbudinājis, ka es nespēju domāt ne par ko citu. Viss manī kliedz un lūdz, lai mani pieskaras.
Un viņš sagādā manam ķermenim jaunu baudu, kad sāk glāstīt vietas, kurās viņš mani sit, liekot man saviļņoties līdzi viņa kustībām. Tik sen es neesmu piedzīvojusi tādu tornado, kas aizved manas domas uz tālām vietām. Tik augstu virs tā visa. Tas bija tikai kopā ar viņu. Vienmēr mežonīgs un neparedzams! Ak, mans Dievs!
Jā! Viņa pirksti glāsta auduma strēmeli starp manām sēžamvietām. Es sakodu lūpu, kad jūtu, kā viņš palielina spiedienu savās kustībās, tad atkal tikko pieskaras. Slīd tālāk, tuvojas pašam mana uzbudinājuma epicentram. Sapņoju, gandrīz jūtot viņu īstajā vietā… No manām lūpām izplūst vēl viens kluss stenējums. Bet pēkšņi viss apstājas.
– Sūdi! – Griša pēkšņi mani palaiž un praktiski izlec no kabineta.
Un es joprojām stāvu pie sienas ar kleitu, kas savilkta līdz viduklim. Šausmīgi elpoju un nesaprotu, kas tikko notika, Kotov?!
7. nodaļa
"Griša."
Es izskrēju no biroja un steidzos uz vannas istabu. Ko es tikko izdarīju?! Es esmu pilnīgi izlaidies no ierindas! Joprojām jūtu dedzinājumu no sitieniem pa plaukstu, bet pats galvenais, ka atceros, cik maiga ir āda uz viņas dibena! Un kāda kleita viņai šovakar bija uzvilkta?! Kurva! Ar vienu skatienu pietika, lai mani aizdedzinātu. Es biju dusmīgs uz viņu par kavēšanos. Man gribējās uz viņu kliegt par to, ka viņa mani pievīla pirmajā darba dienā! Patiesībā es nedomāju, ka pēc tam es viņai ļautu strādāt.
Sākumā es gribēju viņu izmest no šejienes, lai viņa man vairs netraucētu. Taču, kad ieraudzīju viņas tērpu, apsārtusi un satraukta, mans loceklis uzreiz reaģēja. Es pat nenojautu, kā es viņu apgriezu un sāku spaidīt. Mana galva bija kā migla! Manas smadzenes tajā brīdī bija pilnīgā aptumsumā. Mani pie prāta atveda viņas pēdējais nopūtiens. Es sapratu, ka esam aizgājuši pārāk tālu un ka es to nevaru atļauties.
Es nevaru atkal ienirt visā tajā sūdā, ko pārdzīvoju pirms septiņiem gadiem. Atcerējos, ka man mājās ir sieva. Es viņu nemīlu, bet jākauj šī mīlestība. Es savā laikā neko labu no viņas neesmu saņēmis.
Es ātri nomazgāju seju ar aukstu ūdeni un paskatos uz sevi spogulī. Es izskatos mežonīgs. Plaši atvērtas acis. Mana skreja joprojām ir neticami sasprēgājusi. Man ausīs atkal skan viņas straujā elpošana un stenēšana. Es noriju.
Velnišķīga elle!
Sieva. Alina. Viņai ir jauks dibens. Atlētiska un pieguļoša. Stingra. Man vajadzētu padomāt par savu sievu.
Bet es nekad neesmu bijis pārspīlēti uzpumpēto fans. Lūk, perfekts, kas man tikko bija kā uz delnas. Mēreni stingrs un mēreni mīksts. Mazs un ne pārāk mazs. Perfekts.
Es veicu nelielu elpošanas vingrinājumu. Man šķiet, ka tas darbojas. Es esmu pieaudzis vīrietis, bet reaģēju kā jauns jaunavīgs jaunava, kas nekad nav turējis sievietes dibenu. Man ir jāizliekas, ka tas nekad nav noticis.
Kurš to nedara? Un kas no tā, ka es iesitu menedžerei?
Velnišķīga elle!
Šovakar es viņu sūtīšu mājās. Izgāzies no manas sejas! Rīt mums būs vēl viena tikšanās.
Ar šādām domām es dodos uz kafiju kluba kafejnīcā un pēc tam uz Razumovskas Tanzila biroju.....
Atveru durvis un redzu, ka viņa ar kādu sarunājas, izmantojot videolīniju.
Sākumā man atkal gribas viņai iespiest… nē, nevis iespiest. Kliedzu! Viņa ne tikai kavējas, bet arī velti tērē laiku sarunām. Taču, tiklīdz es atveru muti, es sadzirdu mazas meitenītes balsi. Saruna notiek itāļu valodā, kuru es vispār nesaprotu.
Pēkšņi kabinetā atskan raudāšana, un ne tikai no mazās meitenītes, bet arī no pašas Taņas. Viņa ir pagriezusi muguru pret mani pie loga, tāpēc neredz, ka esmu ienācis. Un es sastingstu uz vietas. Es nekad neesmu redzējusi, ka viņa izplūstu asaras.
Manās atmiņās Tānija vienmēr ir bijusi stingra meitene. ar ļaunu temperamentu un prasmi pastāvēt par sevi. Bet šeit es redzu pavisam citu viņas pusi. Es visu laiku dzirdu, kā viņa rūc, šņukst, bet viņa cenšas runāt jautri un ar smaidu. Es varu dzirdēt viņas smaidu. Es zinu, ka tā ir viņas meita. Es jūtu šķipsnu krūtīs. Bet es nevēlos iedziļināties, kas to izraisījis.
Beigusi runāt, Taņa pagriežas manā virzienā un uzreiz pārsteigta uzlec.
– Kotovs! Jā… – viņa uzliek roku uz krūtīm un dziļi izelpo. – Kāpēc tu mani tā biedē?! – neskatīdamās uz mani, ātri noslauka asaras.
Pēc redzētā un dzirdētā es aizmirstos par šņākšanu un par to, ka arī es nevaru redzēt šo kuci.
– Es atnācu tev pateikt, ka šodien esi brīva. Rīt pulksten 8:30, un nekavējies. Mēs visi atkal iepazīsimies, – es nozīmīgi paskatos uz viņu un piebildu: – Un es ceru, ka tu būsi atbilstoši ģērbusies......
– Vai man ir jāģērbjas kā mūķenei? – viņa aizkaitināti izelpo, un es atkal ieraugu dzirksti viņas acīs.
Velns!
– Tu zini, ko es domāju, – saku caur sakostiem zobiem, uz ko Taņa piekrītoši klanās un sāk krāt savas lietas somiņā. Es esmu pārsteigta, ka viņa nav turpinājusi strīdu. – Vai tev līdzi ir dokumenti?
– Ak, jā! Man ir mani dokumenti. Lūk, šeit, – СКАЧАТЬ