Zvaigžņu kuģu desants: pilsonis. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ strauji atver durvis, un divi puiši izskrien virspusē.

      – Aaah!

      Tā, ka vienam no viņiem uzreiz četrās vietās iekoda milzīga kukaiņa nagi. Milzīgais zirneklis ar savu upuri aizskrēja dažus metrus no ieejas. Zirneklis pacēla virsū karavīra ķermeni un ar vienu vienkāršu kustību saplēsa to vairākos gabalos. Visi puiši, tāpat kā es, stāvēja tik stīvi, cik vien spēja, un skatījās uz vaboli, kas bija pagriezies pret mums. Arahnida karotājs – ienaidnieka galvenā vienība – slejas labu trīs metru augstumā, turklāt uz saliektām kājām. Tas pārvietojās uz četrām kājām, vēl divas bija izvirzītas sānos un. Tā milzīgie vertikālie žokļi atvērās, un tas izlaida pretīgu pīkstienu, metoties pret mums.

      – Šausmīga uguns. Ko tu, piedauzies, te stāv! Uguns!

      Bapotam to nebija jāsaka divreiz. Disciplīna ir tas, ko Federācijas armija prot iedvest. Komandas sinhronās kustībās pacēla šautenes, nedodot bugam nekādu iespēju. Es, šķiet, turpināju spiest sprūda sprūda poguni kā visi pārējie, pat tad, kad magazīna bija pilnīgi tukša.

      – Pārlādē, ejam! Pasteidzieties, vai jūs domājat, ka viņš šeit bija vienīgais?!

      Bapoto, rādīdams mums piemēru, pats pārlādēja savu ieroci. Lielais puisis sāka izvilkt nodalījumu ārā, turēdams aiz kakla.

      – Ātri, mūsu puišiem vajadzīga palīdzība, ejiet augšā!

      Mūsu pārrauga sitieni palīdzēja, tiklīdz bijām uzkāpuši virspusē, nebija laika domāt. Visur gulēja cilvēku un vaboļu ķermeņi. Zem kājām činkstēja čaulas. Mēs izskrējām uz nelielu laukumu, no kura veda vairākas ejas. Kaut kur netālu šaudīja MK1. Kreisajā un labajā pusē no koridora, pa kuru bijām nākuši, bija pacēlumi līdz pat ložmetēju pistoles. Izskatījās, ka to aprēķini vēl bija dzīvi. Tomēr priekšā bija divi tranšejas. Vīri tur varētu doties ne vairāk kā pa trijiem. Tranšeju dziļums šeit, pie ieejas tehniskajā koridorā, bija aptuveni trīs metri. Sienas un grīda bija veidotas no betona blokiem, lai tie nolādētie kukaiņi neizraktu bedres mūsu aizmugurē. Tālāk tranšejas bija mazākas, varbūt pusotra metra dziļumā. Tas mūs neglābtu no kukaiņiem, bet mēs varētu paslēpties no triecienviļņiem, ja araņķēni sāktu apšaudīt mūsu pozīcijas ar plazmu. Bapoto netērēja laiku velti un jau bija aizsūtījis dažus vīrus pārbaudīt ložmetēju nodalījumus virs tām. Pārējie izkārtojās puslokā ar izvilktiem ieročiem.

      Nepagāja ilgs laiks, kamēr ieradās bugas. To nebija daudz, apmēram pieci. Būtnes pārvietojās tik ātri, ka nevarēja atšķirt, kur ir viens kukainis, bet kur vairāki skraida pēc kārtas. Mēs turpinājām šaut un turējāmies savās pozīcijās. Mēs bijām apmācīti to darīt – vieglāk ir sagaidīt kukaiņus aizsardzībā un tad virzīties uz priekšu. Mēs sākām darīt visu strikti pēc grāmatas. Mēs nošāvām visus, kas atradās mūsu darbības zonā, spēra trīs soļus uz priekšu. Tas ir, līdz apstājāmies pārdesmit metrus pirms ieejas tranšejās.

      Kurjeri atgriezās un atnesa sliktas ziņas. Kājnieku ložmetējiem beidzas munīcija, un lai apgādes rota spētu viņiem piegādāt munīciju, tas nozīmē, ka vienam no mums jāpaliek šeit un jāapsargā ieeja.

      – Suce! Labi, jūs četri, nē, apstājieties! Jūs trīs palieciet šeit, divi no jums paliek tranšejā aiz mums, pēdējais vēro debesis. Nesapinieties kopā, citādi jūs visi uzreiz nomirsit. Vai tas ir skaidrs?

      – Jā, kungs!

      Es nezinu, kas ir sliktāk. Palikšana šeit tikai trijatā vai došanās ārā ar visiem septiņiem no mums, lai stātos pretī kukaiņiem. Bapoto sadalīja mūs divās vienībās. Otrās vienības komandieris ir Prohorovs. Viņš un divi citi devās pa labi. Mēs četri sapulcējāmies pa kreisi. Es piegāju pie mūsu pagaidu komandiera.

      – Sergej, ko mēs darām?

      – Es nezinu, ko, pie velna, mēs darām. Vētra. Labi, vīri, iesim pa divi. Es un Toms ejam pirmie, jūs, puiši, metru aiz muguras un vērojiet debesis un sānus. Labi. Izejam.

      Es negribēju iet pirmais. Velns tevi, Sergej. Ar moritu uz pleca es virzījos uz priekšu.

      Otra komanda bija pazudusi no redzesloka. Viņi droši vien bija iekrituši tranšejā. Šādu tranšeju bīstamība bija tāda, ka tās bija līdzīgas tai, no kuras mēs nācām. No tālienes mēs to nevarējām saskatīt, bet piecdesmit metru attālumā varēja būt pagrieziens un ieplaka, kur atradās pagaidu lazarete, komandpunkts vai arsenāls. Šeit ir vajadzīgs vesels čūts, tas ir, piecas reizes vairāk karavīru. Tā, ka daži iet gar tranšejām, lielākā daļa blakus uz zemes. Bet mēs darīsim, ko spēsim.

      – Draudi no debesīm!

      Es nokritu uz muguras, vēl pirms teikums bija beidzies. Seržants Pračeks mums burtiski bija ievingrinājis refleksus šādiem signāliem. Dažas sekundes vēlāk virs mums pārlidoja milzīgs zaļš radījums. Tikai pāris metru mūs šķīra no zirnekļa. Ar nesaprotamu skaņu vabole pazuda no redzesloka. Bet mūsu priekšā parādījās jauni. Gar tranšeju uz mums tuvojās trīs zirnekļveidīgie karavīri. Divi no tiem skraidīja pa zemi, bet pēdējais, tas, kas atradās centrā, bija ar visām ķepām uzrāpies uz tranšejas malām un bija nolaidis vēderu un žokli uz leju. Viņi nav tik stulbi. Viņš ir izdomājis, kā mūs izvilkt ārā.

      – Kāds viltīgs radījums!

      Prohorovs man piekrita. Uzlēkusi uz ceļgala, es atklāju uguni. Vabole, kas ar seju mēģināja sasniegt tranšejas dibenu, nokrita, aizšķērsojot mums ceļu. Acīmredzot lode trāpīja nervu sistēmā. Prohorovs un viņa zēni nogalināja vēl divus. Mēs visi skatījāmies viens uz otru apstulbušām acīm. Pārāk daudz notikumu vienā stundā.

      Mēs turpinājām virzīties gar tranšejām vēl gandrīz pusstundu. Ik pa brīdim kaut kur pa labi aiz mums bija dzirdama šāvienu šāviena. Acīmredzot mēs bijām krietni priekšā Bapoto un pārējiem. Mēs vairs neredzējām nekādus kukaiņus, un līķu bija arvien mazāk un mazāk. Tikai uz grīdas bija savādi netīrumi, kas sajaukušies ar zemi.

      – Turpat priekšā ir kāds zars, tur noteikti ir kāds padziļinājums. Ko mēs darīsim?

      – Ejam uz priekšu, kāds muļķīgs jautājums, tikai jūs divi ejiet blakus tranšejai.

      – Ko darīt ar zirnekļiem?

      – Velns, es par viņiem visu aizmirsu. Tad mēs ejam pa to pašu ceļu. Un līkumā es iesim pirmais, bet Toms pārbaudīs caurumu.

      – Tas ir labs.

      Izskatās, ka Prohorovs mēģina mani nogalināt. Ja tā ir tikpat dziļa un plaša kā ieeja tehniskajos gaiteņos, es esmu miris. Desmit vaboles varētu ietilpt šādā spilventiņā. Manas sliktās domas netraucēja virzīties uz priekšu. Soli pa solim tuvojos pagriezienam uz nezināmo.

      Sergejs un es apstājāmies vienlaikus. Viņš paklanījās pie ieejas un devās līkuma virzienā. Viņš piespieda muguru pie tranšejas sienas un ievirzīja automātiskās šautenes korpusu nezināmajā ejā. Kādā brīdī Sergeja acis paplašinājās, un viņa šautenes purns sāka kustēties. Sagaidījis, kamēr Prohorovs sastingst tieši ieejas priekšā, es uzmanīgi ieskatījos ejā. Mana biedra reakcija uzreiz kļuva skaidra. Samērā plašajā un dziļā padziļinājumā gulēja milzīga vaboles СКАЧАТЬ