Zvaigžņu kuģu desants: pilsonis. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Zvaigžņu kuģu desants: pilsonis - Edgars Auziņš страница 3
– Aaaah, kuce.
Mani atkal ir pārņēmis elektrības trieciens. Mūsu otrais vienība jau trīs nedēļas dzīvo šajos stulbajos kalnos. Rīt mums beidzot ir jāizkāpj no šejienes. Tas bija šausmīgi. Nav ēdiena, nav miega. Šeit tika nogādātas divpadsmit vienības, desmit no tām ar tādiem pašiem jauniesauktajiem kā mēs, bet atlikušās divas veido veterāni, kas tika atvesti rotācijas un atpūtas nolūkos. Viņi ir trenējušies uz mums kaujas salāgošanā, kā man uzticējās viens no tiem sūdiem, sēdēdams man blakus uz klints un šaujot uz mani elektriskos lādiņus. Tas bija pirms četrām dienām. Kopš tā laika mēs pārvietojāmies daudz piesardzīgāk, bet šodien mūs atkal pārsteidza. Man likās, ka esmu teicis, ka vēlos būt četes komandieris. Ha! Tagad vairs ne. Luiss vienmēr ir pirmais. Jau pirmajā dienā viņi saprata, ka viņš ir līderis. Mūsu vienība saprot, ka uzbrukums ir sācies, kad Luisu pārņem konvulsijas. Tas ir mazliet smieklīgi, bet tas kļūst mazliet nekontrolējams. Visi ir satraukušies, visu laiku skatās apkārt. Man pašam sākās neliela paranoja. Bija tā, it kā mūs visu laiku vērotu. Šāviens varēja nākt no jebkuras klints. Mēs centāmies vispār neiet alās, mēs tur patvērāmies tikai naktī, pusi no četes liekot sardzē. Visa šī kalnu grēda bija caurvīta ar tuneļiem, tāpēc ienaidnieks varēja izlēkt no jebkuras vietas. Trešajā dienā mēs mēģinājām iziet cauri kalnam – mēs pat nenojautām, no kurienes mūs šauj. Mēs gulējām tur gandrīz 24 stundas. Tagad visi ir pieraduši pie elektriskās strāvas triecieniem, protams, tas nav patīkami, bet pēc stundas varam turpināt ceļu. Žēl, ka mēs nevaram apvienoties ar citiem jaunpienācējiem. Seržants Pračeks, pirms viņš mūs atlaida, deva mums skaidru un vienkāršu uzdevumu. Iznīcināt visus ienaidniekus – kalnos nav draugu. Vismaz mums bija iespēja tikties ar pārējiem jauniesauktajiem. Mēs un viņi bieži kļūdījāmies, paklupām un kritām nogāzēs. Tagad ir daudz labāk, tu pie visa pierodi. Bet es, esmu pārliecināts, tāpat kā pārējie, domāju, kā mēs cīnīsimies ar arahnidiem, ja mums nav nekādu izredžu pret karavīriem.
– Nu, varēja būt arī sliktāk. Es domāju, ka jūs nodzīvosiet vismaz pusstundu. Tev ir laiks līdz šovakaram, lai sazvanītu ģimeni, atpūstos. Rīt no rīta tu un vēl četri citi kareivji dosieties uz kuģi, kas aizvedīs jūs uz jūsu dienesta vietu. Es nezinu, kas būs jūsu komandieris. Jūs tur dosieties kā aizvietotāji. Tātad jūs uz vietas iepazīsieties ar saviem komandieriem. Tagad visi atpūtieties! Atpūtieties!
Seržanta runa bija īsa, bet ko gan citu varēja gaidīt no cilvēka, kurš gandrīz desmit gadus ir pavadījis, apmācot tādus iesācējus kā mēs. Viņam droši vien ir bijuši tūkstošiem tādu ļautiņu kā mēs. Mēs visi izklīdām uz savām mazajām kazarmām. Neviens nebija pieradis neko nedarīt. Diez vai pietika enerģijas higiēnai. Un te mēs bijām. Nezinot, ko darīt, es nolēmu vienkārši kārtīgi izgulēties. Pirmā lieta, ko es iemācījos armijā, bija gulēt. Jebkurā laikā un jebkurā vietā. Iepriekš nekad neesmu sūdzējies par miega trūkumu, bet tagad domāju, ka bez problēmām varu gulēt piecpadsmit stundas.
Un tā mēs beidzot devāmies ceļā. Vienības pēc kārtas iekāpj vikingā. Seši mēneši manas dienesta gaitas ir beigušās. Tagad es vairs neturu cerību, ka atlikušais laiks būs viegls un vienkāršs. Galvenais ir atcerēties, ko mums mācīja, un tad es sagaidīšu galu.
Desanta kuģa rampa tuvojas. Mēs vairākas reizes esam trenējušies nolaisties uz dažāda veida reljefa, bet tagad sajūta ir citāda. Es nekad iepriekš neesmu bijis kosmosā. Federācijas transportkuģos vajadzētu būt novērošanas klājiem, varbūt mēs varētu tur nokļūt un ielūkoties, vismaz vienu reizi ielūkoties. Man būs jāaicina Luiss, lai palīdz. Kā kaprālim viņam būtu lielākas izredzes iekļūt.
Es pasmaidīju, skatoties uz Peresu, kurš sarunājās ar kaimiņiem. Atšķirībā no manis Luiss bija sabiedrisks puisis un labi sapratās ar visiem mūsu vienībā. Ne jau tāpēc, ka es ar kādu būtu konfliktējis, bet, ja es tiktu nogalināts, tikai pats Luiss būtu satraucies. Lielākā daļa šo puišu devās dienēt pilsonības dēļ, bet mācību laikā gandrīz visiem tika ieaudzinātas militārā dienesta un patriotisma idejas. Mums bieži bija politiskās nodarbības, un es pats daudzkārt biju par to domājis, taču spītīgi turējos pie saviem uzskatiem. Protams, būtu grūti ieiet cilvēkos, bet, nostrādājot, puse no darba būtu padarīta, turklāt visgrūtākā puse. Es nepamanīju, kā aizmigu.
"Baltais valis", kapteiņa Adelaida Ričarda komandētais kuģis, bija iespaidīgs. Milzīgs transportlīdzeklis, gandrīz puskilometru garš. Uz tā nebija nekādu ieroču, tas bija tikai kravas kuģis. Kopā ar mums uz klāja bija gandrīz divi tūkstoši karavīru, lai to papildinātu. Nemaz nerunājot par lielu daudzumu palīgmateriālu, pārtikas un medicīnas piederumu. Tas viss tiks nogādāts uz karantīnas zonā esošo kosmosa staciju. Pašā kukaiņu dzīvotnes malā. No turienes mēs tiksim pārcelti uz citiem kuģiem, lai nokomplektētu garnizonus planētās, kur pašlaik notiek kaujas.
Bija pārsteidzoši viegli iekļūt novērošanas telpā. Jūras kara flotes puiši – augstprātīgi sūdi sudraba formas tērpos – teica, ka viņi jau redzējuši pietiekami daudz bezgalīgā tukšuma, tāpēc tādiem zilajiem kājniekiem kā mēs tā vienmēr bija brīva. Man gribējās izlauzties ārā un konfrontēt viņus, taču Luiss bija modrs un ātri visus izklīdināja. Daudzi puiši praktiski iekārtojās skatu laukumā. Neviens mūs neizdzina, un mums bija daudz brīvā laika. Kārtība uz kuģa bija daudz mierīgāka, un mums bija tikai viena prasība: netraucēt pilotu darbu.
Mums izdevās sazināties ar puišiem no citām vienībām. Neviens nezināja, kas notiek frontē. Visi bija svaigi jauniesauktie, tieši no mācību skolas. Jauni puiši un meitenes. Smieklīgi, ka mēs visi vienībā bijām puiši. Nekad iepriekš par to nebiju domājis. Seržants no pretuzbrukuma komandas, kas apsargāja kuģi, mums izskaidroja situāciju. Šādas vienības kā mūsu reti kad uzkavējas garnizonā uz ilgu laiku, mēs biežāk darbojamies prom no galvenajiem spēkiem. Ātra pārvietošanās pa vissarežģītāko apvidu, flanga triecieni un, pats galvenais, vaboļu pilsētu izkliedēšana jauktās grupās, starp kurām nav sieviešu. Tas tika skaidrots ar to, ka ne katra meitene fiziski iztur šādu tempu, turklāt ir spēcīga psiholoģiskā slodze. Ja virspusēji – tranšejās, pie lidmašīnas stūres vai smagā lielgabala "Volnorez" skatienā kaujas dāmas sevi parāda lieliski, tad kā tuneļu žurkas un ēsmas kukaiņiem viņas pēc pāris mēnešiem no kara sākuma vairs netika vervētas. Kauns, es nevaru teikt. Varbūt tomēr tas ir labi, jo mēs droši vien par viņām cīnītos. Mēs visi esam mazliet piekusuši, tāpēc viņi mūs droši vien bija vervējuši, pamatojoties uz mūsu psiholoģisko profilu. Fiziski mēs visi esam ļoti atšķirīgi. Luiss ir gandrīz par galvu garāks par mani, un ierindnieks Prohorovs ir par tādu pašu galvu zemāks.
Desmit dienas aizlidoja acumirklī. Un mēs tuvojāmies nosēšanās piestātnei kosmosa stacijas piestātnē. To sauca par Bergbriša cietoksni. Kaujas stacija flotes un sauszemes operāciju atbalstam. Gandrīz četrus kilometrus augsta un apmēram divus kilometrus diametrā. Stacija bija kā nagla ar kuģu doku kā vāciņu.
Izkāpjot no kuģa, virsnieki mūs uzreiz sašķiroja. Viens no viņiem, jauns un tievs puisis, pavēlēja mums sekot viņam. Es nedzirdēju viņa vārdu un tikai turpināju skatīties uz stacijas iekšpusi. Mēs gājām gandrīz divdesmit minūtes, līdz nonācām savā pagaidu patversmē. Mūs sagaidīja pieci cīnītāji, kas skeptiski uzlūkoja mūsu ļoti inteliģentās sejas. Vienam no viņiem bija leitnanta svītras. Viņš spēra dažus soļus uz priekšu.
– Sveicinu СКАЧАТЬ