Meitene ar sveci. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Meitene ar sveci - Edgars Auziņš страница 6
Es pamāju viņam un dodos ārā. Pilsēta bija tīta krēslā. Eju pa laternu apgaismotu ielu, jūtoties bezgala vientuļa.
Pēc pusstundas es dodos uz ēstuvi netālu no manas mājas. Šeit ir apšaubāms pūlis, plastmasas galdi un biežas cīņas, bet tas ir ļoti garšīgi un lēti. Ņemu divas Kijevas kotletes, kartupeļu biezeni, dārzeņu salātus un, atceroties Natašu, pasūtu arī vistas buljonu.
Kamēr gaidu savu pasūtījumu, es paraustu plecus prom no taukainā vīrieša skatiena uz sarkanā galdiņa pie loga.
Pēc desmit minūtēm pateicos pārdevējai, ietīta caurainā šallē, un dodos mājās. Es grasos zvanīt uz Antoškas dzīvokli, bet pamanu, ka mana dzīvokļa durvis ir atvērtas. Sirds uzreiz sāk dauzīties kaut kur kaklā, un zosāda noskrien pa muguru.
Ne kāpņu telpā, ne dzīvoklī nedeg gaisma. Viss, ko es dzirdu, ir televizora skaņa, kas kaut kur skan. Es speru pāris soļus uz durvju pusi, klausoties. Es elpoju tik skaļi un smagi, ka nobīstos. Iekšējā balss kliedz: «Skrien, muļķis!»
Cik reizes esmu redzējis šādas ainas filmās? Man vienmēr šķita, ka šajā situācijā viss ir acīmredzams: jāsauc policija, bet nevajag bāzt savu stulbo degunu tur, kur varētu gaidīt briesmas. Izklausās loģiski, bet es, apburta, turpinu iet tālāk.
Es dzirdu sirdspukstus un kurpju gumijas zolīšu čīkstēšanu. Uzmanīgi atveru durvis, nolaižu somas uz grīdas un speru vēl dažus piesardzīgus soļus dziļāk dzīvoklī.
Vienu sekundi es jūtu kāda cita klātbūtni, pirms gaiteņa spoguļa atspulgā aiz sevis ieraugu tumšu siluetu. Man nav laika apgriezties, kad man pakausī uzkrīt kaut kas smags. Es jūtu asas sāpes.
«Apsveicu, Inga, man izdevās,» ir pēdējais, ko paspēju aizdomāties, pirms tumsa mani paņem savās rokās.
Inga… Inga, no tālienes atskan vīrieša balss
«Inga… Inga,» no tālienes atskan vīrieša balss, izraujot mani no melnuma.
Es knapi varu atvērt acis. Fjodorcova izplūdusī seja slīgst pār mani. Es vairākas reizes pamirkšķinu: elektriskā gaisma man sāpina acis. Asas sāpes caururbj manu pakausi. Es aizveru plakstiņus un atkal atveru acis. Viņa seja iegūst izteiktākas iezīmes. Es redzu platas uzacis – vairākus toņus tumšākas par matiem – bedri uz zoda un rugāji izlaužas cauri. Šī ir pirmā reize, kad man ir iespēja to aplūkot tik cieši. Marks Nikolajevičs ar bažām skatās manā sejā. Es jūtu siltu roku uz sava vaiga.
Es mēģinu piecelties, bet saraujos no sāpēm un nokrītu atpakaļ uz grīdas.
Viņš atviegloti izelpo, un satraucošā kroka starp uzacīm pazūd. Spriedze atstāj acis. Es skatos uz dzeltenajiem plankumiem ap zīlīti. Mana sirds pukst krūtīs un mana mute ir sausa.
Es kustinu kāju un vēl vienu mēģinājumu piecelties, bet tas ir grūti. Fedorcovs atbalsta mani aiz muguras, ieliekot mani ar vienu roku starp lāpstiņām, bet ar otru viņš pārtver manu plaukstu un velk mani sev klāt, kā to dara cīkstoņi ringā, palīdzot pretiniekam piecelties.
Es ieņemu vertikālu stāvokli un skatos uz pogas rindā uz sava baltā krekla.
– Ko tu šeit dari? – aizsmakusi jautāju.
– Nolēmu sekot savai intuīcijai. Viņa mani vēl nekad nav pievīlusi. Un, kā redzat, es nekļūdījos. – Viņš joprojām tur manu roku. – Vai jūs nedzīvojāt mierīgi?
Es klausos savās sajūtās. Nedaudz reibst galva, bet nejūtos slikti. Ceru, ka nav smadzeņu satricinājuma. Es pieskaros pakausi – tā ir neskarta. Uz pirkstiem nav asiņu. Doma izlaužas cauri tukšumam viņa prātā, ka viņam nevajadzētu zināt adresi labā nozīmē. Es grasos uzdot jautājumu, bet Fjodorcovs mani apsteidz:
«Es redzēju adresi uz izmeklētāja galda pratināšanas laikā, bet es nesūdzos par savu atmiņu.» Tas ir uzrakstīts pa visu seju.
Es atlaižu roku.
– Kas notika?
– Viņi man iesita pa galvu. Nejautājiet kam, viņi nav iepazīstinājuši ar sevi. – norādu uz balto somu, kas gulēja pie durvīm. – Lūdzu, ielieciet ledusskapī.
Es eju uz vannas istabu un sastingstu uz sliekšņa. Tas ir ačgārni. Netīrā veļa no groza iztukšota, sienas skapis izrakņāts, veļasmašīna pārvietota.
Tas mani aizved uz sāniem. Es novietoju rokas uz izlietnes, tad noliecos zemu un nomazgāju seju, mainot aukstu un karstu ūdeni. Paceļu no grīdas dvieli un noslauku seju. Es jūtos mazliet labāk. Es paskatos spogulī. Lai cik drosmīgs es būtu, mana seja ir bāla un nobijusies.
Novelku jaku un uzmetu to uz kumodes gaitenī. Pārņemts par sāpošām sāpēm pakausī un pēkšņo Fedorcova parādīšanos, es uzreiz nepamanīju, ka kumode ir izvilkta un arī apgriezta iekšā. Pastaigājos pa dzīvokli un saprotu, ka viņi te neatlaidīgi kaut ko meklēja. Ceremonijas nebija: lietas no skapjiem tika nomestas uz grīdas, naktsgaldiņš tika pārvietots prom no sienas. Es saņēmu arī lielu rotaļu lācīti – Kostjas dāvanu manā astoņpadsmitajā dzimšanas dienā. Potapych tika sadistiski saplēsts un polsterējuma poliesteris izkratīts.
Kas pie velna notiek? Ko te var meklēt? Visi Nastjas ietaupījumi atrodas bankā. Man nav dārga aprīkojuma, es nenēsāju rotaslietas. Nepilna laika students nopelna maz naudas no ārštata. Un pats dzīvoklis burtiski kliedz, ka iedzīvotājiem nav daudz naudas.
Kaut kas man saka, ka šis nav zaglis, kas nozīmē, ka esmu uz pareizā ceļa.
Droši vien, ja sapratīšu, ko tieši viņi meklēja mūsu dzīvoklī, noskaidrošu, kur pazuda māsa.
Es atrodu virtuvē Marku Nikolajeviču. Tas aizņēma lielāko daļu vietas šaurajā telpā. Viņš nolika jaku uz krēsla atzveltnes, atrotīja krekla piedurknes un uzvilka tējkannu. Atspiedos pret durvju rāmi un skatos, kā viņš rakņājas pa skapjiem. Skatoties uz viņa pulksteni un dārgo matu griezumu, man neviļus sāk palikt kauns par gāzes plīti, čīkstošām grīdām un čuguna pannu izlietnē.
– Vai ir kāda pieklājīga kafija? «Viņš skatās uz mani ar neapmierinātību, it kā es pats būtu viņu uzaicinājis mājās, solot viņam vislabāko dažādību.»
– Tikai šķīstošs. Ir tēja no tējas veikala. «Es apsēžos pie galda un berzēju seju, cerot mazināt sāpošās sāpes pakausī.
Viņa klātbūtne, dīvainā kārtā, nomierina un rada drošības ilūziju. Es skatos, kā liesmas laiza tējkannas dibenu.
– Graudaugu kārbas bija neskartas – meklējām ko lielāku, nekā tajās ietilptu. – Izskalo tējkannu un ieber tējas lapas.
Viņš kustas mierīgi un koncentrēti, periodiski uzmetot man skatienu.
– Beidz skatīties uz mani. – Atspiedu pakausi pret sienu. – Mans galvaskauss ir neskarts. Ar mani viss kārtībā.
– Un dzīvoklis ir izdemolēts. Sauks policiju?
СКАЧАТЬ