Mēnessgaisma atvarā. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

      Viņa novilka īsbikses un pietupās, plati papletusi kājas, lai nesamērcētu tās. Brīdī, kad viņa jau grasījās atkal uzvilkt bikses kājās, durvis iečīkstējās atkal.

      Īsbiksēm kļaujoties pie ceļgaliem, bet kailajam dibenam atduroties pret zemi, Neiomija sastinga. Viņa bija cieši sakļāvusi lūpas, uz mirkli aizturēdama elpu.

      Kad nākamā zibens šautra izgaismoja apkārtni, viņa ieraudzīja tēvu. Likās, ka viņš izskatās kaut kā mežonīgi. Mati, kas bija nocirpti teju līdz ādai, zibens spožumā izskatījās gandrīz pavisam balti, bet acis tik ļoti tumšas… un mute bija atiezta netīkamā smīnā, kas atsedza zobus.

      Raugoties uz tēvu un gandrīz vai sagaidot, ka viņš tūdaļ atmetīs galvu un iegaudosies kā vilks, meitene juta savu sirdi sitamies biedējoši ātri un manīja, kā augumu pārņem pirmās patiesās izbailes viņas mūžā.

      Kad tēvs pakasīja sev… tur lejā… viņas vaigi kļuva dedzinoši karsti. Pēc tam viņš ātri aizcirta durvis, un apkārtni pieskandēja atbalss. Viņš aizdarīja durvju aizbīdni, radot asu, nepatīkamu troksni, kas pār meitenes augumu sūtīja biedējoši aukstus drebuļus. Viņas kājas trīcēja no tupēšanas gaužām neērtajā pozā, kamēr tēvs pārklāja durvis ar sausu lapu kārtu.

      Viņš tur pastāvēja vēl kādu mirkli – un atkal jau uzmirdzēja zibens –, pēc tam ar lukturīti paspīdināja uz paslēptajām durvīm. Gaismas un tumsas kontrasti ļāva meitenei saskatīt tēva sejas asās kontūras, un gaišie, tuvu ādai nogrieztie mati gandrīz nebija manāmi, likās, ka galvaskauss ir pilnīgi kails, bet acis – vien tumši dobuļi bez dvēseles.

      Tiklīdz viņš paraudzījās apkārt, vienu biedējošu mirkli meitenei šķita, ka tēvs lūkojas tieši viņai virsū. Šis cilvēks – un to viņa zināja pavisam skaidri – noteikti nodarītu viņai sāpes. Viņš sistu ar dūrēm – tā, kā nemūžam nedarītu tēvs, kurš rūpējas par ģimenes drošību.

      Meitenei kaklā bija iestrēdzis bezpalīdzīgs vaids, un viņa nodomāja: ”Lūdzu, tēti! Lūdzu!”

      Pagriezies viņš gariem, drošiem un platiem soļiem devās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis.

      Muskuļi trīcēja, taču Neiomija nekustējās tik ilgi, kamēr bija saklausāma vienīgi nakts dziesma un sajūtamas pirmās vēja brāzmas. Negaiss jau bija tepat, bet viņas tēvs bija aizgājis.

      Neiomija uzvilka īsbikses, izslējās taisni un no kājām notīrīja pielipušās skujas.

      Mēness bija pilnībā nozudis, piedzīvojumu garu nomāca melnas šausmas.

      Tomēr acis jau bija pietiekami pieradušas pie tumsas, lai aizvestu meiteni atpakaļ līdz lapu segas klātajām durvīm. Viņa tās redzēja vienīgi tāpēc, ka zināja – tās atrodas tur.

      Tagad viņa varēja saklausīt pati savu elpu, tā bija vien sīka pūsmiņa salīdzinājumā ar apkārt svilpojošajiem vējiem. Gaiss bija vēss, taču tagad viņai jau gribējās siltumu. Likās, ka aukstums stindzina līdz pat kauliem, gluži kā ziemas salā. Viņa pietupās, lai notraustu no durvīm lapu pārklāju, un rokas drebēja.

      Neiomija skatījās uz bultu. Tā bija smaga un sarūsējusi un uzticami sargāja vecās koka durvis. Pirksti pārslīdēja tai pāri, taču pagaidām viņa vēl negribēja to kustināt. Viņa gribēja būt mājās, savā gultā, drošībā… Viņa nealka atcerēties to, kāds izskatījās tēvs. Tik mežonīgs…

      Tomēr pirksti nu jau sniedzās pēc bultas, ar abām rokām viņa to centās izkustināt, bet tā tik viegli nepadevās. Meitene sakoda zobus, taču neatlaidās, līdz bulta beidzot izkustējās no vietas.

      ”Tur būs mans divritenis,” viņa sacīja pati sev, lai gan krūtīs milza biedējošs smagums. ”Mans spožais, sarkanais divritenis, ko es saņemšu dzimšanas dienā. Un to es atradīšu aiz šīm durvīm.”

      Neiomija lēnām pacēla durvis un ieskatījās bezdibenīgi dziļajā tumsā.

      Smagi norijusi siekalas, viņa no kabatas izņēma savu mazo lukturīti un, izmantojot tā nelielo staru, izgaismoja sev ceļu lejup pa kāpnēm.

      Piepeši meiteni pārņēma bailes, viņai likās, ka ieraudzīs sava tēva seju turpat pretī. To mežonīgo un biedējoši baiso skatienu viņa sejā… Un durvis varēja aizcirsties ciet, ieslēdzot viņu pazemē… Meitene jau gandrīz grasījās pagriezties atpakaļ, bet tad izdzirdēja kādu skaņu. Tā līdzinājās smilkstam.

      Viņa sastinga uz kāpnēm.

      Lejā atradās kāds dzīvnieks. ”Kāpēc tētim vajadzētu pazemē turēt dzīvnieku? Kucēntiņš? Vai tas domāts kā pārsteigums man dzimšanas dienā?” Neiomija vienmēr bija vēlējusies sev kucēntiņu, taču viņai tas netika atļauts. Pat Meisons nespēja izlūgties viņiem sunīti.

      Acīs dzēla asaras, kad kājas pieskārās zemei pie apakšējā pakāpiena. ”Būs jāizlūdzas piedošana par to, ka tik briesmīgi esmu domājusi par savu tēvu, jo galu galā domas ir tikpat liels grēks kā rīcība.”

      Meitene paspīdināja lukturīša staru apkārt; sirdi pārpildīja gaidas un prieks. Viņa bija gatava ieraudzīt būrī iesprostotu smilkstošu kucēnu, taču izrādījās, ka tur atrodas sieviete. Viņas acis bija plaši atvērtas un glāžaini spīdēja no asarām, kas nemitējās plūst pār vaigiem. Sieviete centās kaut ko izdvest, taču tas bija grūti, jo mutei pāri klājās līmlente. Seju un kaklu izraibināja svaigi skrāpējumi un dziļāki ievainojumi.

      Mugurā sievietei nebija drānu, viņa bija pilnīgi kaila, tomēr necentās aizsegties.

      Viņa nespēja, gluži vienkārši nespēja nekādi aizsegties. Rokas viņai bija sasietas ar resnu virvi, kas bija iekrāsojusies sarkana no asiņojošajām rētām pie delnu pamatnēm un bija piestiprināta metāla stienim turpat pie veca matrača, uz kura viņa gulēja. Sievietes kājas bija plati paplestas un pie potītēm arī sasietas ar tādu pašu resnu virvi.

      Sieviete joprojām pūlējās kaut ko pateikt, un šīs baisās, sirdi stindzinošās skaņas triecās meitenei ausīs, likdamas vēderā savilkties smagam kamolam.

      Gluži kā sapnī Neiomija pagāja uz priekšu. Nu jau ausīs skanēja īsta dārdoņa, it kā viņa pārāk ilgi būtu palikusi zem ūdens un vairs nespētu iznirt virspusē. Mute bija pavisam izkaltusi, vārdi netīkami ķērās kaklā.

      – Nekliedz. Tu nedrīksti kliegt. Viņš var sadzirdēt un atgriezties. Ja?

      Svešā pamāja ar galvu, un viņas aiztūkušajās acīs bija lasāms lūgums.

      Neiomija trīcošiem pirkstiem knibināja līmlentes stūri.

      – Tev jāizturas klusi, – viņa čukstus brīdināja. – Lūdzu, tikai izturies klusi! – Viņai izdevās noraut līmlenti.

      Švirksts bija briesmīgs, un uz sievietes sejas palika jēla, sarkana zīme, taču viņa nekliedza.

      – Lūdzu. – Viņas balss skanēja līdzīgi sarūsējušu eņģu čerkstoņai. – Lūdzu, palīdzi man. Lūdzu, neatstāj mani šeit.

      – Tev СКАЧАТЬ