Sveika, mana jaunā dzīve!. Erika Džeimsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ viņš piestrādāja nedēļas nogalēs. Sākumā viņa vēroja pusaudzi pa virtuves logu, kamēr viņš pļāva mauriņu, uzraka puķu dobes vai veica citus saimnieces uzdotos darbus. Tad kādā karstā vasaras dienā, kad Ītans pakāpās uz kāpnēm un apzāģēja ķirškokam zarus, Linete basām kājām pārsoļoja pāri mauriņam, lai atnestu viņam glāzi sidra, bet pēc tam pavaicāja, vai Ītans vēlētos iemācīties visu, kas jāzina, lai kļūtu par perfektu mīlētāju. Kurš četrpadsmit gadus vecs pusaudzis gan noraidītu tik vilinošu piedāvājumu? “Dzīvē noderīgas iemaņas,” tā Linete bija dēvējusi viņu mācībstundas gultā. – Kopā ar mani tu apgūsti tādas prasmes, kas kalpos tev visu mūžu, – viņa apgalvoja. – Iztēlojies, ka es tev mācu skaisti un pareizi dejot; labam dejotājam partneru nekad netrūks. – Mūsdienās Lineti droši vien apsūdzētu par uzmākšanos nepilngadīgajam un iekļautu seksuālo noziedznieku reģistrā.

      Viņš nogrieza ūdeni, paķēra no karstās caurules dvieli un aši parēķināja galvā: “Ja man jau četrdesmit seši, Linete patlaban ir sešdesmit vienu gadu veca.” Slaucīdamies Ītans prātoja, vai viņi pazītu viens otru, ja gadītos sastapties uz ielas. Diezin vai…

      Ar dvieļa stūri Ītans notīrīja aizsvīdušo spoguli virs izlietnes. Gan uz izlietnes malām, gan stikla plauktiņā bija sarindoti sieviešu tualetes piederumi un kosmētika. Dārgi zīmoli, nekā lēta. Tas lika atcerēties sievu.

      Uzmanīgs skatiens spogulī apliecināja, ka viņš turas samērā labā formā, nav nedz pieņēmies svarā, nedz kļuvis miesās ļengans, kā tas notiek ar daudziem viņa vecuma vīriešiem. Nav zaudējis nedz matus, nedz zobus. Matiņi ausīs un nāsīs tika izraustīti, bet grumbiņas ap acīm vēl nebija pārāk dziļas. Par nepielūdzamo gadu ritējumu liecināja tikai daži sirmi mati un nesen radusies nepieciešamība valkāt brilles, kuru vietā viņš bieži izmantoja kontaktlēcas. Tagad Ītans neēda visu, kas pagadās, ierobežoja sarkanās gaļas un alkohola lietošanu, bet smēķējis nebija nekad, tātad veselīga dzīvesveida ziņā viss bija kārtībā, vienīgi gremošanas problēmas vērtās aizvien nopietnākas. Toties garīgā ziņā stāvoklis bija daudz ļaunāks. Ītans jutās nodzīts un iztukšots, it kā viņa labākie gadi būtu aiz muguras. Tā jau droši vien arī bija, un šī doma uzdzina melnu depresiju.

      Otrpus durvīm kāds sauca viņu vārdā. “Sasodīts!” Ītans nespēja atcerēties, kā sauc šo sievieti. “Varbūt Džo?”

      Brilles.

      Sirmi mati.

      Slikta atmiņa.

      Ko tas liecina? Neko labu. Tomēr sevi lika manīt kāda daudz aizskarošāka pazīme tam, ka gadi ne vairs lēnām panāk viņu, bet gan biedējoši strauji apsteidz. Pēdējā laikā Ītanam darīja raizes nejauka problēma.

      Keita? Vai tā viņu sauc?

      Lai kāds būtu šīs sievietes vārds, viņa nespēja slēpt vilšanos par to, kas norisinājās gultā, lai gan Ītans bija bezrūpīgi paskaidrojis, ka paša orgasms neesot tik būtiska lieta, daudz svarīgāk esot apmierināt partneri. To viņš bija izdarījis. Pateicoties Linetei, Ītanam nebija ne mazāko grūtību atrast un pienācīgi nospiest vajadzīgās pogas. Tas bija tik vienkārši kā divreiz divi.

      Bija skaidrs, ka ikviens ārsts vainos stresu tajā, kas pēdējā laikā notika ar Ītanu. Vai, pareizāk sakot, nenotika. Tikai nebija nekādas vajadzības, lai kāds pavēsta, ka viņš cieš no pamatīga stresa; šīs mantas viņam patiešām netrūka. Stress bija kļuvis par Ītana pastāvīgu pavadoni. Stresa dēļ reizēm viņu mocīja bezmiegs un rītos bija grūti pamosties.

      “Kāds tur brīnums, ja es nespēju atcerēties tās sasodītās sievietes vārdu? Man veicies, ja vēl atceros savējo!”

      Tā saucamie eksperti runāja par ekonomikas atspirgšanas pirmajām pazīmēm, bet Ītans krīzei vēl neredzēja beigas. Viņa bizness – “Lemonts Devrē” – pērn saņēma smagu triecienu, un tagad atlika vienīgi turēt galvu noliektu un nezaudēt cerības, ka izdzīvos, ja turēsies stingri un pamazām turpinās darbošanos.

      Arī agrāk bija pārdzīvotas grūtas dienas. Deviņdesmito gadu vidū kokvilnas cenas bija sakāpušas vai līdz debesīm, un tas bija ļoti nejauks laiks. Viņa firma bija noturējusies tikai par mata tiesu. Ītanam izdevās pārvarēt grūtības, pārceļot ražošanu uz Portugāli, lai gan agrāk viņš iepirka audumus Itālijā, bet gultasveļas ražotne atradās Apvienotajā Karalistē. Kad tūkstoš deviņi simti deviņdesmit devītajā gadā pār galvu atkal savilkās tumši mākoņi, viņš bija pārdislocējis ražošanu uz Tālajiem Austrumiem. Pats par sevi saprotams, ka tagad viss tika ražots Ķīnā. Kādu laiku veicās tik labi, ka radās izdevība pārpirkt dažas konkurējošās firmas, kas nespēja pietiekami elastīgi piemēroties industrijas straujajām pārmaiņām. Ītanu visvairāk ieinteresēja iespēja piesaistīt konkurentu klientūru, it īpaši augstu vērtējot sadarbību ar tādiem tirdzniecības milžiem kā Selfridge un House of Fraser.

      Tomēr pagaidām šīs pārpilnības dienas šķita kā tālas atmiņas. Jau pērn šajā laikā pasūtījumu apjoms bija samazinājies par ceturtdaļu, bet vidēja apgrozījuma mazumtirgotāji cits pēc cita krita kā mušas. Iepriekšējā mēnesī Ītans bija spiests atlaist divus darbiniekus un smagi pārdzīvoja nepieciešamību skaidrot, ka vairs nespēj tiem samaksāt. Asaras birdināja abi, toties vismaz iztika bez apvainojumiem. Ītans bija apsolījis, ka šie cilvēki būs pirmie, kam viņš zvanīs un aicinās atpakaļ, ja biznesā sāksies augšupeja.

      Bet pamēģini ieskaidrot sievai – un meitai arī –, ka patlaban valda ekonomikas lejupslīde! Frensīna šādas runas gluži vienkārši neklausījās un turpināja iepirkties ar plašu vērienu. Ītanam gribējās pasūtīt teniskreklu ar uzrakstu: “Mēs dosimies uz elli ar rokas ratiņiem, bet neraizējieties – mana sieva valkās Prada, kad nokļūsim tur!”

      “Šķiet, Frensīna uzskata, ka krīze skar tikai citus un viņas ģimene ir imūna pret visu, kas patlaban norisinās pasaulē. Cik gan stulbai jābūt, lai tā domātu?” Taču Frensīna nepavisam nebija dumja. Viņa bija vērīga, prata rēķināt un cīnīties negodīgiem līdzekļiem. No paša rūgtās pieredzes Ītans zināja, cik negodīgi var būt šie līdzekļi, bet ļaunākais bija tas, ka vainot viņš varēja vienīgi sevi. “Būtu vajadzējis ievērot lielāku piesardzību. Būtu bijis labāk vispār neielaisties tajā sasodītajā dēkā.” Par savu neapdomību Ītans bija dārgi samaksājis un turpinās maksāt vēl ilgi.

      Otrpus durvīm atkal atskanēja viņa vārds, tika paraustīts rokturis, bet durvis neatvērās, jo viņš tās bija aizslēdzis. Ītans tā rīkojās vienmēr.

      – Vai tev viss kārtībā?

      – Tūlīt nākšu, – viņš atsaucās.

      Ītans uzlika brilles un paķēra uz izlietnes malas novietoto rokaspulksteni. Ieraudzījis, cik vēlu stundu tas rāda, viņš steigšus aplika un aizsprādzēja laikrāža siksniņu. Īstais brīdis pielikt punktu. Viņš aptina ap vidukli dvieli un atslēdza durvis, iepriekš uzplājis sejai smaidu. Jācer, ka sieviete neierosinās sazināties un satikties arī turpmāk.

      Rietumu krasta vilciens numur septiņdesmit divdesmit pieci, kas piektdienas vakarā izbrauca no Jūstonas stacijas Londonā, bija pilns, bet laimīgā kārtā Ītanam izdevās sameklēt brīvu vietu. Viņš atvēra klēpjdatoru un grasījās divas stundas mājupceļa uz Češīru veltīt iegūto pasūtījumu pārbaudīšanai. Lai apkalpotu nelielos klientus, Ītana СКАЧАТЬ