Drošais patvērums. Nikolass Spārks

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ divas reizes pāris pēdējo gadu laikā, kad Alekss bija saticies ar kādu vecu armijas laiku draugu Roli, taču Alekss bija sācis uzskatīt Džoisu par vienu no vērtīgākajiem ieguvumiem savā dzīvē. Brīžos, kad viņa tam bija visvairāk vajadzīga, Džoisa allaž bija gatava palīdzēt.

      Gaidīdams Džoisas ierašanos, Alekss apstaigāja veikalu, pārbaudīdams plauktus. Datorsistēma lieliski palīdzēja uzskaitīt preces, taču viņš zināja, ka skaitļu rindas ne vienmēr pavēsta stāstu visā pilnībā. Dažkārt bija noderīgāk vienkārši pārbaudīt plauktus, lai redzētu, kas pārdots iepriekšējā dienā. Lai veikals būtu veiksmīgs, tam bija vēlams pēc iespējas biežāk pārskatīt sortimentu, un tas nozīmēja, ka dažkārt Aleksam vajadzēja piedāvāt preces, kuras nepiedāvāja citi veikali. Viņš iepirka mājās gatavotus ievārījumus un želejas, pēc “senču receptēm” kūpinātu liellopu un cūkas gaļu, kā arī konservētus vietējos augļus un dārzeņus. Pat tie cilvēki, kuru regulāri iepirkās “Pārtikas lauvā” vai Piggly Wiggly veikalā, bieži vien iegriezās pie Aleksa pa ceļam uz mājām, lai iegādātos kaut ko no vietējiem produktiem, kuri te vienmēr bija nopērkami.

      Vēl svarīgāk par produktu pārdošanas apjomiem Aleksam likās zināt, kad tas ir pārdots, un tas ne vienmēr parādījās skaitļos. Piemēram, viņš bija noskaidrojis, ka hotdogu maizītes īpaši labi pirka nedēļas nogalēs, bet tikai paretam darba dienās, kamēr ar parasto maizi bija pilnīgi pretēji. To novērojis, viņš varēja sagādāt vairāk krājumu tad, kad tie bija vajadzīgi, un pārdošanas apjomi auga. Tas nebija nekas liels, taču viss sasummējās un ļāva Aleksam noturēt savu mazo veikaliņu virs ūdens situācijā, kad lielās veikalu ķēdes izspieda no aprites vairumu vietējo bodīšu.

      Pārskatīdams plauktus, viņš prātoja, ko pasākt ar bērniem pēcpusdienā, un nosprieda, ka aizvedīs viņus pabraukāties ar divriteņiem. Karlijai bija paticis iesprādzēt abus bērnu sēdeklīšos uz divriteņa un izvizināt pa pilsētu. Taču ar izbraucienu vien nepietika visas pēcpusdienas aizpildīšanai. Varbūt viņi varētu pabraukāt pa parku – bērniem tas patiktu.

      Aši palūkojies uz ārdurvīm, lai pārbaudītu, vai neviens nenāk, Alekss izsteidzās cauri noliktavai un pabāza galvu ārā. Džošs makšķerēja piestātnē; tā bija viņa iemīļotākā nodarbe. Aleksam nepatika tas, ka Džošs piestātnē ir viens pats, un viņš nešaubījās, ka daži cilvēki uzskatītu viņu par sliktu tēvu, uzzinot, ka tas tiek pieļauts, taču dēls allaž atradās aiz kases novietotā videomonitora redzamības lokā. Tas bija noteikums, un Džošs to vienmēr ievēroja. Kristena kā parasti sēdēja pie sava galdiņa stūrī aiz kases. Viņa bija salikusi savas lelles apģērbus vairākās kaudzītēs un izklaidējās, pārģērbdama lelli dažādās drēbēs. Katru reizi, kad darbs bija padarīts, Kristena palūkojās uz tēvu ar priecīgu, nevainīgu sejas izteiksmi, lai pajautātu, kā lelle tagad izskatās, it kā viņš varētu kādreiz pateikt, ka viņam tas nepatīk. Mazas meitenītes. Viņas spēja atkausēt pat viscietāko sirdi.

      Alekss kārtoja garšvielas, kad izdzirdēja nošķindam ārdurvju zvaniņu. Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja, ka veikalā ienāk Keitija.

      – Sveiki, mis Keitija, – Kristena uzsauca, pabāzusi galvu ārā no sava stūrīša aiz kases. – Kā tev patīk, kā izskatās mana lelle?

      No savas vietas Alekss tik tikko spēja saskatīt Kristenas galvu virs letes, taču rokā viņa turēja… Vanesu? Rebeku? Lai kā arī sauca lelli ar brūnajiem matiem, viņa to turēja pietiekoši augstu, lai Keitija varētu ieraudzīt.

      – Viņa ir skaista, Kristena, – Keitija atbildēja. – Vai tā ir jauna kleita?

      – Nē, man tā jau ir kādu laiku. Taču viņa jau sen nebija to vilkusi.

      – Kā viņu sauc?

      – Vanesa, – viņa atbildēja.

      Vanesa, Alekss nodomāja. Vēlāk, izsakot Vanesai uzslavu, viņš izklausīsies pēc uzmanīgāka tēva.

      – Vai tu izdomāji viņai vārdu?

      – Nē, viņai vārds jau bija. Vai vari man palīdzēt uzaut viņai zābakus? Nevaru tos uzdabūt līdz galam.

      Alekss noskatījās, kā Kristena pasniedz Keitijai lelli un kā Keitija cenšas tikt galā ar mīkstajiem plastikāta zābakiem. Pēc paša pieredzes Alekss zināja, ka tas ir grūtāk nekā izskatās. Maza meitenīte nemūžam nevarētu to paveikt viena pati. Viņam arī nebija klājies viegli, taču Keitija, šķiet, tika galā bez kādām grūtībām. Viņa pasniedza lelli atpakaļ un apjautājās:

      – Kā ir?

      – Ideāli, – Kristena atbildēja. – Kā tu domā, vai vajadzētu uzvilkt viņai mēteli?

      – Ārā nav nemaz tik auksti.

      – Es zinu. Taču Vanesai dažreiz salst. Domāju, ka mētelis viņai noderēs. – Kristenas galva nozuda aiz letes un tad atkal parādījās. – Kā tu domā, kurš būs labāks? Zilais vai violetais?

      Keitija pielika pirkstu pie lūpām: viņas sejas izteiksme bija nopietna. – Domāju, ka violetais būs labs.

      Kristena pamāja. – Es arī tā domāju. Paldies.

      Keitija pasmaidīja, pirms aizgriezties, un Alekss pievērsās plauktiem, lai viņa nepieķertu to blenžam. Viņš pārvietoja sinepju un garšas piedevu burciņas tuvāk plaukta malai. Ar acs kaktiņu Alekss manīja, kā Keitija paņem mazo iepirkumu groziņu un tad dodas uz citas ejas pusi.

      Alekss atgriezās pie kases. Kad Keitija viņu ieraudzīja, viņš draudzīgi pamāja. – Labrīt, – viņš sacīja.

      – Sveiki. – Keitija centās aizspraust aiz auss atrisušu matu šķipsnu, taču mati bija pārāk īsi, lai turētos. – Man šis tas jānopērk.

      – Dodiet man ziņu, ja kaut ko nevarat atrast. Dažreiz preces tiek pārvietotas.

      Viņa pamāja un tad devās tālāk pa eju. Kad Alekss nostājās aiz kases, viņš paraudzījās videomonitorā. Džošs makšķerēja tajā pašā vietā, bet pie steķiem lēni pietauvojās laiva.

      – Ko tu teiksi, tēt? – Kristena paraustīja viņu aiz bikšu staras, paceldama augšup lelli.

      – Oho! Viņa izskatās lieliski. – Alekss notupās viņai līdzās. – Un man patīk tas mētelis. Vanesai dažreiz ir auksti, vai ne?

      – Jā, – Kristena sacīja. – Bet viņa man teica, ka gribot iet uz šūpolēm, tāpēc viņai droši vien vajadzēs pārģērbties.

      – Tā ir laba doma, – Alekss noteica. – Varbūt mēs visi vēlāk varam aiziet uz parku? Ja tu arī gribēsi pašūpoties.

      – Es negribu šūpoties, to grib Vanesa. Un tā tik un tā ir tikai spēle, tēt.

      – Ak tā, – viņš noteica, – labs ir. – Alekss atkal izslējās.

      Aizmirsti par iešanu uz parku, viņš nodomāja.

      Iegrimusi pati savā pasaulē, Kristena sāka atkal izģērbt lelli. Alekss ielūkojās monitorā, lai pārbaudītu, ko СКАЧАТЬ