Kolekcionārs. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ lūdzu? Nē, nē. Viņi ir aizbraukuši. Uz Franciju. Es esmu mājokļu pieskatītāja. Esmu te uz laiku, kamēr viņi ir prom. Es šeit nedzīvoju. Vai piezvanīt saimniekiem? Tagad ir… – Lila ar blāvu skatienu palūkojās pulkstenī. – Cik tur tagad varētu būt? Es nespēju sarēķināt.

      – Neraizējieties par to, – policists atkārtoja un aizveda viņu apsēsties uz krēsla.

      – Atvainojiet! Tas bija pārāk briesmīgi. Viņš sita tai sievietei un tad pagrūda viņu, logs sašķīda, un viņa… izlidoja laukā.

      – Vai jūs redzējāt, ka upurim kāds sit?

      – Jā. Es… – Mirkli Lila stingri turēja Tomasu rokās, tad nolika zemē. Kaķis nekavējoties pietipināja pie jaunākā policista un ielēca viņam tieši klēpī. – Atvainojiet! Varu aiznest viņu uz blakus istabu.

      – Tas nekas. Kaķītis ir mīļš.

      – Ir gan. Viņš tiešām ir mīļš. Reizēm klientu kaķi ir savrupnieki vai pat negantas dabas un tad… atvainojiet. – Lila aprāvās un dreboši ievilka elpu. – Sākšu no paša sākuma.

      Es gatavojos doties pie miera.

      Viņa izstāstīja, ko bija redzējusi, un ieveda policistus guļamistabā, lai parādītu ainu, kas viņai pavērās, skatoties laukā pa logu. Kamēr Fichjū izgāja uz terases, viņa pagatavoja kafiju un padeva Tomasam agrās brokastis, vienlaikus sarunājoties ar Morelli.

      Viņa uzzināja, ka Morelli pirms pusotra gada apprecējies, ka janvārī sieva gaida pirmdzimto. Viņam patīk dzīvnieki, kaķi, bet vislabāk suņi, viņš uzaudzis lielā Amerikas itāliešu ģimenē. Brālim pieder picērija Mazajā Itālijā, brīvajā laikā viņš spēlē basketbolu.

      – Jūs varētu būt laba policiste, – Morelli ieminējās.

      – Kā tad tā?

      – Jūs protat iegūt informāciju. Vēl mazliet, un es jums izstāstītu visu savu dzīvi no sākuma līdz galam.

      – Man ir ieradums jautāt – neko nevaru sev padarīt. Mani interesē cilvēki. Tāpēc es skatos logos. Ak kungs, viņai noteikti ir ģimene, vecāki, brāļi vai māsas, kāds, kuru viņa mīl. Viņa bija īsta skaistule, gara auguma – iespējams, modele.

      – Vai viņa bija gara?

      – Ak jā, kad nostājās, tad gar visu logu. – Pagriezusies pret Morelli, Lila pacēla rokas, lai parādītu garumu. – Kādas piecas pēdas un deviņas desmit collas.

      – Jā, no jums tiešām iznāktu laba izmeklētāja. Es atvēršu, – Morelli piebilda, jo atkal atskanēja durvju zvans.

      Pēc brīža viņš atgriezās kopā ar aptuveni četrdesmit gadus vecu saguruša izskata vīrieti un kādus desmit gadus jaunāku vērīgu dāmu.

      – Detektīvi Voterstouns un Faina. Tagad viņi ar jums aprunāsies. Pagaidām visu labu, mis Emersone.

      – Ak, jūs jau aizejat? Pateicos par… nu, paldies. Varbūt kādreiz nogaršošu picas šķēli jūsu brāļa restorānā.

      – Protams. Detektīvi, uz redzēšanos!

      Palikusi viena ar atnācējiem, Lila juta izzūdam Morelli radīto nomierinošo iespaidu. Viņa no jauna saspringa.

      – Es varu piedāvāt kafiju.

      – Paldies, labprāt to iedzertu, – Faina sacīja. Viņa pieliecās, lai noglāstītu Tomasu. – Mīlīgs kaķis.

      – Jā. Hmm… Kādu jūs vēlaties?

      – Melnu – mums abiem. Tātad jūs te uzturaties, kamēr Kilderbrandi ir Francijā?

      – Tā ir. – Lila secināja, ka viņai ir vieglāk runāt, ja rokas aizņemtas. – Es esmu māju pieskatītāja.

      – Vai jūs ar māju pieskatīšanu pelnāt naudu? – jautāja Voterstouns.

      – Es to daru ne tik daudz naudas dēļ – man tas vairāk ir piedzīvojums. Iztiku pelnu ar rakstīšanu. Man ar to pietiek.

      – Cik ilgi jūs jau šeit uzturaties? – Voterstouns turpināja iztaujāšanu.

      – Nedēļu. Atvainojiet, nedēļu un divas dienas, šo dienu ieskaitot. Kopumā dzīvošu te trīs nedēļas, kamēr īpašnieki apciemo draugus un ģimeni Francijā.

      – Vai esat šeit bijusi arī iepriekš?

      – Nē, Kilderbrandi pirmo reizi ir mani klienti.

      – Kāda ir jūsu adrese?

      – Man nav adreses. Es apmetos pie draudzenes, kad nestrādāju, bet tas ir reti. Pārsvarā esmu darbā.

      – Tātad jums nav savu māju? – Faina precizēja.

      – Nē. Tā ir mazāk tēriņu. Taču oficiāli es izmantoju draudzenes Džūlijas Braiantas adresi. Kaut vai pasta sūtījumiem. – Lila nosauca Džūlijas adresi Čelsijā. – Tur es reizēm mitinos starp klientu dzīvokļu uzraudzīšanu.

      – Hmm… Vai parādīsiet, kur atradāties, kad redzējāt to, kas notika?

      – Nāciet! Es grasījos iet gulēt, bet biju mazliet saspringta. Pie manis bija atnākusi draudzene. Džūlija. Mēs iedzērām vīnu. Patiesību sakot, diezgan daudz vīna, tāpēc es, juzdamās nemierīga, paņēmu binokli, lai paskatītos, kas redzams logos.

      – Tātad jūs paņēmāt binokli, – Voterstouns atkārtoja.

      – Šo. – Lila piegāja pie guļamistabas loga un pacēla binokli. – To es vadāju sev līdzi, kad apmetos dažādās vietās Ņujorkā un citur. Es ceļoju apkārt. Nupat atgriezos no darba Romā.

      – Vai jūs noalgoja pieskatīt māju Romā?

      – Tas bija dzīvoklis, – Lila paskaidroja. – Piedāvājumi pa lielākajai daļai rodas pēc klientu rekomendācijām, uzklausot ieteikumus no mutes mutē, un vēl man ir interneta blogs. Man piemīt ieradums novērot cilvēkus, sagudrot par viņiem stāstus. Tā ir kā izspiegošana, – Lila vaļsirdīgi atzina. – Es gan to tā neuztveru, patiešām ne, bet cita vārda laikam nav.

      Visi tie logi… katrs ir kā maza pasaule.

      Voterstouns paņēma binokli un, pacēlis to, nopētīja ēku.

      – Skats ir diezgan labs.

      – Viņi parasti dedzīgi sarunājās vai strīdējās, taču pēc tam salaba.

      – Kas tieši?

      – Blondīne un misters Veiklais. Es viņus tā dēvēju. Dzīvoklis pieder viņai, tas rada sievišķīgu noskaņu, bet viņš tur palika ik nakti – vismaz kopš tā laika, kad esmu šeit.

      – Vai varat viņu aprakstīt?

      Lila СКАЧАТЬ