Rozā briljanta noslēpums. Kristīna Doda

Чтение книги онлайн.

      – Parasti es tāda neesmu. Mamma mani sauc par sapņotāju. Tas ir tiesa, bet, ja kaut kas piesaista manu uzmanību, es spēju nonākt pie racionāla slēdziena. Galu galā es ne tikai rakstu detektīvromānus, bet esmu arī daudzus izlasījusi.

      Tātad man ir jāpiesaista viņas uzmanība? Tas Eli bija pa spēkam. Viņam vajadzēja tikai kļūt interesantākam par ilgus gadus ūdenstornī nogulējušu līķi.

      – Uzgaidi. – Teikdams ardievas tik ļoti nepieciešamajiem ienākumiem, Eli nolauza no ietaises caurules gabalu un trieca to ķieģeļu sienā aptuveni pēdu zem cauruma. Trauslajā kaļķu javā parādījās gara plaisa. Eli nolika cauruli zemē un atspiedās pret sienu. Ķieģeļi ar lielu troksni nokrita zemē, un šaurā telpa pielija ar saules gaismu. Eli sita ar cauruli vēl un vēlreiz, līdz caurums bija gana plašs.

      Eli pievērsās Hlojai un redzēja, ka viņa vēro notiekošo ar plati ieplestām acīm. Viņam pavisam noteikti bija izdevies piesaistīt viņas uzmanību.

      Bet ne uz ilgu laiku.

      Tālumā atskanēja sirēnu gaudas.

      – Ja tu gribi līķi apskatīt, – Eli ierunājās, – dari to ātri.

      Hloja izslēdza lukturīti un turpināja aplūkot līķi.

      – Paskaties uz viņa sejas izteiksmi, Eli. Viņš tika spīdzināts. Paskaties uz viņa roku ādu, uz viņa krūtīm un pēdām. Tās ir noklātas ar maziem apļiem. Viņu apdedzināja ar cigaretēm. Un šeit ir viena cigarete, ko viņi nometa uz grīdas.

      – Tiešām? – Eli pacēla un aplūkoja cigareti. – Hmm. – Viņš ielika atradumu kabatā.

      Hloja pacēla Masimo krekla malu ar lukturīša galu.

      – Lūk, arī asiņu avots. Tā ir durta brūce. Tieši zem ribām. Masimo visdrīzāk jau bija tuvu nāvei, un šis te pielika punktu. Nabaga cilvēks! – Viņa palaida kreklu vaļā. – Viņu nogalināja karstas vasaras laikā, tāpēc ķermenis ir mumificēts.

      Eli uzdeva pašsaprotamo jautājumu.

      – Kāpēc Masimo nogalināja?

      Sirēnu troksnis skanēja tuvāk.

      – Varbūt destilatora dēļ, – Hloja minēja.

      – Kāpēc viņš tika spīdzināts un nogalināts? Šantāža būtu saprotama. Ja korumpēti nodokļu ievācēji atrada Masimo šeit, viņi varēja pieprasīt daļu no peļņas. Šeit, – Eli norādīja uz līķi, – ir noticis kaut kas cits. Slepkavas kaut ko gribēja, un Masimo negribēja vai nevarēja viņiem to dot.

      Eli atkal izdevās piesaistīt Hlojas uzmanību.

      – Tavai vecvecmāmiņai bija aizdomas, ka Masimo ir iesaistīts noziedzīgos darījumos, kam nav nekāda sakara ar alkoholu.

      – Tieši tā.

      – Bet neviens nezina, par kādiem noziegumiem ir runa.

      – Neviens pat nezina, vai šīs baumas ir patiesas. – Sirēnas skanēja tik tuvu ūdenstornim, ka Eli pabāza galvu laukā, lai pārbaudītu, vai automašīnas neizbraukā vīnogulājus.

      Pa grants sānu ceļu brauca divas automašīnas ar ieslēgtām bākugunīm.

      Braiens Djūpejs dzīvoja Belaveli visu mūžu. Viņš zināja, ka Eli būs pārskaities, ja automašīnas izbraukās viņa vīnogulājus.

      Viņš nostājās tik tuvu, cik vien varēja, izslēdza automašīnas sirēnu un izkāpa pa vadītāja puses durvīm. Pa blakussēdētāja puses durvīm izkāpa kāds puisis, kuru Eli nepazina.

      No otras automašīnas izkāpa kāds Djūpeja padotais policists un tiesu mediķis.

      Eli pagriezās pret Hloju.

      – Viņi ir klāt.

      – Žēl, ka viņi ieradās tik ātri. – Hloja iztaisnoja muguru un noslaucīja plaukstas pret biksēm, atstādama melnas svītras. – Es gribu izpētīt Masimo kabatu saturu.

      – Dari to.

      Viņa sarāvās.

      – Mani nervi ir pārāk vāji.

      – Tas ir labi, – Eli norādīja. – Tiem nav iemesla būt noturīgākiem. Masimo slepkavas noplēsa žaketes oderi. Ja viņa kabatās kaut kas bija, tas ir pazudis.

      – Tātad meklētais bija pietiekami mazs, lai to noslēptu kabatā.

      No apakšas atskanēja Djūpeja balss:

      – Ei, jūs tur, augšā!

      – Tā varētu būt atslēga, kas atdara kaut ko nozīmīgu. – Eli izliecās laukā un kliedza: – Paceliet platformu! – Viņš pievērsās Hlojai. – Tiesu mediķis ir Meisons Votsons. Nesaki viņam, ka pieskāries līķim. Viņš pieprasa neskartu nozieguma vietu.

      – Neteikšu, – viņa apsolīja. – Esmu runājusi ar tiesu mediķi par līķiem un iespaidu, kādu uz tiem atstāj ārējie apstākļi. Viņa man piekodināja, lai vienmēr, vienmēr turos no mirušajiem pa gabalu.

      – Tu neesi piedalījusies līķa sekcijas veikšanā?

      – Ja es pārāk vēlu vakarā skatos seriālu NCIS, man rādās murgi. – Hloja izmocīja smaidu. Ar sodrējiem nosmērētais vaigs, netīrie pirksti un koši baltie, izspūrušie mati padarīja viņu līdzīgu puišelim no Dikensa romāna.

      Bija savādi redzēt Hloju kā sievieti, kura alka atrisināt mīklu un gribēja atlīdzināt jau sen nomirušam cilvēkam; kā nemierīgu un dzīvi baudošu cilvēku, nevis līdzekli vīnogulāju dārza saglābšanai.

      Ja Eli ignorēja faktu, ka viņš bija spiests Hloju apprecēt… viņam sieviete patika. Turklāt viņa raisīja Eliā iekāri. Viņš nejuta vis ierasto fizisko vajadzību, bet gan privātīpašnieciskumu un neskaidras bailes.