Carte blanche. Džefrijs Dīvers

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pat sīkās grūtībās.

      Piecpadsmit pāri septiņiem viņš jau bija saģērbies tumši zilā Canali uzvalkā un baltā pletkreklā un apsējis tumši purpursarkanu Grenadine kaklasaiti – tā un krekls bija iegādāts Turnbull & Asser veikalā. Viņš uzvilka melnas kurpes bez auklām. Tās Bonds piecieta vienīgi tad, ja bija nepieciešami īpaši apavi kaujas apstākļos vai arī operācijas laikā vajadzēja auklas īpaši sasiet, lai nodotu iepriekš norunātu vēsti kolēģim.

      Uz rokas viņš uzslidināja savu tērauda Rolex Oyster Perpetual, trīsdesmit četru milimetru modeli, kura vienīgā papildu funkcija bija datumu lodziņš – Bondam nevajadzēja zināt mēness fāzes vai precīzu paisuma laiku Sauthemptonas piekrastē. Šāda informācija, jādomā, bija nepieciešama tikai retajam.

      Parasti viņš brokastis – savu iecienītāko ēdienreizi dienā – ieturēja nelielā tuvējā viesnīcā Pontstrītā. Šad un tad viņš uzcepa kādu no retajiem ēdieniem, kurus prata pagatavot, – viegli apceptu omleti no trim olām un Īrijā ražota sviesta, ko aizdarīja ar bekonu un rupja maluma maizes grauzdiņiem, kuriem virsū zieda īru sviestu un marmelādi.

      Tomēr todien vajadzēja steidzami rīkoties operācijā “Divdesmitā datuma incidents”, un brokastīm neatlika laika. Viņš vienīgi uzvārīja tasīti neganti stipras Jamaikas Blue Mountain kafijas, ko izdzēra no porcelāna krūzītes, klausīdamies “Radio 4”, lai noskaidrotu, vai vilciena katastrofa un tai sekojošie nāves gadījumi ir nonākuši starptautiskajās ziņās. Par to diktori klusēja.

      Kabatas portfelis un skaidra nauda atradās kabatā, mašīnas atslēgas arī. Viņš paķēra plastikāta maisiņu ar mantām, ko bija savācis Serbijā, un aizslēgto tērauda kārbu, kurā glabājās viņa ierocis un munīcija – Lielbritānijas teritorijā likums to aizliedz nēsāt.

      Nosteidzies lejup pa kāpnēm – dzīvoklis atradās ēkā, kur reiz bija izbūvēti divi plaši staļļi, – Bonds atslēdza durvis un iegāja garāžā. Šaurajā telpā tik tikko pietika vietas divām automašīnām, kas tur tobrīd atradās, dažām rezerves riepām un instrumentiem. Viņš iekāpa jaunākajā no abām automašīnām, nesen ražotajā Bentley Continental GT modelī, kuram ārpuse rotājās firmai raksturīgā granītpelēkā krāsā un salonu greznoja mīksta, melna āda.

      Divpadsmit cilindru turbodzinējs klusi atdzīvojās. Viegli iegrūdis ātrumkārbas sviru pirmajā ātrumā, viņš izbrauca uz ceļa – aiz muguras palika otrs automobilis, ne tik jaudīgs, taču temperamentīgs un elegants sešdesmito gadu E-type Jaguar, kas reiz piederējis viņa tēvam.

      Bonds lavierēja cauri satiksmei ziemeļu virzienā kopā ar desmit tūkstošiem citu automašīnu, kas kārtējās nedēļas sākumā tāpat virzījās cauri Londonai uz birojiem – lai gan viņa ikdienišķais tēls, protams, slēpa patiesību.

      Tieši tas pats būtu sakāms par viņa darba devēju.

      Pirms trim gadiem Džeimss Bonds vēl sēdēja pie pelēka rakstāmgalda Aizsardzības ministrijas monolītajā pelēkajā ēkā Vaitholā. Debesis gan toreiz bija nevis pelēkas, bet zilas kā Skotijas kalnienes ezeri skaidrā vasaras dienā. Pēc demobilizēšanās no Karaliskās Flotes rezerves spēkiem viņš nejuta vēlēšanos kļūt par klientu vadītāju Saatchi & Saatchi kompānijā vai bilanču auditoru NatWest bankā, tāpēc piezvanīja bijušajam Fetesa koledžas paukošanas komandas biedram, un tas ieteica izmēģināt laimi Aizsardzības ministrijā.

      Kādu laiku nosēdējis ministrijā un uzrakstījis īsus novērtējumus, kas tika nodēvēti par truliem un vienlaikus vērtīgiem, Bonds apvaicājās priekšniekam par iespēju iesaistīties aizraujošākā darbā.

      Neilgi pēc šīs sarunas viņš saņēma noslēpumainu oficiālu vēstuli – uz papīra rakstītu, nevis pa elektronisko pastu sūtītu, – ar aicinājumu ierasties uz pusdienām Ceļotāju klubā Pelmelā.

      Tajā dienā Bondu ieveda pusdienu zālē un nosēdināja stūrī iepretim plecīgam apmēram sešdesmit piecus gadus vecam vīram, kurš nodēvēja sevi par “Admirāli”. Pelēkais uzvalks nevainojami piestāvēja acīm. Vecīgā sejas āda bija ļengana, un cauri plānajiem, atpakaļ sasukātajiem tumšajiem un iesirmajiem matiem vīdēja retu dzimumzīmīšu zvaigznāji uz galvas ādas. Admirālis raudzījās Bondā bez izaicinājuma, nicības vai pārliecīgas vērtēšanas. Bonds mierīgi to izturēja – cilvēku, kas kaujas apstākļos nogalinājis un pats atradies par mata tiesu no nāves, ar skatienu nav iespējams iebiedēt. Tomēr Bonds absolūti nenoģida, kas norisinās sarunu biedra galvā.

      Viņi nesarokojās.

      Tika piedāvātas ēdienkartes. Bonds pasūtīja tvaicētu āti ar asakām un holandiešu mērci, vārītiem kartupeļiem un grilētiem sparģeļiem. Admirālis izvēlējās grilētas nieres ar bekonu un piedāvāja Bondam vīnu.

      – Jā, lūdzu.

      – Izvēlēties jūs.

      – Es ieteiktu burgundieti, – Bonds sprieda. – Côte de Beaune? Vai Chablis?

      – Varbūt Alex Gambal Puligny? – viesmīlis piedāvāja.

      – Ideāli.

      Pudeli atnesa nekavējoties. Viesmīlis ierastām kustībām parādīja viesiem etiķeti un ielēja mazliet vīna Bonda glāzē. Vīns bija gaiša sviesta krāsā, garšoja lieliski, jautās viegla zemes nots, turklāt atdzesēts precīzi līdz paredzētajai temperatūrai. Bonds iedzēra malciņu, atzinīgi pamāja, un glāzes tika piepildītas līdz pusei.

      Kad viesmīlis bija aizgājis, Admirālis piesmakušā balsī ierunājās:

      – Jūs esat veterāns, un es tāpat. Mums nav vajadzīgas saviesīgas pļāpas. Es esmu jūs ataicinājis šurp, lai piedāvātu darbu.

      – Man jau bija tāda nojauta, ser. – Bonds nebija paredzējis piemetināt šo uzrunu, taču tā paspruka nemanot.

      – Jūs, iespējams, zināt par aizliegumu Ceļotāju klubā izvilkt dienas gaismā lietišķus dokumentus. Diemžēl nāksies to pārkāpt. – Admirālis izņēma no krūšu kabatas aploksni un pasniedza pāri galdam. – Tas ir kaut kas līdzīgs Oficiālajai valsts noslēpuma deklarācijai.

      – Es jau reiz tādu parakstīju…

      – Protams. Iestājoties Aizsardzības ministrijas izlūkdienestā, – Admirālis attrauca, acīmredzami saniknots par to, ka spiests apstiprināt labi zināmus faktus. – Taču šī ir bargāka. Izlasiet!

      Bonds paklausīja. Jā, maigi izsakoties, tā tiešām bija bargāka.

      – Ja nevēlaties to parakstīt, pabeigsim pusdienas un pārrunāsim pēdējo vēlēšanu rezultātus vai foreļu makšķerēšanu ziemeļos, vai arī kārtējo mūsu regbija izlases zaudējumu tiem sasodītajiem jaunzēlandiešiem iepriekšējā nedēļā, un pēc tam atgriezīsimies darbā, – Admirālis bilda, pacēlis kuplo, izspūrušo uzaci.

      Vilcinājies tikai mirkli, Bonds aši uzrakstīja savu vārdu uz līnijas un pasniedza Admirālim. Dokuments ātri pazuda no galda.

      Viņi iedzēra vēl malku vīna, un Admirālis iejautājās:

      – Vai СКАЧАТЬ