Adrenalīns. Deivids Elliss

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ atkārtoja. – Sveiks… Bob.

      – Vai tev te klājas labi, Lū? Cik nu tas iespējams…

      – Te ir… karsts. Ļoti karsts. – Toms lūkojās sev klēpī.

      – Šķiet, ka tev trūkst pārtikas, – Hiltons ieminējās. – Bet ēdiens noteikti ir labāks par sausajām uzturdevām, vai ne? – Viņš vārgi iesmējās. Toms palika vienaldzīgs.

      – Dārzeņi garšo pēc mēsla, – Toms sacīja. Manā ieskatā visi dārzeņi garšo pēc mēsla.

      – Sveiciens tev no Klapa un Raša! Es viņiem izstāstīju, ka ciemošos pie tevis.

      – Labi. – Toma skatiens pievērsās it visam, tikai ne ciemiņam.

      Hiltons jutās neomulīgi. Toms nelabprāt iesaistījās sarunā, turklāt tagad noteikti atšķīrās no tā drauga, ko Hiltons bija iepazinis Irākā.

      – Lū, – Hiltons iesāka, – es izstāstīju tavam advokātam par tuneli. Visu. Un pateicu, ka tādā situācijā būtu rīkojies līdzīgi. Tu mēģināji viņu brīdināt un nezināji…

      Toms pagrieza galvu uz kreiso pusi, it kā viņa uzmanību būtu piesaistījis kāds troksnis. Skatiens likās ieurbjamies sienā.

      – Tev ir labs advokāts, Lū. Vai tev tā nešķiet? Viņš grib tev palīdzēt. Ļaujies! Vai tu vari aprunāties ar viņu par to, kas notika tajā naktī, kad tika nošauta sieviete?

      Šķita, ka Toma smadzeņu dators ir sasalis. Viņš pat nepakustējās. Ja elpojot necilātos krūtis, būtu grūti noteikt, vai viņš ir dzīvs.

      Hiltons nodūra galvu. “Savulaik Toms bija viņa komandieris, kurš iemantojis karavīru cieņu un labvēlīgu attieksmi,” es prātoju. “Noteikti ir smagi redzēt, cik salauzts viņš tagad ir. Turklāt nav zināms, kādi dēmoni plosa paša Hiltona dvēseli. No kara bez brūcēm nepārnāk neviens.”

      – Es neatceros, – Toms izgrūda.

      Tanī brīdī Hiltons izslējās. Tāpat kā es savā stūrī. Doktors Baraniks jau brīdināja, ka cilvēkiem ar pēctraumatiskā stresa sindromu ir raksturīga amnēzija. Tomēr es biju cerējis, ka Toms atcerēsies vismaz kādu epizodi no nakts, kad tika nošauta Ketija Rubinkovska. Atcerēsies, lai palīdzētu doktoram Baranikam un zvērinātajiem.

      Man joprojām nebija liecinieku. Toms nerunāja par to, kas noticis. Nebija neviena, kas būtu dzirdējis, kā Toms uzkliedz Ketijai Rubinkovskai: “Nomet ieroci!” Vai vismaz kaut ko tamlīdzīgu. Neviena, kas liecinātu, ka šī jurista palīdze jebkā apdraudējusi Tomu. Neviena notikuma, uz kuru es varētu norādīt, lai apgalvotu, ka Toms Stolers cietis no pēctraumatiskā stresa sindroma.

      Man nebija nekā. Tikai ārsta izvirzīta hipotēze.

      Nespēdams no Toma kaut jel ko izvilināt, Bobijs Hiltons pievērsās nesvarīgākām lietām. Viņš izstāstīja draugam par iecerēto darbu tēva picērijā Rasīnā un iespēju vēlāk to pārņemt, par savu aizraušanos un nemitīgi apjautājās, vai viņam kaut kas ir vajadzīgs, taču atbildē skanēja tikai vienzilbīgi vārdi. Toms visu sarunas laiku raudzījās pa kreisi tālumā. Man bija sāpīgi noskatīties.

      – Esi piesardzīgs, Lū, – sacīja Hiltons, piespieda plaukstu pie biezā stikla, tad pasteidzās man garām un izgāja pa durvīm.

      Es piegāju pie stikla un teicu:

      – Mēs tiksimies rīt, Tom.

      Klients neatbildēja. Uz kādu brīdi viņš bija iegrimis sevī. Es pat nesapratu, vai viņš mani pazīst. Nebija ne zīmes par kādām emocijām, izņemot asaru, kas noritēja pār vaigu.

      Kad es nonācu gaitenī, seržants Bobijs Hiltons sēdēja uz grīdas, saķēris galvu rokās, un raudāja kā bērns. Viņš pacēla galvu.

      – Sakiet… sakiet, kas man tālāk jādara? – viņš jautāja. – Es izdarīšu visu, kas jums vajadzīgs.

      DIVDESMITĀ NODAĻA

      Detektīvs Gerijs Boksers ieveda mani nopratināšanas telpā. Rokā viņam bija mape un pierakstu blociņš. Tos viņš nometa uz galda un pamāja man.

      – Kāpēc jūs interesējaties par Lorenco Fauleru? – detektīvs jautāja.

      – Dažas dienas pirms slepkavības viņš ieradās pie manis birojā. Pēc jurista padoma. Lietu es neuzņēmos, taču viņš izstāstīja savu problēmu. Kaut es varētu jums visu atklāt!

      Boksers atvēra plaukstu. Viņš bija vairāk nekā četrdesmit gadus vecs, ar retiem gaišiem matiem un dziļi iegrimušām acīm. Pa muti viņš viļāja zobu bakstāmo.

      – Viņš ir miris, – detektīvs atgādināja. – Un par konfidencialitāti vairs neuztraucas.

      – Taču viņam ir tiesības uz to. Tās nebeidzas līdz ar nāvi.

      – Labi, jūs nedrīkstat man atstāstīt jūsu sarunu. Kāpēc jūs ieradāties?

      – Iedomājos, ka varētu jums uzdot dažus jautājumus.

      – Uzdot jautājumus man? – Viņš izteiksmīgi izvalbīja acis.

      – Labi, lai iet. Bet es neapsolu atbildēt.

      – Vai esat dzirdējis par striptīza klubu “Pupi”?

      Kādu brīdi detektīvs nesatricināmi raudzījās uz mani kā pokera spēlētājs, pēc tam atslābinājās.

      – Mjā, iespējams, mēs gribējām viņu arestēt par to noziegumu. Divas dienas pirms slepkavības mēs pamatīgi nokausējām Lorenco. Jūs to droši vien zināt?

      – Tādu apgalvojumu es ne apstiprinu, ne noliedzu, – es atbildēju.

      Boksers ar pirkstiem pabungoja pa galdu.

      – Jūs neesat Kaparelli advokāts. Ja Lorenco ieradās pie jums, tad gribēja tikt projām no bandas. Viņš gribēja neatkarīgu advokātu. – Uz mirkli aizdomājies, detektīvs pamāja ar galvu. – Lorenco apsvēra iespēju slēgt darījumu. Piegādāt iestādēm svarīgu informāciju. Un mēs spriežam, ka banda viņu novāca. Viņš bija kļuvis par traucēkli. Varbūt viņš mēģināja pielikt punktu noziedzīgajai darbībai. Labojiet, ja es kļūdos. – Es klusēju, un detektīvs turpināja: – Un tāpēc Kaparelli mēģināja atbrīvoties no viņa. Kā no traucēkļa. – Viņš meistarīgi pārvietoja zobu bakstāmo no viena mutes kaktiņa uz otru. – Tas nav nekāds īpašais noslēpums. Protams. Taču es sapratu, ka detektīvs vēlas nesteidzoties izmantot manu klusēšanu, lai iegūtu informāciju.

      – Varbūt Lorenco atklāja jums kādas svarīgas ziņas?

      – Varbūt, – es atbildēju. – Bet varbūt arī ne.

      – Varbūt jā, bet varbūt arī nē. – Boksers bija nolēmis pārspēt mani pacietībā.

      – Jūs СКАЧАТЬ