Adrenalīns. Deivids Elliss

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ lai mana iztēle pievēršas krietni tumšākām un kaistošākām vietām. Kā mēdz teikt, es nodevos tukšiem sapņiem. Mohandass Gandi piepeši sāka izskatīties pēc Hjū Hefnera.

      – Kā man izdodas? – es pajautāju.

      – Minēšana?

      – Neapšaubāmi, tas noderēs sākumam.

      – Lieliski, – viņa atbildēja. – Tu esi apburošs, saprotošs un ļoti uzticams.

      – Neaizmirsti, ka es tevi izglābu.

      – To nav iespējams aizmirst.

      – Iedzer kopā ar mani! – Es norādīju uz krēslu.

      Kādu mirkli viņa vilcinājās, un acīs iemirdzējās jautrība.

      – Zini, es tiešām gribēju pateikties.

      – Malkojot tev būs pietiekami daudz laika. Es pat ļaušu tev izmaksāt, ja tādējādi tu jutīsies labāk.

      – Bet tu apgrūtini man šo pateikšanos.

      – Aiz skarbuma maskas es slēpju jūtīgu, ievainojamu dvēseli.

      – Un tu esi precējies. – Viņa norādīja uz manu kreiso roku. – Lai gan šovakar gredzenu esi noņēmis.

      Viņai taisnība. Uz pirksta joprojām varēja redzēt bālu svītriņu. Gredzenu es noņēmu pirms dažiem mēnešiem, taču iespieduma pēdas vēl nebija izgaisušas.

      – Tad jau tev labāk iet, – es ieminējos.

      Bārmenis blakus vīna glāzei nolika vodku. Es aizgriezos no dāmas, lai iedzertu. Pagāja vairākas minūtes, bet viņa pat nepakustējās.

      – Paldies, ka tovakar man palīdzēji, – viņa beidzot ierunājās.

      – Nieki.

      – Es neesmu radusi, ka cilvēki man palīdz.

      Šo atziņu es atstāju bez atbildes un izdzēru atlikušo vodku. Efekts bija tūlītējs.

      – Tu tomēr neesi precējies, vai ne? Es kļūdījos.

      – Vairs neesmu. – Es noliku glāzīti.

      – Tev ir pildspalva?

      “Vai man ir pildspalva? Nē, nav.” Bet bārmenim bija. Tāpat kā vēl viena vodkas glāzīte.

      Viņa pasniedza man papīra lapiņu. Uz tās bija uzrakstīts vārds “Torija” un tālruņa numurs.

      – Varbūt gribēsi man kādreiz piezvanīt, – viņa paskaidroja.

      – Paldies, – es noburkšķēju, bet mana jaunā paziņa jau devās uz durvju pusi.

      DIVPADSMITĀ NODAĻA

      Telpa, kuru mums ierādīja Boidas centrā, atgādināja milzīgu rotaļistabu – tajā bija galda spēles, televizors ar krēsliem apkārt un rakstāmgalds. Sienas bija krāsotas oranžā tonī, un paklājs uz grīdas visnotaļ biezs, lai gan mazliet netīrs. Tradicionāli advokātam un klientam atvēlēja citādi iekārtotu vietu, taču budžets bija ierobežots, tāpēc šī bija pielāgota arī ģimenes tikšanās reizēm.

      Toms Stolers likās zaudējis saikni ar realitāti. Viņam bija nepieciešama nopietna, valsts apmaksāta psiholoģiska palīdzība, taču viņš to nesaņēma, jo šī pati valsts apsūdzēja viņu, alka iemest cietumā uz mūžu un nevēlējās atzīt, ka šaušanas brīdī – vai varbūt pat visu laiku – viņš bijis garīgi slims.

      Es apsēdos un vēroju Tomu un Šonu. Viņi neapsprieda lietu, neiedziļinājās viņa traumētajā prātā. Viņi spēlēja dambreti. Es biju paņēmis līdzi Šonu, jo viņa daudz labāk nekā es prata apieties ar cilvēkiem, dibināt draudzīgas saites un godāt savstarpējo attiecību nianses.

      Toms bija ieņēmis vietu pretī Šonai, un slimības simptomi nelikās mainījušies – mēle nemitīgi šaudījās ārā no mutes, acis nepārtraukti mirkšķinājās, pirksti visu laiku ņirbēja. Doktors Baraniks apgalvoja, ka tās ir antipsihotisku medikamentu blaknes. Šķita, ka Toms apsver nākamo gājienu, taču es noskārtu, ka viņš atrodas tālu prom un iztēlojas sevi par seru Lanselotu, kurš saticis savu Gvinivjeru Šonas izskatā.

      Varētu nodomāt, ka jau atrašanās Boidas centrā vien apstiprina Toma slimību, taču ne. Valsts nebija dumja. Šajā iestādē atradās visi tie, kas citos cietumos sagādāja problēmas, – gan pacienti ar lipīgām slimībām, tādām kā cilvēka imūndeficīta vīruss, gan bēdīgi slaveni indivīdi, kam nepieciešama šķirta turēšana, piemēram, bandu vadoņi vai policisti, gan vīri ar “uzvedības traucējumiem”.

      Mans klients Toms Stolers iederējās pēdējā kategorijā, jo nebija garīgi slims. Viņam bija “uzvedības traucējumi”. Jā, protams. Tūdaļ pēc sprieduma pasludināšanas viņu aizsūtīs uz labošanas iestādi, kur sniegs nepieciešamos psihologa pakalpojumus, bet pagaidām – un it īpaši tāpēc, ka aizstāvība prāvā grasās izmantot nepieskaitāmības argumentu, – valsts pret viņu izturas kā pret problemātisku ieslodzīto, kuru paklausībā var turēt ar medikamentiem.

      Toms nokāva divus Šonas dambretes kauliņus.

      – Ak, es cerēju, ka tu tā nedarīsi, – Šona ievaidējās.

      Pacēlis galvu, Toms ilgi un cieši uz viņu nolūkojās. Skatiens bija gauži neizteiksmīgs – arī tajā brīdī, kad Šona pasmaidīja un novērsās.

      Šona nokāva Toma kauliņu.

      – Ko nu teiksi? – viņa ķircinājās.

      – Man bija draudzenes, – Toms ierunājās. Es gandrīz nokritu no krēsla. Šī bija pirmā reize, kad viņš labprātīgi pauda kaut ko personīgu.

      – Neapšaubāmi. – Šona piemiedza ar aci. “Lai Dievs viņu svētī!” es nodomāju. “Arī viņa saprot, cik svarīgs ir šis mirklis, taču izturas pavisam ierasti.”

      Tiklīdz Toms pievērsās dambretes laukumam, Šona slepus palūkojās uz mani, taču steidza izmantot šo klienta vaļsirdības mirkli un pavaicāja:

      – Vai kāda bija īpaša? Parasti viena tāda noteikti ir.

      – Dženija. Bet viņa negribēja… – Toms nodūra galvu un sāka klusi bubināt.

      Kādu brīdi pagaidījusi, Šona sacīja:

      – Viņa negribēja…

      – Es nevaru atcerēties filmas nosaukumu. – Toms spēji papurināja galvu, it kā gribētu notraukt zirnekļtīklus. – Somālijā. Dženijai tā nepatika.

      – Filma…

      – Tā viņu skumdināja. Viņai nepatika… ciešanas.

      Man tūdaļ bija skaidrs, ko mans klients domājis. СКАЧАТЬ