Grejs. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ kas gan vainas manai kompānijai?

      – Tavai kompānijai vai tavai kompānijai? – Viņa sarauc uzaci.

      – Vai jūs smīnat, Stīlas jaunkundze? – Man neizdodas slēpt uzjautrinājumu.

      Būtu tik patīkami viņu apmācīt… šo sarežģīto, tracinošo sievieti.

      Viņa piekaļ skatienu šķīvim, kodīdama apakšlūpu.

      – Man gribētos iekosties tev lūpā, – es nočukstu, jo tā ir patiesība.

      Anastasija strauji paceļ skatienu un sagrozās uz krēsla. Viņa atmet galvu, un viņas acīs pavīd pārliecība. – Kāpēc gan ne? – viņa klusi jautā.

      Nekārdini mani, mazā. Nedrīkstu. Vēl ne.

      – Tāpēc, ka es tev nepieskaršos, Anastasija… līdz nebūšu saņēmis tavu rakstveida piekrišanu.

      – Ko tas nozīmē? – viņa jautā.

      – Tieši to, ko es saku. Man tev kaut kas jāparāda, Anastasija. – Lai tu zinātu, kur grasies iepīties. – Cikos tu šovakar beigsi strādāt?

      – Astoņos.

      – Šovakar vai nākamajā sestdienā mēs varētu doties uz Sietlu, pavakariņot pie manis, un es tev visu paskaidrotu. Izvēle ir tavā ziņā.

      – Kāpēc tu nevari to pastāstīt jau tagad?

      – Tāpēc, ka man ir patīkama tava sabiedrība un mūsu brokastis. Pēc mūsu sarunas tu droši vien vairs negribēsi ar mani tikties.

      Ana rauc pieri, apdomājot dzirdēto. – Šovakar, – viņa paziņo.

      Oho, tas bija ātri!

      – Līdzīgi Ievai tu steidzies noplūkt augli no zināšanu koka, – es viņu ķircinu.

      – Vai jūs smīnat, Greja kungs? – Ana jautā.

      Es uzlūkoju viņu, samiedzis acis.

      Labi, mazā, tu pati to gribēji.

      Es paņemu telefonu un piezvanu Teiloram. Viņš atsaucas gandrīz uzreiz.

      – Greja kungs?

      – Teilor? Man vajadzīgs Čārlijs Tango.

      Ana mani vēro, kamēr es lieku atvest helikopteru uz Portlendu. Es parādīšu, kas man ir padomā… un pārējais būs viņas rokās. Varbūt, to uzzinājusi, viņa gribēs doties mājās. Pilotam jābūt gatavībā, lai viņš varētu aizvest Anu prom, ja viņa vairs nevēlēsies mani redzēt. Ceru, ka tas nenotiks.

      Un es apjaušu, ka ar nepacietību gaidu mirkli, kad varēšu aizvest viņu uz Sietlu ar Čārliju Tango.

      Tas būt kaut kas jauns.

      – No pusvienpadsmitiem būs vajadzīgs rezerves pilots, – es apliecinu un beidzu sarunu.

      – Vai cilvēki vienmēr dara visu, ko pavēli? – Ana jautā, un viņas balsī ieskanas nosodījums. Vai viņa mani norāj? Šis izaicinājums mani aizkaitina.

      – Jā, ja vien vēlas turpināt darbu. – Nevajag apšaubīt manu attieksmi pret darbiniekiem.

      – Un kas notiek, ja viņi pie tevis nestrādā?

      – Es protu pārliecināt, Anastasija. Pabeidz ēst brokastis. Pēc tam es tevi aizvedīšu mājās. Astoņos, kad būsi beigusi darbu, es atbraukšu tev pakaļ uz veikalu. Mēs lidosim uz Sietlu.

      – Lidosim?

      – Jā. Man ir helikopters.

      Viņa paver muti, ar lūpām izveidojot “o”. Tas ir ļoti patīkams mirklis.

      – Mēs dosimies uz Sietlu helikopterā? – viņa čukst.

      – Jā.

      – Kāpēc?

      – Tāpēc, ka es to varu. – Es atplaukstu smaidā. Reizēm ir sasodīti labi būt man. – Ēd!

      Viņa izskatās satriekta.

      – Ēd! – es ierunājos skarbāk. – Anastasija, man nepatīk ēdiena izniekošana… tāpēc ēd.

      – Es nevarēšu to visu apēst. – Viņa nopēta ēdienu uz galda, un es atkal jūtos vainīgs. Jā, šeit ir pārāk daudz pārtikas.

      – Ēd to, kas ir uz tava šķīvja. Ja tu vakar būtu kārtīgi paēdusi, šodien tu nebūtu šeit un es nebūtu spiests tik agri atklāt kārtis.

      Velns parāvis! Varbūt šī ir drausmīga kļūda.

      Ana uzmet man iesāņus skatienu un dzenā ēdienu ar dakšiņu pa šķīvi. Viņa tik tikko jaušami sarauc lūpas.

      – Kas tevi tā uzjautrina?

      Viņa papurina galvu un iemet mutē pēdējo pankūkas kumosu, un es cenšos nesmieties. Kā vienmēr, viņai izdodas mani pārsteigt. Ana ir neveikla, rīkojas negaidīti, turklāt prot mani atbruņot. Viņa panāk to, ka es gribu smieties, turklāt pats par sevi.

      – Laba meitene, – es nosaku. – Tiklīdz būsi izžāvējusi matus, es tevi aizvedīšu mājās. Negribu, lai tu saslimtu.

      Tev vajadzēs daudz spēka šim vakaram, kad es tev visu parādīšu.

      Ana strauji pieceļas no galda, un es iekožu mēlē, lai nepateiktu, ka viņa nav saņēmusi atļauju.

      Viņa nav tava Pakļautā… vismaz pagaidām, Grej.

      Ejot uz guļamistabu, viņa apstājas pie dīvāna.

      – Kur tu šonakt gulēji? – viņa jautā.

      – Savā gultā. – Ar tevi.

      – Ak tā.

      – Jā, arī man tā bija jauna pieredze.

      – Nenodarboties ar… seksu.

      Viņa pateica šo vārdu… un atkal piesarka.

      – Nē.

      Kā lai es to pasaku, neizklausoties pēc dīvaiņa?

      Vienkārši runā, Grej.

      – Gulēt kopā ar kādu. – Es nevērīgi pievēršu skatienu sporta sadaļai avīzē un ar acs kaktiņu vēroju, kā viņa nozūd guļamistabā.

      Nē, tas nepavisam neizklausījās dīvaini.

      Man ir sarunāts vēl viens randiņš ar Stīlas jaunkundzi. Nē, tas nav randiņš. Viņai jāzina, kas esmu. Skaļi nopūties, СКАЧАТЬ