Vēja čuksti stikla lauskās. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Viņa man teica, ka abi esot atbraukuši ciemos. Nešaubos, ka viņa dedzīgi vēlas atrast jaunas mājas sev un Ouenam. – Kādu brīdi Gibzs mani pētīja, pēc tam aiznesa kasti uz istabas stūri un nometa zemē. – Jūs nemaz neizskatāties kā viņš. Ja nu vienīgi acis. Un matu krāsa. – Es iekodu lūpā, taču bija jau par vēlu. Pateikto vairs atsaukt nebija iespējams. Bērnībā es allaž vispirms runāju un tikai tad domāju. Mamma centās šo paradumu izskaust, bet tēvam tas likās uzjautrinoši. Kelam beidzot izdevās to izbeigt. Un tagad tas atsākās.

      – Man to ir jau teikuši. Pēdējo reizi es redzēju Kelu, kad man bija desmit gadu, bet visi vienmēr teica, ka viņš ļoti līdzinoties mūsu tētim, taču mums abiem esot mammas acis. Un tas mani darīja laimīgu, jo es viņas acis neatcerējos vispār. – Gibzam neizdevās noslēpt sāpju pieskaņu balsī, un viņš novērsās. – Kas vainas jūsu kājai?

      Es nekavējoties pastiepu roku pie svārku apakšmalas, kā vēlēdamās pavilkt tos garākus, un tas bija pilnīgi bezjēdzīgi, jo viņš jau rētu bija pamanījis.

      – Nelaimes gadījums bērnībā.

      Ja biju cerējusi, ka šāds paskaidrojums būs pietiekams un viņš netaujās tālāk, es kļūdījos.

      – Nelaimes gadījums?

      – Autoavārija. – Es pagriezos un pāri gaitenim devos uz kādreizējo Kela istabu, efektīvi beigdama sarunu, kuru turpināt man nebija ne mazākās vēlēšanās.

      Vēl pat īsti istabā nebiju iegājusi, kad sajutu, ka Kels nevēlētos, lai es tur atrodos. Itin kā tas, ka es redzēšu lietas, kas bērnībā piederējušas viņam, parādīs viņu citādu, nekā viņš vēlējies parādīt sevi pasaulei. Taču Kels bija miris. Es biju redzējusi, kā viņu gulda kapā, vēl spēju sajust plaukstā zemi, ko nekādi nevarēju saņemties un iekaisīt atvērtajā bedres mutē. Un tieši tāpat joprojām nekādi nevarēju saņemties, lai atbrīvotos no atmiņām par viņu. Es gluži vienkārši nespēju nedomāt par to, ka viņš ir katrā vietā, katrā stūrī, ka viņš tikai gaida, lai es kaut ko pateiktu vai izdarītu nepareizi.

      Īsu mirkli palikusi uz sliekšņa, es iegāju telpas vidū un piespiedu sevi elpot normāli.

      Gibzam bija taisnība – Ouens visu atstājis nevainojamā kārtībā. Gultu būtu pozitīvi novērtējis pat Kels, tik rūpīgi tā bija saklāta un nogludināta. Es iztēlojos, ka palaga stūri ir salocīti ar militāru precizitāti.

      Istabā Gibzs ienāca tūdaļ aiz manis un notupās iepretī kastei līdzīgam caurspīdīga plastikāta priekšmetam, kas bija novietots pie sienas.

      – Tas ir terārijs, – no sliekšņa atskanēja Ouena paskaidrojums.

      Mēs pagriezāmies un ieraudzījām viņu iestīvinātās biksēs un rūpīgi aizpogātā kreklā. Zēns mūs atklāti vēroja. Es zināju, ka viņam ir tikai desmit gadu, taču viņš likās kā mazs vīrietis, kas ģērbies pieaugušo drānās un izmanto lielus vārdus. Man nebija nekādas pieredzes ar bērniem, taču kaut kas manī mudināja sabužināt viņa matus un nopirkt viņam pabalējušus džinsus ar ielāpiem uz ceļgaliem.

      – Un kas ir terārijs? – es vaicāju, lai gan pati to zināju. Iedomājos, ka noteikti pagājis diezgan ilgs laiks kopš mirkļa, kad kāds, izņemot viņa māti, interesējies par Ouena aizraušanos. Piepeši zēns izskatījās ļoti trausls, kā sīka lapiņa, kas nedroši karājas kokā.

      Ouens paraudzījās uz mani un tad uz Gibzu, pēc tam atkal uz mani, kā gaidīdams, lai viens no mums pateiktu, ka es tikai pajokoju. Viņš spēra soli istabā un sacīja: – Formāli terārijs ir miniatūra augu ekosistēma. Nav paredzēts tur ievietot kukaiņus vai dzīvniekus, taču man patīk vākt interesantus insektus un zirnekļus un vērot tos caur palielināmo stiklu. Bet es allaž uzmanos un pēc dažām stundām izlaižu tos ārā.

      – Vai tev patīk ķert un vērot Lampyridae?

      Viņš pārsteigti paraudzījās uz mani.

      Es atklepojos un iedomājos par tiem daudzajiem vasaras rītiem mūsu spoži apgaismotajā virtuvē, kur mēs abi ar tēvu skatījāmies manā insektu sprostā un viņš mācīja man, kā saucams katrs spārnotais un seškājainais radījums, ko es biju savākusi savas mammas dārzā.

      – Lampyridae ir spārnoto insektu pārstāvis no vaboļu kārtas. Tos sauc par spīdvabolēm, jo tie izmanto bioluminiscenci, lai pievērstu mātīšu uzmanību vai pievilinātu medījumu. – Es viņam šķībi uzsmaidīju.

      Un viņš pasmaidīja man pretī. Es pamanīju, ka viņa priekšzobi ir mazliet sabīdījušies cits uz cita, un iedomājos, ka tos laikam vajadzētu koriģēt. Arī man reiz bija tāda problēma.

      – Vai tev to iemācīja mūsu tētis? – Ouens vaicāja.

      Kaut kas asi iedzēla man dvēselē. – Jā. Laikam jau to viņš ir devis mums abiem.

      – Vai skolā bērni par tevi smējās, jo tu varēji pateikt zinātniskos nosaukumus visiem kukaiņiem?

      Es mazliet saraucu pieri un mirkli padomāju. – Jā, iesākumā smējās. Bet tad es no Terija Zerbes mugursomas izņēmu milzīgu zirnekli un iznesu to ārā. Pārējiem bērniem likās, ka tas bija ļoti iespaidīgi.

      – Patiešām? – Ouena sejā atmirdzēja tik gaišs prieks un cerība, ka man bija jāsmejas.

      – Patiešām. Tici vai ne, bet lielākā daļa cilvēku baidās no prāviem kukaiņiem. Jo īpaši no zirnekļiem. Lai gan formāli tie vispār nav pieskaitāmi pie kukaiņiem un ir zirnekļveidīgie. Mans vīrs bija liels un spēcīgs ugunsdzēsējs, tomēr baidījās pat no sīkākā zirnekļa. – Mans smaids izplēnēja, jo es atcerējos, cik ļoti sadusmojās Kels, kad es mierīgi paņēmu plaukstā mazu mājas zirnekli un uzliku to uz palodzes. Kels to saspieda ar puķpodu, un es ātri atskārtu, ka nekad nedrīkst izrādīt to, vai es esmu uztvērusi viņa bailes.

      Es paraudzījos augšup un ievēroju, ka Gibzs mani rūpīgi pēta. Īsu mirkli es atkal ieraudzīju Kela acis, un man pār muguru pārslīdēja sīka baiļu straumīte.

      Nemanīdams slēpto sasprindzinājumu, kas valdīja istabā, Ouens runāja tālāk: – Zirnekļi ir visai interesanti. Tomēr man vislabāk patīk spīdvaboles. Reizēm es noķeru tik daudz, ka, izslēdzot gaismu istabā, tās aizstāj naktslampiņu.

      Pa atvērto logu ieplūda stikla šķinda. Sarūsējis kukaiņu siets ar vairāk caurumiem nekā stieples vijumiem nošķīra mūs no vēja zvaniem, kas bija piekarināti aiz istabas logiem.

      – Biju domājusi, ka man būs nepieciešamas kāpnes, bet tagad nospriedu, ka nāksies nolīgt kādu, kurš noņems visus šos vēja zvanus. – Es nopūtos. – Nespēju iedomāties, kālab gan cilvēkam būtu jāvēlas tos tik lielā skaitā.

      Ouens piesteidzās pie loga un nostājās starp mani un vēja zvaniem, itin kā gaidītu, ka es jau tūdaļ tos aizmetīšu projām. – Man tie patīk. Vai varam paturēt kaut vai tikai šos vienus?

      Es iedomājos par pagājušās nakts troksni un to, ka tikai ar grūtībām spēju aizmigt.

      Kā nolasījis manas domas, Gibzs sacīja: – Pēc dažām dienām jūs tos vairs pat nedzirdēsiet.

      – Tad СКАЧАТЬ