Ūdens atmiņa. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

      Diānas blondie mati ugunskura liesmu mirgā vizēja kā zelts, un es gandrīz pateicu: “Būt tikpat skaista kā tu.”

      Taču pat es zināju, cik muļķīgi tas būtu. Cilvēks vai nu jau piedzima skaists, vai arī tā nenotika.

      – Zini, es gribētu kļūt par mākslinieci.

      Māsa paraudzījās uz mani, viņas acīs atspīdēja ugunskura liesmas, un es piepeši nobijos no tā, ko viņa varētu pateikt. Ja viņa sacīs, ka es to nevarēšu, man tas nemūžam arī neizdosies. Taču viņa gluži vienkārši paraudzījās ugunī un atteica: – Es arī. Mums varētu būt sava studija, un mēs abas gleznotu. Mēs būtu viena komanda. Un mēs allaž būtu kopā. Tieši tā, kā solījāmies, kad bijām mazas.

      Es pamāju ar galvu. Baidījos cerēt pārāk daudz, tomēr biju apmierināta ar viņas sacīto. Toreiz es apsēdos, aptvēru ceļgalus ar rokām un ļāvos sapņiem.

      Tagad es stāvēju un lūkojos uz savu māsu. Tās tālās sarunas atbalsis vijās ap mums kā ugunskura dūmi. – Tev ir jāēd, – es teicu.

      – Es neesmu izsalkusi.

      Par spīti ugunskura dotajam siltumam, es nodrebinājos un ar plaukstām paberzēju augšdelmus. – Es uznesu paplāti augšā pie tavas studijas. Tev taču garšo gliemeņu zupa.

      – Man negribas ēst. Un es neesmu viena no taviem mazajiem audzēkņiem, kurus tu it viegli vari pierunāt darīt to, kas tev vajadzīgs.

      – Tev ir jāēd. Tu neizskaties… labi.

      Diānas acīs uzzibsnīja liesmas. Viņa klusējot mani nopētīja. – Un tu izskaties… noplukusi.

      – Ai, ai… – es noteicu un vēroju, kā rēgainās dūmu rokas noglāsta viņas galvu. – Es neesmu atnākusi, lai ar tevi ķīvētos. Es to sacīju tikai tāpēc, ka raizējos par tavu labsajūtu. Tev ir jāparūpējas par sevi – ja ne sevis pašas, tad Gila dēļ.

      Piepeši Diāna piecēlās un uzspēra smiltis ugunskuram, pēc tam pieliecās un riekšavām meta tās liesmās, kas protestējot šņāca. – Atstāj manu labsajūtu manis pašas ziņā un nodarbojies ar to, kā dēļ esi ieradusies! Palīdzi Gilam. Un neaiztiec mani.

      Sadusmojusies es ielūkojos gruzdošo ogļu gaismas apspīdētajā māsas sejā. – Diemžēl Gila atveseļošanās, manuprāt ir ļoti cieši saistīta ar to, kādas ir viņa attiecības ar tevi. Varbūt tādu problēmu nemaz nebūtu, ja tu kaut vai izliktos, ka dēls tev nav vienaldzīgs, un pievērstu viņam kaut mazliet uzmanības.

      – Esi nolādēta! – Ar negaidītu kustību māsa izrāva lukturīti man no rokas un aizsvieda tik tālu, cik vien spēja. Atskanēja šļaksts, un manu sirdi pārplūdināja stindzinošas bailes. – Tu neko nezini! Liec mani mierā! Vai dzirdi? Tiec galā ar Gilu un palīdzi viņam atlabt, bet mani neaiztiec!

      Viņa pagriezās un skrēja projām. Es vēlējos sekot, bet mani bija paralizējušas bailes. Dziestošā ugunskura ogles apgaismoja manas pēdas, bet okeāns aiz muguras likās kā rēcošs zvērs tumšā mežā. Tas gaidīja mani.

      “Apstājies!” es vēlējos uzsaukt un jau atvēru muti, bet pār lūpām izmocīju vien aizžņaugtu čukstu. Bezmēness nakts bija padarījusi mani neredzīgu, tādēļ es pagriezu galvu, lai vismaz dzirdētu soļus.

      – Mārnij?

      Atvieglojumā es gandrīz sabruku uz ceļiem. – Kvinn! Es esmu te. – Tobrīd es ieraudzīju lukturīša gaismas apli un steidzos pie viņa.

      Vīrieša roka bija tik silta! Es pieķēros tai, kā bērns pieķeras vecāku rokām biedējošas nakts melnumā.

      – Redzēju ugunskuru un secināju, ka tu esi devusies šurp. – Viņš klusi nopūtās. – Es nezinu, kāpēc viņa tā darīja. Atstāja tevi vienu te, tumsā.

      Piekļāvusies viņa siltajam augumam, es cieši turējos pie Kvinna rokas, kamēr viņš veda mani atpakaļ. – Diemžēl es gan zinu, – atteicu, svina pielietām kājām dodoties uz māju.

      CETURTĀ NODAĻA

      Šis viļņotais, trauslais gliemežvāks…

      To paņem rokā, atmodini,

      Tad šīs pērļu lūpas pie savas auss liec uzmanīgi.

      Tas pastāstīs par savām tālajām mājām

      Un čukstēs okeāna dziesmu tev…

      Tētis aizveda mani uz Bāku salu, kad man bija pieci gadi. Viņš gribēja parādīt man divas bākas. Tas bija mūsu noslēpums, jo tās bija slēgtas un neviens vairs nedrīkstēja tur braukt. Es apsolīju, ka nevienam neko nestāstīšu. Mēs aizņēmāmies mazu motorlaivu, un es cieši turējos pie tās malām. Klausījos, kā garā zāle sitas pret laivas metāla sāniem, kad ātri šķērsojām Dubļu līci un māršu. Bet tāds jau ir mans tētis. Viņš nemāk kustēties lēni. It kā kāds dzītos pakaļ un viņam liktos, ka nekas nav pietiekami ātri, lai aizbēgtu.

      Divas bākas tur ir tāpēc, ka pirmā bija izdevusies pārāk īsa. Man likās gaužām jocīgi, ka tāpēc jābūvē otra. Mamma teica, ka vienmēr jācenšas visu izdarīt pareizi jau pirmajā reizē, jo īstajā dzīvē parasti nekad nav otras iespējas. Kopš tās dienas, kad tētis man parādīja tās bākas, es vienmēr esmu gribējis mammai pateikt, ka viņai nav taisnība. Taču kaut kas mammas skatienā liek domāt, ka esmu pieļāvis kļūdu jau tad, kad sāku elpot, un nav nekādas vajadzības pievienot vēl kaut ko visam, ko, pēc viņas domām, es esmu izdarījis nepareizi.

      Pirmā bāka ir jau pa pusei sabrukusi. Tā ir dzelzceļa vagona krāsā. Mēs kādu brīdi staigājām ap to, meklējām kādu lietu, ko paņemt par piemiņu. Tikai neko neatradām. Pēc tam mēs devāmies pie augstākās bākas. Tās pamatne ir balta, bet augšējā daļa – melnbalti svītrota. Ja uz to paskatās kārtīgi, tā līdzinās vīrietim, kam mugurā žakete, un tā daļa, kur atrodas gaismas, ir galva. Bāka ir mazliet saliekusies, it kā pēc visiem šiem gadiem būtu pamatīgi nogurusi. Man gribētos to uzzīmēt ar ūdenskrāsām. Kaut kad pavisam drīz. Kopš negadījuma es neesmu zīmējis. Man gribas zīmēt, bet… Kad galvā redzu tās bildes, ko gribu uzzīmēt, piepeši kāds it kā pārslēdz televīzijas kanālus, un tur parādās attēli, ko es nemaz negribu… Tāpat ir ar vārdiem. Es apjaušu, ko man vajadzētu teikt, taču nevaru izdarīt tā, lai vārdus izrunātu. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka vectētiņš vienmēr atgādināja par tiem meļiem, kuri nekad nenonāks debesīs. Jo zinu – ja es pavēršu muti, man būs jāmelo.

      Mazākajā bākā vairs nebija kāpņu, bet melnbalti svītrotajā vēl bija. Tētis kāpa pirmais, uzmanīgi pārbaudot katru pakāpienu. Es gāju pēc viņa un saskaitīju simt deviņdesmit piecus pakāpienus. Tētis to nezināja, bet es ik pa brīdim apstājos, lai paklausītos, vai dzirdēšu bākas uzrauga sievas spoku. Es jau nemaz nebūtu par to spoku zinājis, taču esmu atklājis, ka tad, ja sēžu pavisam klusi, pieaugušie aizmirst par manu klātbūtni un runā tik nepiespiesti, it kā manis tur nemaz nebūtu. Tieši tā es uzzināju, ka atbrauks Mārnija un ka viņa dzīvo Arizonā. Tāpat es uzzināju arī to, ka mamma un tētis vairs negrib СКАЧАТЬ