Mana vīra sieva. Džeina Korija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      – Arī es neprotu labi rēķināt, – mamma mēdza noraidoši sacīt, kad Karlai vajadzēja palīdzēt pildīt mājasdarbus. – Bet tas nemaz nav svarīgi. Galvenais, lai tu neēstu kūkas un nekļūtu resna. Tādām sievietēm kā mēs ir jābūt skaistām.

      Vīrietis ar spīdīgo automašīnu un lielo, brūno cepuri vienmēr teica mammai, ka viņa ir skaista.

      Kad viņš nāca ciemos, mamma nekad neraudāja. Viņa izlaida pār pleciem garo matu tumšās cirtas, apsmidzinājās ar savu iecienīto smaržu ”Ābeļzieds” un zibināja acis. Tika ieslēgts atskaņotājs, visi viegli klaudzināja ar apavu purngaliem, kaut gan Karla to nedrīkstēja darīt pārāk ilgi.

      – Jāiet gulēt, cara mia, – mamma dziedoši noskandēja. Un tad Karlai vajadzēja iet prom, un mamma palika divatā ar savu viesi, lai klaudzinātu ar apavu purngaliem pa mazo dzīvojamo istabu, kamēr no saplaisājušajām sienām uz viņiem nikni noraudzījās mātes ģimene. Bieži vien šo cilvēku saltās sejas rādījās Karlai murgos. Tad dejošana tika iztraucēta, un mamma dusmojās. – Tu esi pārāk liela, lai redzētu tādus sapņus. Tu nedrīksti traucēt mūs ar Leriju.

      Karlai pirms kāda laika skolā bija uzdots mājasdarbs ”Mana mamma un tētis”. Kad viņa, aizrautības pārņemta, bija pārnākusi mājās, mamma bija ilgi klakšķinājusi mēli un tad pēkšņi nolikusi galvu uz virtuves galda un apraudājusies.

      – Man obligāti jāatnes kāds priekšmets klases izstādei, – Karla bija uzstājusi. – Es nevaru palikt vienīgā, kura to nav izdarījusi.

      Beidzot mamma bija noņēmusi no sienas fotogrāfiju, kura bija redzams stīvi izslējies vīrs ar baltu apkaklīti un bargu skatienu.

      – Sūtīsim uz skolu manu tēti, – viņa paziņoja balsī, kas izklausījās tā, it kā viņai rīklē būtu iestrēgusi ledene. Karlai garšoja ledenes. Vīrietis ar spīdīgo automašīnu bieži vien atnesa viņai baltu papīra maisiņu ar konfektēm, taču tās lipa viņai pie rokām un pēc tam viņai veselu mūžību vajadzēja mazgāties, lai atbrīvotos no traipiem.

      Karla, godbijīgi saņēmusi fotogrāfiju rokā, vaicāja:

      – Vai tas ir mans vectēvs?

      Viņa jau zināja atbildi. Mamma bija par to stāstījusi pietiekami bieži, tomēr tik un tā bija jauki to zināt. Jauki apzināties, ka arī viņai bija savs vectēvs, gluži tāpat kā pārējiem klasesbiedriem, kaut gan viņas vectēvs dzīvoja daudzu jūdžu attālumā kalnos virs Florences un nekad neatbildēja uz viņu vēstulēm.

      Karlas māte bija ietinusi fotogrāfiju oranži sarkanā zīda šallē, kas oda pēc naftalīna. Karla nespēja vien sagaidīt, kad varēs to aiznest uz skolu.

      – Tas ir mans nonno, – viņa bija lepni paziņojusi.

      Taču visi bija viņu apsmējuši.

      – Nonno, nonno, – kāds puika bija skandējis. – Kāpēc tev nav vectēva, tāpat kā mums? Un kur ir tavs tēvs?

      Tas bija noticis tieši pirms tās svēto dienas, kad Karla bija pierunājusi māti piezvanīt uz darbu un aizbildināties ar slimību. Tā bija viena no labākajām dienām viņas mūžā! Abas kopā bija devušās piknikā uz kādu vietu, ko sauca par Haidparku. Tur mamma bija dziedājusi dziesmas un stāstījusi viņai par savu bērnību Itālijā.

      – Brāļi veda mani peldēties, – viņa sapņaini sacīja. – Dažreiz mēs saķērām zivis vakariņām un pēc tam dziedājām, dejojām un dzērām vīnu.

      Karla, reibdama no laimes par iespēju tikt vaļā no skolas, tina ap mazo pirkstiņu mātes tumšo matu šķipsnu.

      – Vai toreiz tur bija arī tētis?

      Pēkšņi mammas tumšās, zibošās acis pārstāja zibēt.

      – Nē, mazā. Nebija gan. – Tad viņa sāka vākt kopā termosu un sieru no sarkani rūtotās segas, kas bija noklāta zemē. – Nāc. Mums jāiet mājās.

      Un pēkšņi Karlas mūža labākajai dienai pienāca gals.

      Arī šī diena neizskatījās īpaši laba. Skolotāja bija brīdinājusi, ka pirmajā stundā būs jāraksta kontroldarbs. Matemātikā un pareizrakstībā. Abos priekšmetos, kas viņai visvairāk nepadevās. Tuvojoties autobusa pieturai, Karla aizvien ciešāk ieķērās mātei rokā.

      – Kaut arī tu esi maza auguma, – vīrietis ar spīdīgo automašīnu bija sacījis aizvakar, kad Karla bija atteikusies agrāk likties gulēt, – toties ļoti apņēmīga, vai ne?

      Un kāpēc gan ne, viņa gandrīz bija atcirtusi.

      – Tev jāizturas jauki pret Leriju, – mamma vienmēr atgādināja. – Ja nebūtu viņa, mēs nevarētu te dzīvot.

      – Lūdzu, vai mēs varam kopā palikt mājās? Lūdzu? – Karla tagad lūdzās.

      Taču mamma palika nelokāma.

      – Man jāiet uz darbu.

      – Bet kāpēc? Lerijs taču nedusmosies, ja tu ar viņu neaiziesi pusdienās.

      Parasti Karla nemēdza saukt viņu vārdā. Meitene jutās labāk, ja varēja viņu dēvēt par vīrieti ar spīdīgo automašīnu. Tas nozīmēja, ka viņš bija svešs.

      Mamma uz ielas pagriezās atpakaļ, gandrīz uzskriedama virsū laternai. Pirmajā mirklī viņa izskatījās gandrīz dusmīga.

      – Tāpēc, mazā, ka man vēl ir savs lepnums. – Viņai iemirdzējās acis. – Turklāt man patīk mans darbs.

      Mammai bija ļoti svarīgs darbs. Viņa padarīja neglītas sievietes par skaistām! Viņa strādāja lielā veikalā, kur pārdeva lūpu krāsas, skropstu tušas un īpašus krēmus, kas padarīja ādu ”skaisti gaiši brūnu” vai ”sērīgi bālu”, vai arī par kaut ko līdzīgu abām šīm krāsām, un tas bija atkarīgs no sejas toņa. Dažreiz mamma atnesa mājās paraudziņus un uzkrāsoja Karlu tā, ka viņa sāka izskatīties daudz vecāka. Tas viss piederējās pie skaistuma, lai kādu dienu arī viņa varētu iepazīties ar vīrieti, kuram pieder spīdīga automašīna un kurš kopā ar viņu dejotu pa dzīvojamo istabu.

      Tieši tā mamma bija iepazinusies ar Leriju. Todien viņa bija strādājusi smaržu nodaļā, jo kāda pārdevēja bija saslimusi. Mamma bija teikusi, ka tas ir labi, jo tad viņa varēja kādu aizvietot. Lerijs bija atnācis uz veikalu nopirkt smaržas savai sievai. Arī viņa bija slima. Un tagad mamma izpalīdzēja Lerija sievai, gādādama, lai viņš atkal būtu priecīgs. Viņš taču labi izturējās arī pret Karlu, vai ne? Viņš nesa Karlai konfektes.

      Bet tagad, kad viņas devās uz autobusa pieturu, kur jau gaidīja sieviete ar zeltainajiem matiem (kaimiņiene, par kuru mamma bija teikusi, ka viņa noteikti ēd pārāk daudz kūku), Karla gribēja kaut ko citu.

      – Vai es varu palūgt Lerijam kāpuru penāli?

      – Nē. – Mamma izteiksmīgi pamāja ar savām garajām rokām un sarkani krāsotajiem nagiem. – Nevari vis.

      Tas СКАЧАТЬ