Mana vīra sieva. Džeina Korija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ visdažādākajos veidos. Kā gan var apgalvot, ka tas, kurš visskaļāk vaimanā, jūtas visnelaimīgākais?

      Te nu viņam ir zināma taisnība.

      – Es jums stāstu patiesību, – Džo stingri piebilst.

      – Bet zvērinātie atzina jūs par vainīgu.

      Var manīt, ka vīrietis saspringst.

      – Viņi visu pārprata. Mani advokāti bija idioti.

      Uz mani ņirdzīgi raugās plakāts par cerību.

      – Pārsūdzēt lietu parasti var tikai tad, ja uzrodas jauni pierādījumi. Viss, ko jūs man sakāt, jau ir atrodams lietas materiālos. Pat tad, ja jūsu stāsts ir patiess, mēs to nekādi nevaram pierādīt.

      – Zinu.

      Pamazām sāku zaudēt pacietību. – Tātad jums ir jauni pierādījumi?

      Vīrietis cieši skatās manī.

      – Jūsu pienākums ir tos atrast. – Viņš atkal paņem pildspalvu un sāk rakstīt vienu un to pašu vārdu.

      – Tomasa kungs, vai jums ir jauni pierādījumi?

      Viņš turpina rakstīt. Vai tā ir kaut kāda norāde?

      – Un kā jūs domājat?

      No aizkaitinājuma esmu gatava eksplodēt, tomēr nogaidu. Klusēšana ir vēl viens triks, ko esmu iemācījusies no sava brāļa.

      Var dzirdēt, kā vienmērīgi tikšķ pulkstenis, kuru pirmīt neesmu pamanījusi. Zem tā ir ar roku uzrakstīta zīmīte: neaiztikt. Nespēdama novaldīties, es aprauti nosprauslojos smieklos. Ar to pietiek, lai kliedētu klusumu.

      – Iepriekšējo pulksteni nozaga viens no vīriem. – Var skaidri manīt, ka arī Džo Tomass ir uzjautrināts. – Viņš to izjauca, lai redzētu, kā tas darbojas.

      – Vai viņam izdevās? – es jautāju.

      – Nē. Pulkstenis bija pagalam. – Vīrieša seja atkal nocietinās, un viņš ar pirkstu pārvelk sev pār rīkli. – Kaput.

      Ir skaidrs, ka ar šo kustību viņš vēlas mani iebiedēt. Viņam tas izdodas, tomēr kaut kas manī ietiepīgi mudina neko neizrādīt. Piesardzīgi paskatos uz papīra lapu, kas nolikta uz rakstāmgalda. Ko īsti nozīmē tas, ko viņš tur uzrakstījis?

      – Rūperts Brūks. – Džo to pasaka tā, it kā šis vārds būtu pašsaprotams. – Jūs taču zināt. ”Vai launagā mums medus būs?” Baznīcas zvani, kas skan pār ciema laukumu, un tā tālāk.

      Esmu pārsteigta.

      – Jums patīk kara laika dzejnieki?

      Džo parausta plecus un pa logu paskatās uz pastaigu laukumu.

      – Es taču viņus nepazīstu, vai ne? Kā es varu zināt, vai viņi man patīk? Tomēr es spēju nojaust, kā viņi jutās.

      – Kā tad?

      Viņa seja strauji pavēršas pret mani.

      – Jūs neesat pietiekami labi sagatavojusies, vai ne, Holas jaunkundz?

      Es sastingstu. Vai tad viņš nav dzirdējis, kā es sevi nosaucu par Liliju Makdonaldu? Un kā viņš zina, ka Hola ir mans pirmslaulību uzvārds? Pēkšņi atceros Eda silto roku, kas pie altāra bija saņēmusi manu plaukstu. Mūsu tikšanās ir norunāta pirms manām kāzām, tātad varbūt Džo Tomasam ir pateikts mans iepriekšējais uzvārds. Varbūt viņš nemaz neklausījās, kad es nosaucu savu vārdu. Uzmācīga intuīcija mudina mani šobrīd nemēģināt viņa sacīto precizēt, jo tā būs drošāk. Pārlabošana varētu atstāt nelāgu iespaidu. Turklāt mani vairāk uztrauc norāde uz nepietiekamu sagatavošanos. Ko es esmu palaidusi garām? Mans priekšnieks nerimst mums visiem atkārtot, ka advokāts nevar atļauties kļūdīties. Līdz šim viss ir noritējis labi. Es neesmu tāda kā viens no tiem jaunajiem advokātiem, kurš tika pieņemts darbā tai pašā mēnesī un tad atlaists, jo nebija vajadzīgajā laikā iesniedzis pārsūdzības prasību.

      – Savās piezīmēs jūs to neatradīsiet, – viņš piebilst, redzēdams, ka es uzmetu tām skatienu, – taču biju cerējis, ka jūs būsiet uzrakusi kaut ko vairāk. Padomājiet. Kara laika dzejnieki. Ko viņiem nācās pārdzīvot? Kā viņi uzvedās, pārnākuši no kara?

      Es jūtos kā neattapīga studente universitātes viktorīnā.

      – Šoks, – es saku. – Daudzi no viņiem pārstāja runāt posttraumatiskā stresa dēļ.

      Viņš pamāj.

      – Turpiniet.

      Izmisīgi pūlos atcerēties kaut ko no vidusskolas kursa.

      – Daži no viņiem kļuva varmācīgi.

      Džo Tomass atgāžas krēslā un sakrusto rokas uz krūtīm. Viņš apmierināti smaida.

      – Tieši tā.

      Es neko nesaprotu.

      – Bet jūs taču neesat dienējis armijā.

      – Neesmu.

      – Kāpēc tad jūs nogalinājāt savu draudzeni?

      – Labs mēģinājums. Es paziņoju, ka neesmu vainīgs. Vai atceraties? Zvērinātie kļūdījās. Tieši tāpēc es gribu pārsūdzēt lietu. – Viņš iebaksta manās piezīmēs ar garu mākslinieka pirkstu, kas nesaderas ar viņa iespaidīgo augumu. – Tas viss ir tur rakstīts. Protams, izņemot šo vienu papildu norādi. Tagad viss ir jūsu ziņā.

      Pret grīdu noskrapst krēsls. Džo Tomass negaidot pieceļas. Uz mirkli man noreibst galva. Mute kļūst sausa. Kas īsti notiek? Es saprotu vienīgi to, ka šīs ļoti tumšās, gandrīz melnās acis mani gandrīz vai caururbj. Tās zina, kas manī notiek. Tās redz visu, ko Eds nav pamanījis.

      Vissvarīgākais – tās mani nenosoda.

      Viņš paliecas man tuvāk. Es sajūtu viņa smaržu. Tā ir nenosakāma. Viņš nesmaržo pēc priežu vai citronu odekolona kā mans vīrs. Drīzāk pēc mežonīga, samirkuša, ar zemi notraipīta dzīvnieka. Savādi, taču man aizraujas elpa.

      BLĪKŠ!

      Es satrūkstos, un viņš tāpat. Mēs apstulbuši paskatāmies uz logu, no kura ir nācis šis troksnis. Pie pašas rūts gaisā ir sastindzis liels, pelēks balodis. Vieglajā vējā noplīvo balta spalva; putns noteikti ir ietriecies stiklā. Brīnumainā kārtā tas tomēr aizlido.

      – Dzīvs, – Džo Tomass strupi nosaka. – Iepriekšējais nositās. Varētu domāt, ka viņiem vajadzētu baidīties no restēm, vai ne? Tomēr rodas sajūta, ka viņi zina kaut ko vairāk. Varbūt tā arī ir. Galu galā putni spēj sasniegt tādus augstumus, par kuriem mēs neko nezinām.

      Mans priekšnieks brīdināja, ka noziedznieki zināmās jomās mēdz СКАЧАТЬ