Pēdējā jūdze. Deivids Baldači

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ procesa caurspīdīgumu, jo mūsu mērķis ir patiesība.

      – Man ir gandrīz četrdesmit divi gadi. Kurš samaksās par pusi mūža, ko esmu pavadījis aiz restēm?

      Svešā kunga seja nocietinājās un tonis kļuva pielaidīgāks.

      – Risināsim visu pēc kārtas un profesionāli. Tā vajag.

      Strauji mirkšķinot, Marss novērsās. "Ja jums nāktos te sēdēt, tad jūs noteikti nebūtu tik mierīgi un profesionāli. Jūs alktu pēc asinīm un draudētu iesūdzēt ikvienu, kurš kaut attāli ir saistīts ar šo lietu. Bet man jāsamierinās ar to, ka viss jārisina pēc kārtas. Jābūt pacietīgam. Tas taču nemaz nav tik grūti, vai ne? Pie velna!"

      Viņš vēlējās atgriezties kamerā – vienīgajā vietā, kur patiešām jutās droši, – un piecēlās kājās.

      Svešie izskatījās pārsteigti.

      – Ziņojiet, kad būsiet visu noskaidrojuši, – Marss sacīja. – Jums nebūs grūtību mani atrast.

      – Mums ir vēl daži jautājumi, Marsa kungs, – sacīja pirmais.

      – Nosūtiet tos manai advokātei, – viņš attrauca. – Man apnicis pļāpāt. Tagad bumba ir jūsu laukuma pusē. Jums ir zināms pilnīgi viss par mani un manu lietu. Nu pienācis laiks iztirpināt Montgomeriju. Ja viņš nogalināja manus vecākus, tad es gribu tikt ārā no šejienes. Jo ātrāk, jo labāk.

      Sargi aizveda Marsu uz kameru, un vēlāk ar ieslodzījuma vietas transportu viņš tika nogādāts uz nāvinieku kameru Polunska cietumā.

      Viens no turienes sargiem pačukstēja:

      – Domā, ka tiksi ārā no šejienes, puis? Es tā neuzskatu. Man vienalga, ko saka tie augstie kungi. Tu esi slepkava, Aerobus, un mirstot samaksāsi par izdarīto noziegumu!

      Marss pat nepagrieza galvu, lai palūkotos uz niedrei līdzīgo vīreli ar milzīgu ādamābolu, un soļoja uz priekšu. Šis riebeklis vienmēr – pat bez iemesla – mēdza iebakstīt viņam mugurā ar steku vai iespļaut sejā. Pretošanās gadījumā Marss sapūtu cietumā, turklāt neatkarīgi no tā, kas notiks ar Montgomeriju Alabamas štatā.

      Kameras durvis aizcirtās, un Marss piepeši sajuta, kā ļimst ceļgali, tāpēc teju vai atkrita uz nārām.

      Pēc mirkļa paslējies, viņš ar ierastu kustību atbalstījās pret betona sienu un lūkojās uz durvīm. Caur mūri neviens nevarētu uzbrukt, turpretī pa durvīm…

      Prāts pievērsās pēdējo desmit stundu notikumiem.

      "Es jau biju sagatavojies nāvessodam – cik nu tas vispār ir iespējams. Tad izpilde tika atcelta. Ja viņi nenoticētu puisim no Alabamas, vai es jau būtu miris? Pie velna! Droši vien. Ar Teksasu nejoko."

      Viņš aizvēra acis. "Kā man tagad vajadzētu justies? Laimīgam? Nervozam? Atvieglotam? Bažīgam?"

      Sirdi plosīja visas šīs emocijas. Un radās iespaids, ka viņš nekad neizies no šīm sienām – lai kādi arī būtu tā saucamās izmeklēšanas rezultāti.

      Tas nebija fatālisms. Tas bija reālisms.

      Sācis klusi dungot kādu melodiju, Marss pielūkoja, lai sargi to neizdzird. Varbūt bija muļķīgi baidīties, bet tas likās pareizi.

      "Kad svētie, kad svētie, kad svētie iemaršē, ak, Dievs, es gribu atrasties to skaitā, kad svētie iemaršē."

      3

      Gada pēdējā dienā Eimoss Dekers sēdēja nomātajā automobilī, gaidīja rindā pie burgernīcas netālu no Ohaio un Pensilvānijas štatu robežas un prātoja, ko pasūtināt.

      Lielākā daļa viņa mantības atradās uz aizmugures sēdekļa un bagāžniekā. Dažas lietas bija palikušas noliktavā Bērlingtonā. Šķirties no tām negribējās, taču arī papildu vietas automobilī nebija.

      Viņš bija sešas pēdas un piecas collas garš, tātad liela auguma, un svars svārstījās starp trīssimt un četrsimt mārciņām – precīzs skaitlis bija atkarīgs no konkrētā maltītē apēstā. Savulaik Dekers bija futbolists koledžas komandā un tikai mazliet paguva uzspēlēt Nacionālajā futbola līgā, jo pēc negaidīta sitiena mainījās viņa prāta stāvoklis un viņš turklāt iemantoja lielisku atmiņu. To dēvēja par hipermnēziju.

      Izklausījās brīnišķīgi, bet bija pavisam citādi.

      Taču izjūtas noteikti nevarēja salīdzināt ar emocijām tonakt, kad viņš iegāja mājā un atklāja, ka sieva, svainis un meita ir brutāli nogalināti. Slepkava gan vairs nebija starp dzīvajiem – par to Dekers parūpējās –, tomēr lietas pabeigšana mudināja viņu pārcelties no Bērlingtonas Ohaio štatā uz Virdžīnijas štatu, lai ieņemtu unikālu amatu Federālajā izmeklēšanas birojā.

      Viņš joprojām nesaprata, kā to vērtēt. Un tāpēc pasūtināja divus milzīgus hamburgerus, divas lielās frī kartupeļu porcijas un tik pamatīgu kokakolas glāzi, ka tikko spēja to noturēt savā platajā plaukstā. Ja gadījās nervozēt, viņš vienmēr daudz ēda.

      Kad nervozēšana bija nopietna, viņš pārvērtās par atkritumu smalcināšanas mašīnu.

      Dekers sēdēja stāvlaukumā un kāri ēda. Sāls no frī kartupeļiem lipa pie pirkstiem un bira klēpī. Ārā viegli sniga. Viņš bija izbraucis vēlu un jutās noguris, tādēļ saprata, ka līdz galam vienā vakarā netiks. "Vajadzēs apmesties motelī un pabeigt ceļojumu rīt."

      Īpašais aģents Ross Bogārts, kura pakļautībā viņš strādās Federālajā izmeklēšanas birojā, apgalvoja, ka visi transporta izdevumi – saprātīgos apmēros – tiks samaksāti. Bogārts pat piedāvāja aizvest Dekeru uz Virdžīnijas štatu ar lidmašīnu, taču viņš atteicās, jo gribēja sēsties pie stūres un pabūt viens. FIB vajadzēs strādāt kopā ar Bērlingtonā sastapto žurnālisti Aleksandru Džeimisoni, kas savu aso prātu bija parādījusi, izmeklējot viņa ģimenes locekļu slepkavību, un ko Bogārts gribēja redzēt savā neparastajā komandā.

      Savu darbības vīziju Bogārts bija detalizēti izklāstījis Dekeram vēl Bērlingtonā. Komandu vadīs no FIB akadēmijas Kvontiko pilsētā, un tajā sapulcinās aģentus un civilos ar īpašām spējām, lai izmeklētu neatklātas lietas un, cerams, atrastu vainīgos.

      "Varbūt mēs būsim citur neiederīgo cilvēku komanda," Dekers nodomāja.

      Viņš vēl nezināja, vai jūtas laimīgs par to, ka jāpārceļas uz Austrumkrastu un jāsāk viss no sākuma. "Taču Bērlingtonā mani nekas vairs nesaista, tātad – kāpēc ne?" Pirms nedēļas viņš tā uzskatīja, bet tagad vairs nejutās tik pārliecināts.

      Ziemassvētki atnāca un pagāja. Nu bija Vecgada vakars. Cilvēki devās uz ballītēm un svinēja, turpretī Dekeram nebija iemeslu priecāties, lai gan viņš bija dabūjis jaunu darbu un vajadzēja sākt jaunu dzīvi. Viņš bija zaudējis ģimeni, un to nekas neaizvietos, tātad jautrībai pārvilkts krusts uz visiem laikiem.

      Dekers izmeta maisiņu stāvlaukuma atkritumu tvertnē, iekāpa automobilī un aizbrauca. Tuvojās apaļā stunda, un viņš СКАЧАТЬ