Atriebība. Bakingemas pirmais reiss. Džefrijs Ārčers

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      – Virsmāsa apgalvo, ka stāvoklis ir apmierinošs. Es ar prieku varu teikt, ka ikvienā apciemojuma reizē pamanu kādu uzlabojumu. Ģipsis no kreisās kājas ir noņemts, viņam tagad ir divas redzīgas acis un viedoklis par visu. Piemēram, par to, kāpēc tēvocis Džailss būtu īstais, kuram jāstājas Geitskela vietā Leiboristu partijas vadībā, un par to, kāpēc stāvvietas apmaksas automāts ir tikai valdības kārtējais viltīgais mēģinājums izvilināt mūsu grūti pelnīto naudu.

      – Un es viņam piekrītu abos gadījumos, – attrauca Ross. – Cerēsim, ka tāds entuziasms ir prelūdija pilnīgai atlabšanai.

      – Arī ārsts domā tāpat. Ouena kungs apgalvoja, ka ķirurģija kara gados ir spēcīgi attīstījusies, jo daudziem karavīriem bija nepieciešama operācija un mediķiem nebija laika apsvērt citas metodes. Pirms trīsdesmit gadiem Sebastjans būtu nolemts ratiņkrēslam, bet mūsdienās tā nav.

      – Vai viņš joprojām cer nākamajā rudens semestrī studēt Kembridžā?

      – Manuprāt, jā. Nesen viņu apmeklēja skolas pārstāvis un sacīja, ka Sebastjans Pīterhausā būs gaidīts arī septembrī, un pat iedeva dažas grāmatas.

      – Jauneklis vismaz nevarēs attaisnoties, ka citu pienākumu dēļ nebija laika lasīšanai.

      – Savādi, ka to pieminat, – teica Emma, – jo nesen viņš dedzīgi sācis interesēties par kompānijas likteni, un tas tiešām ir pārsteigums. Viņš no vāka līdz vākam izlasa ikvienas valdes sapulces protokolu un pat nopirka desmit akcijas, tādējādi iegūstot tiesības sekot ikvienam mūsu solim, arī piedāvātajai “Bakingemas” būvei.

      – Nešaubos, ka viņu ietekmējis mātes pamatotais viedoklis par šo tēmu, – smaidīdams atzina Bjūkenans.

      – Nē, un tas ir pats dīvainākais, – Emma paskaidroja.

      – Padomus viņam šajā lietā acīmredzot dod kāds cits.

      Emma izplūda smieklos.

      Harijs sēdēja brokastu galda pretējā galā un pacēla galvu no avīzes.

      – Diemžēl es šārīta The Times nevaru atrast kaut ko vismaz daļēji smieklīgu, tādēļ izstāsti joku arī man.

      Iemalkojusi kafiju, Emma atkal pievērsās laikrakstam Daily Express.

      – Ir pamats apgalvot, ka lēdija Virdžīnija Fenvika, devītā Fenvikas grāfa vienīgā meita, ir nolēmusi šķirties no Milānas grāfa. Viljams Hikijs lēš, ka Virdžīnija saņems divsimt piecdesmit tūkstošus mārciņu un dzīvokli Laundskvērā, kā arī lauku īpašumu Bērkšīrā.

      – Nav sliktākā alga par divu gadu darbu.

      – Protams, ir pieminēts arī Džailss.

      – Kā vienmēr, kad Virdžīnija nonāk laikrakstu slejās.

      – Jā, bet šoreiz pozitīvā nozīmē. – Emma citēja publikāciju: – “Lēdijas Virdžīnijas pirmais vīrs, parlamenta loceklis no Bristoles doku apgabala sers Džailss Beringtons tiek uzskatīts par ministra posteņa kandidātu gadījumā, ja leiboristi uzvarēs nākamajās vēlēšanās.”

      – Nedomāju, ka tas ir iespējams.

      – Vai tas, ka Džailss iegūs ministra amatu?

      – Nē, tas, ka leiboristi uzvarēs nākamajās vēlēšanās.

      – “Viņš ir pierādījis sevi kā ietekmīgu runasvīru,” – Emma turpināja citēt, – “un nesen saderinājies ar doktori Gvinetu Hjūsu, lektori Karaļa koledžā Londonā.” Pievienots milzīgs Gvinetas portrets un šausmīga Virdžīnijas fotogrāfija.

      – Virdžīnijai tas nepatiks, – Harijs noteica un atkal pievērsās savam laikrakstam. – Bet neko daudz jau viņa nevar iesākt.

      – Neesi tik pārliecināts, – iebilda Emma. – Manuprāt, šis skorpions vēl nav izšļācis visu savu indi.

      Katru svētdienu Harijs un Emma no Glosteršīras devās uz Hārlovu apciemot Sebastjanu, un allaž līdzi tika ņemta arī Džesika – viņa nekad nelaida garām izdevību satikt lielo brāli. Ikreiz, kad automobilis nogriezās pa kreisi ārā no Menorhausas un uzsāka garo ceļu uz Princeses Aleksandras slimnīcu, Emma nespēja atbrīvoties no atmiņām par pirmo šādu braucienu, kad domāja, ka dēls ir gājis bojā autokatastrofā. “Labi, ka torīt nepiezvanīju Greisai un Džailsam un Džesika atradās gaidu nometnē Kvontoki kalnājā! Tikai nabaga Harijs veselu diennakti pavadīja ticībā, ka nekad vairs neredzēs savu dēlu.”

      Džesika braukšanu pie Sebastjana uzskatīja par nedēļas svarīgāko notikumu un veda brālim savu jaunāko mākslas darbu. Apzīmējusi viņa ģipsi ar Menorhausas, ģimenes un draugu attēliem, viņa pievērsās slimnīcas sienām. Virsmāsa jaunās glezniņas izkarināja nodaļas gaiteņos un atzina, ka drīz vien pietrūks vietas un vajadzēs izdaiļot kāpņutelpu uz apakšstāvu. Emmai atlika vien cerēt, ka Sebastjans izveseļosies ātrāk nekā Džesikas dāvanas sasniegs reģistratūru. Viņa allaž nervozēja, kad Džesika dāvināja virsmāsai kārtējo pūliņu rezultātu.

      – Neuztraucieties, Kliftones kundze, – Pudikūmas jaunkundze sacīja. – Jums vajadzētu redzēt tos smērējumus, ko mīloši vecāki ir dāvinājuši man cerībā, ka es tos pakarināšu savā kabinetā! Kad Džesika pabeigs Karalisko akadēmiju, es viņas darbus pārdošu un par iegūto naudu uzbūvēšu jaunu slimnīcas korpusu.

      Atgādinājums par to, cik talantīga ir meita, Emmai nebija vajadzīgs – Redmeidas skolas pasniedzēja Fīldingas jaunkundze plānoja pieteikt meiteni stipendijai Sleida Mākslas skolā un bija visnotaļ pārliecināta par pozitīvu iznākumu.

      – Tas, ka audzēknis ir talantīgāks par skolotāju, ir izaicinājums jebkuram, Kliftones kundze, – reiz bija teikusi Fīldingas jaunkundze.

      – Viņai to nekad nesakiet, – Emma aicināja.

      – To zina visi, – atbildēja Fīldingas jaunkundze, – un nākotnē mēs gaidām vēl dižākus sasniegumus. Neviens nebūs pārsteigts, ja viņai tiks piedāvāta vieta kādā Karaliskās akadēmijas skolā. Viņa būtu pirmā Redmeidas audzēkne, kam izrādīts tāds gods.

      “Šķiet, ka pati Džesika par savu izcilo talantu neko nenojauš, jo aizraujas arī ar daudzām citām lietām,” prātoja Emma. Viņa vairākkārt bija brīdinājusi Hariju, ka agrāk vai vēlāk adoptētā meita uzzinās, kas bijis viņas īstais tēvs, un būtu labāk, ja to izstāstītu ģimenes locekļi, nevis kāds svešinieks. Harijs nez kādēļ nevēlējās apgrūtināt meiteni ar patieso iemeslu tam, kāpēc pirms daudziem gadiem tieši viņu paņēmis no doktora Barnardo nama, ja bijušas daudz labākas kandidātes. Džailss un Greisa pieteicās izskaidrot Džesikai, kā ir sanācis, ka viņiem visiem ir viens tēvs, sers Hugo Beringtons, un kāpēc viņas māte ir atbildīga par tēva pāragro nāvi.

      Tiklīdz Emma novietoja Austin A30 automobili slimnīcas stāvlaukumā, Džesika izlēca ārā, iespiedusi padusē jaunāko zīmējumu un otrā rokā sažņaugusi piena šokolādes tāfelīti, un skriešus aizskrēja līdz Sebastjana palātai. Emma uzskatīja, ka Džesika ir vienīgais cilvēks, kurš varētu mīlēt Sebastjanu СКАЧАТЬ