Atriebība. Bakingemas pirmais reiss. Džefrijs Ārčers

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ka temats ir svarīgs, pulkvedi, jo es tikko esmu iznācis no tikšanās ar Pārstāvju palātas vadītāju.

      – Martinesam ir jauns šoferis.

      – Un? – jautāja valdības sekretārs.

      – Savulaik viņš bijis izsitējs pie Līema Dohertija.

      – Pie Īru republikāņu armijas komandiera Belfāstā?

      – Tieši tā.

      – Kā viņu sauc? – jautāja sers Elans un paņēma zīmuli.

      – Ziemeļīrijā Kevins Refertijs.

      – Un Anglijā?

      – Džims Krofts.

      – Jums komandā būs vajadzīgs vēl viens vīrs.

      – Es nekad agrāk neesmu dzēris tēju Palmu dārzā, – atzina Bjūkenans.

      – Mana vīramāte Meizija Holkoma strādāja Royal Hotel viesnīcā, – paskaidroja Emma. – Bet tolaik viņa iestādei pat tuvumā nelaistu ne mani, ne Hariju. “Ļoti neprofesionāli”, viņa mēdza teikt.

      – Vēl viena sieviete, kas tālu aizsteigusies priekšā savam laikam, – secināja Ross.

      – Un jums ir zināma vien puse no visa, – Emma sacīja, – bet par Meiziju parunāsim citreiz. Pirmkārt, es vēlētos atvainoties par atteikumu aprunāties pusdienu laikā Fišera klātbūtnē.

      – Jūs taču neturat viņu aizdomās par saistību ar visām mūsu pašreizējām problēmām?

      – Ne gluži. Patiesību sakot, līdz šim rītam es pat iedomājos, ka viņš varbūt ir pāršķīris jaunu lappusi savā dzīvē.

      – Valdes sēdēs viņš cenšas atbalstīt mūsu lēmumus.

      – Piekrītu. Bet šorīt es atskārtu, kam patiesībā viņš ir uzticīgs.

      – Es neko vairs nesaprotu, – Ross atzina.

      – Vai atceraties, ka sapulces noslēgumā jūs paudāt vēlēšanos aprunāties ar mani, bet es aizsteidzos?

      – Jā, bet… kā tas saistīts ar Fišeru?

      – Es viņam sekoju un atklāju, ka viņš kādam zvana.

      – Tāpat kā vairāki citi direktori.

      – Neapšaubāmi, taču viņi izmantoja šajā ēkā esošos tālruņus. Fišers devās prom, aizbrauca doku virzienā un zvanīja no telefona būdiņas pie kroga “Lords Nelsons”.

      – Neesmu par tādu dzirdējis.

      – Tieši tādēļ viņš to izvēlējās. Saruna ilga vien dažas minūtes, un viņš Beringtonu kuģniecībā atgriezās uz pusdienām, iekams kāds bija pamanījis viņa prombūtni.

      – Kāpēc lai viņš slēptu, kam ir piezvanījis?

      – Manuprāt, tas notika admirāļa vārdu dēļ. Fišers izjuta steidzamu nepieciešamību sazināties ar savu darba devēju un negribēja, lai kāds sarunu dzird.

      – Jūs taču nedomājat, ka Fišers ir saistīts ar Īru republikāņu armiju?

      – Nevis Fišers, bet dons Pedro Martiness.

      – Kāds dons Pedro?

      – Šķiet, ir pienācis laiks jums uzzināt, ko pārstāv majors Fišers, kā ar to saistīts mans dēls Sebastjans un kāpēc ir svarīga Rodēna skulptūra “Domātājs”. Tad jūs sāksiet saprast, ar ko esam sastapušies.

      Tovakar trīs vīri kāpa uz Hīšemas prāmja, kas devās ceļā uz Belfāstu. Vienam līdzi bija mugursoma, otram – portfelis, bet trešajam bija tukšas rokas. Viņi nebija draugi vai paziņas. Kopā viņus saturēja vien profesionālās prasmes un uzskati.

      Brauciens uz Belfāstu parasti prasīja astoņas stundas, un lielākā daļa pasažieru tās izmantoja, lai pagulētu, bet šī trijotne ne. Viņi devās uz bāru, nopirka trīs pintes Guinness alus – vēl viena kopīga iezīme – un iekārtojās uz augšējā klāja.

      Viņi vienojās, ka labākais laiks darba veikšanai būtu apmēram trijos naktī, kad pārējie pasažieri gulēs, būs pārāk piedzērušies vai pārāk noguruši, lai kaut ko ievērotu. Noteiktajā stundā viens no viņiem piecēlās, pārkāpa pāri ķēdei ar izkārtni “Tikai komandai” un bez trokšņa nokāpa līdz kravas klājam. Tur viņu ieskāva milzīgas koka kastes, taču viņam nebija grūti atrast vajadzīgās četras – uz tām taču bija “Hārlenda un Volfa” vārds. Āmurs ar šķēlumu palīdzēja atlauzt sānu dēļus, palaižot vaļīgāk visas simt sešpadsmit naglas. Pēc četrdesmit minūtēm viņš pievienojās saviem ceļabiedriem un pateica, ka viss ir sagatavots. Ne vārda neteikuši, abi nogāja uz kravas klāju.

      Lielākais no abiem bija smagsvara bokseris – par to liecināja arī traumētā auss un savulaik ielauztais deguns. Viņš izvilka naglas no pirmās kastes un pameta malā koka dēlīšus, atklājot skatienam elektronisku paneli ar sarkaniem, zaļiem un ziliem vadiņiem. Tas bija sagādāts “Bakingemas” komandtiltiņam, lai kapteinis varētu sazināties ar ikvienu kuģa nodalījumu, gan motortelpu, gan kambīzi. Elektroinženieri piecus mēnešus būvēja šo iekārtu. Jaunajam Belfāstas Karalienes universitātes aspirantam ar grādu fizikā un knaiblēm vajadzēja divdesmit septiņas minūtes, lai to izjauktu. Viņš uz brīdi atkāpās, lai novērtētu savu darbu, un tad bokseris atkal piesita dēlīšus. Pārliecinājies, ka nav uzradies kāds nelūgts aculiecinieks, viņš ķērās pie otras kastes.

      Tajā atradās divi bronzas propelleri, kas tapuši Daremas amatnieku darbnīcā. Viņi strādāja sešas nedēļas un ļoti lepojās ar rezultātu. Aspirants atvēra savu portfeli, izņēma pudeli ar slāpekļskābi, atskrūvēja korķīti un uzlēja propelleriem. Kad kastes vēlāk atkal atvērs, tie izskatīsies kā nākuši no vraka, nevis tikko sagatavoti pirmajai uzstādīšanai.

      Trešajā kastē bija tas, ko jaunais aspirants vēlējās redzēt visvairāk. Kad muskuļotais kolēģis norāva kastei sānu un balva kļuva redzama, viņš nejutās vīlies. Rolex firmā bija radīts pirmais navigācijas dators, un tas būs redzams visos Beringtonu kuģniecības reklāmas materiālos, lai skaidrotu potenciālajiem pasažieriem, kāpēc drošības apsvērumu dēļ labāk izvēlēties “Bakingemu”, nevis kādu citu. Aspirantam bija vajadzīgas divpadsmit minūtes, lai meistardarbu sabojātu.

      Pēdējā kastē atradās iespaidīga ozolkoka un misiņa stūre, kas būvēta Dorsetā un pie kuras labprāt lepni stāvētu ikviens kapteinis. Jauneklis pasmaidīja. Laika vairs nebija, un stūre savu nozīmi tāpat likās zaudējusi, tādēļ viņš atstāja to neskartu.

      Kad kolēģis bija atlicis vietā pēdējo dēlīti, abi vīrieši atgriezās uz augšējā klāja. Ja kāds nelaimīgā kārtā būtu viņus iztraucējis, tad atklātu, kāpēc bijušo bokseri ir iesaukuši par Iznīcinātāju.

      Tiklīdz viņi parādījās uz klāja, trešais kolēģis nogāja lejā pa vītņkāpnēm. Laiks vairs nebija viņa pusē. СКАЧАТЬ