Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos. Kristīna Doda

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ izgaismotu apkārtni. Negribīgi tāpēc, ka būs krietni jāpagaida, līdz tiks novērsti bojājumi elektroapgādes tīklos, bet telefona akumulators izlādējas ātri.

      Viņa apsēdās pie stūres. Salonā gaiss bija sasmacis, tāpēc viņa atvēra logu savā pusē. Šim “Mustang” modelim vajadzēja griezt kloķi, lai atvērtu logu! Viņa ieklausījās.

      Viss bija skaidri saklausāms – cilvēku rosība, automašīnu signalizācijas kaukoņa, apjukums, steiga.

      Elizabete iedarbināja dzinēju. Tas bija kluss – viņas koledžas komanda bija uzvarējusi Dienvidkalifornijas apgabala konkursā un pārbūvējusi automašīnas dzinēju, lai tas darbotos gan ar benzīnu, gan elektrību. Parasti viņai patika klusais dzinējs, gluži tāpat kā puišu skatieni, kad viņa patraucās tiem garām pa ātrgaitas automaģistrāli. Tagad viņa būtu vēlējusies dzirdēt iekšdedzes dzinēja rūkoņu, jebko, kas pārtrauktu klusumu, kas valdīja salonā kā nelūgts pasažieris.

      Plaukstas stingri apņēma stūri, manevrējot starp plaisām un uzkalniem stāvvietas asfaltā un uz šosejas. Pirmo reizi mūžā viņa nevēlējās sēdēt pie stūres. Viņa zināja, ko redzēs pa ceļam uz aprūpes centru. Ne mājas, ne cilvēkus, bet pirmatnēju mežu, kas stiepsies tumšās divjoslu brauktuves abās malās, bet virs tā būs tikai izplatījums un salti mirdzošas zvaigznes. Zvaigznes, mežs, zeme… Ja vien tie spētu, tad varbūt līksmotu, redzot, kā okeāns aizrauj nebūtībā visu cilvēku dzimumu.

      Acīmredzot zemestrīce bija atstājusi lielāku iespaidu uz Elizabeti, nekā viņa to apjauta, ja reiz domas pievērsās mūžīgām, nedzīvām visuma molekulām.

      Brauciens izrādījās ilgs, nervus kutinošs, viltīgs. Pa ceļu mētājās asfalta gabali, krituši koki. Viņa vairākas reizes dzirdēja zemestrīces pēcgrūdienu rūkoņu, tad koku vaidus, to saknēm kustoties nemierīgajā zemē. Un tad atkal iestājās klusums. Un visnotaļ bieži viņa iedomājās, vai vispār spēs atgriezties, vai nemitīgie pēcgrūdieni nebūs padarījuši ceļu neizbraucamu.

      Parasti līdz aprūpes centram brauciens ilga nieka pusstundu, bet šoreiz tas prasīja divas stundas. Beidzot viņa ieraudzīja atspīdam gaismu – pie aprūpes centra darbojās ģenerators. Paldies Dievam! Klusais mežs, nemierīgā zeme, nebeidzamais brauciens viņu bija nogurdinājis. Viņa alka gaismas. Un alka ieraudzīt cilvēkus.

      Viņa iestūrēja pirmajā brīvajā vietā, kur asfalts nebija cietis. Paņēmusi somu, viņa steidzās uz durvju pusi ar tādu skubu, it kā tā būtu ieeja paradīzē.

      Pat tur viss bija kluss un dīvaini tukšs.

      Elizabete nospieda zvana pogu līdzās metāla durvīm un, kad tas skaļi un uzmācīgi ieskanējās, atvieglota atspiedās pret sienu. Palūkojusies pa aizrestoto lodziņu, viņa redzēja, kā pa garu, vāji apgaismoto gaiteni pie viņas steidzas viena no medicīnas māsām puķainā virsvalkā, derdzīgi zaļās biksēs un ērtās kurpēs.

      Māsiņa palūkojās pa logu. Viņas acis iemirdzējās, viņa pasmaidīja un atvēra durvis.

      – Mis Benere, kā jūs šeit nokļuvāt? Nāciet iekšā!

      – Atbraucu, – Elizabete atbildēja un prātoja, vai viņas būtu tikušās. – Nebija nekāds patīkamais brauciens…

      – Ivonna Rada, es esmu vakara maiņas virsmāsa, – sieviete stādījās priekšā un aizvēra aiz Elizabetes durvis. – Zvanīju uz pilsētu un lūdzu palīdzību, bet man sacīja, ka ceļi ir bloķēti.

      – Dažās vietās gandrīz pilnībā…

      – Domāju, ka viņiem ir citas prioritātes. – Ar pieredzējuša mediķa profesionalitāti Ivonna veda viešņu pa gaiteni. – Vai zināt, kādu iespaidu šādas zemestrīces atstāj uz mūsu pacientiem? Nemaz nerunājot par to, ka nācās misteru Kuku dabūt mašīnā un nosūtīt uz slimnīcu, lai veiktu rentgenu un viņu novērotu. Es pat nezinu, vai viņš tur ir nonācis un kāds ir viņa stāvoklis.

      – Es dzirdēju…

      – Bet ko nu es te pļāpāju! Jūs taču esat mērojusi šo ceļu, lai apraudzītu tēvu.

      Elizabete bija pārliecināta, ka iepriekš nav satikusi šo sievieti. Viņa noteikti atcerētos gadījumus, kad pašai nemitīgi neizdodas pabeigt kaut vienu teikumu.

      – Jā, – viņa pamāja un, ieraudzījusi vēl vienu puķainā virsvalkā ģērbušos un nobažījušos aprūpes speciālisti sarauktu pieri pasteidzamies garām, apvaicājās: – Vai viņam nekas nekaiš?

      – Jūsu tēvs jūtas labi, – Ivonna sacīja, kad abas uz mirkli apstājās palātas durvīs, un norādīja uz trauslas miesasbūves vīrieti, kurš gulēja naktslampiņas izgaismotajā telpā. – Kā jau jūs redzat.

      Aizritēja vairākas sekundes, kamēr Elizabete pazina guļošajā vīrietī savu tēvu. ”Dīvaini. Es nepazinu tēvu, kad viņš bija aizmidzis. Tas ir saprotams, jo līdz pirmajam apmeklējumam pēc ierašanās Vērtjūfolsā es divdesmit trīs gadus tēvu bija redzējusi tikai fotogrāfijās.” Toreiz viņa nejutās īpaši ērti, jo tur bija tas vecais savādnieks, kurš visu laiku bļaustījās par mātes slepkavību, un tēvs viņu nemitīgi sauca par Mistiju, bet visvairāk viņu satrauca pats šīs iestādes apmeklējums, apziņa, ka te ir pilns ar pacientiem, kuri zaudējuši atmiņas par pagātni… Varbūt viņa nemaz nebija kārtīgi aplūkojusi Čārlzu.

      Lēnām viņa iegāja palātā un pievērsās vecajam vīram, kurš gulēja uz sāniem, roku pabāzis zem vaiga.

      Viņas agrīnajās atmiņās tēvs bija garš vīrietis ar jaukām zilām acīm, platiem pleciem, uz kuriem viņa mēdza atspiest galvu, un brūniem, cirtainiem matiem, kas pamazām atkāpās no pieres. Tagad viņš izskatījās… sīks. Pleci bija salīkuši; Elizabete nosprieda, ka tie nekad nav bijuši plati. Uz galvas atlikušie mati bija izspūruši, bet viņa acis… Elizabete nezināja, kādas ir viņa acis, toties cauri grumbaino plakstiņu blāvajai ādai vīdēja asinsvadi.

      Briesmonis, kas aptumšoja viņas bērnību, padarīja viņu par izstumto, lai kur viņa devās… bija novecojis. Sens.

      – Viņam ir tikai sešdesmit pieci gadi, – Elizabete klusi izdvesa.

      – Tas nav nekas neparasts. Cietumā cilvēks noveco ātrāk, – Ivonna sacīja.

      – Domāju, ka jums taisnība, – Elizabete piekrita.

      Lai cik pelnītas mocības viņš būtu piedzīvojis, tomēr tagad viņš izskatījās nožēlojams.

      – Šodien atgadījās kaut kas savāds. Misters Beners pie galda ēda vakariņas, bet misters Kuks stāvēja viņam aiz muguras un viņu kaitināja.

      Tātad tas vecais dīvainis bija misters Kuks.

      – Vai viņš vienmēr ir tik kaitinošs?

      – Ir pacienti, kuriem demence laupa civilizētas būtnes pazīmes, veicinot tikai sabiedrībai naidīgas izpausmes. Misters Kuks ir nepatīkams cilvēks, un viņa sieva ir laimīga, ka viņš atrodas šeit. Viņa reti apmeklē vīru. Vai tas neko neizsaka? – Ivonna paskaidroja un rūpīgi atglauda šķidros matus no Čārlza pieres.

      – Jā, СКАЧАТЬ