Hipnotizētājas mīlas stāsts. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ kuru sauca Patriks Skots. Viņa iedomājās par Patrika bijušo draudzeni, viņa vajātāju. Par Saskiju. Neparasts vārds ar asām, durstīgām, īsām zilbēm. Elena paviļāja šo vārdu pa muti kā svešādu, agrāk nenobaudītu augli. Seskija nebūtu priecājusies, uzzinot, ka Elenas sirdi šobrīd pildīja biklas cerības.

      Elena iespēra pa ūdeni sev priekšā, uzšļācot ledainas lāsītes. Nudien, kas tā meitene īsti bija par cilvēku? Vai tad viņai nemaz nebija lepnuma? Elena uzskatīja, ka bijušajiem partneriem nav jāzina par domām, ko viņa joprojām šad tad veltīja viņiem.

      Patiesībā visi trīs pastāvīgi kavējās kaut kur viņas prāta dzīlēs. Ikreiz, izkāpjot no automašīnas, viņa automātiski atbīdīja atpakaļ vadītāja puses sēdekli, lai pietiktu vietas Endija garajām kājām; šis ieradums bija saglabājies kopš tiem gadiem, kad abi izmantoja vienu braucamrīku. Ikreiz, griežot tomātus, viņa atcerējās Džonu, jo viņš reiz bija apgalvojis, ka, griežot tos šķērsām, tomāti kļūstot sulīgāki. Ikreiz otrajos Ziemassvētkos viņa atcerējās, ka pienākusi Edvarda dzimšanas diena.

      Protams, šādas domas jau varēja sagaidīt. Kādu laiku ikviens no viņiem bija vislabāk pazinis Elenu, katru dienu runājis ar viņu, zinājis, kur viņa atrodas katrā konkrētā brīdī, un, ja viņa būtu traģiski gājusi bojā, viņas bērēs būtu sēdējis pirmajā rindā.

      Dažreiz šķita tik ērmīgi un neparasti, ka bija iespējams izjust lielu tuvību ar kādu cilvēku, kopā ar viņu gan iet gulēt, gan mosties, regulāri darīt kopā patiešām ļoti intīmas lietas un tad pēkšņi vairs nezināt ne šī cilvēka telefona numuru, ne to, kur viņš dzīvo vai strādā, ne arī to, ko viņš ir darījis šodien, pirms nedēļas vai pagājušajā gadā.

      Elena noskatījās, kā tālumā pie apvāršņa paceļas milzīgs vilnis un ar apslāpētu dārdu nogāžas lejup.

      Tieši tāpēc šķiroties radās sajūta, ka no visa ķermeņa ir nodīrāta āda. Patiesībā nācās pat pabrīnīties, ka nebija vairāk tādu cilvēku kā Saskija un visi izturējās tik pieklājīgi un cienīgi.

      – Labrīt! – Cilājot elkoņus, no pludmales pretējās puses ātrā gaitā solī garā pagāja padzīvojis pāris. Elena pielika soli, lai astoņdesmitgadnieki viņu neapsteigtu.

      Savulaik viņas vecvecāki ik vakaru tieši pirms ziņu izlaiduma pulksten sešos bija devušies pastaigā pa šo pašu pludmali.

      Viņi bija nodzīvojuši kopā sešdesmit trīs gadus. Sešdesmit trīs gadus abi bija pamodušies blakus tam pašam cilvēkam un pat tai pašā guļamistabā, kurā viņa pagājušajā naktī bija mīlējusies ar Patriku. (Tagad tas šķita briesmīgi. Viņai patika domāt, ka mājā vēl aizvien uzturas vecvecāku gari. Jācer, ka nabaga vectēvs nebija palicis iesprostots guļamistabā un bijis spiests stāvēt aiz aizkariem, turēdams roku acīm priekšā.)

      Elena allaž bija uzskatījusi, ka apprecēsies jaunībā un viņas attiecības būs tieši tādas pašas kā vecvecākiem. Viņa domāja, ka ir tieši tāds cilvēks. Tradicionāls. Jauks. It kā jaukas meitenes vienmēr atrastu sev jaukus puišus. It kā "jaukums" būtu viss, kas nepieciešams attiecību saglabāšanai.

      Pavisam godīgi sakot (un viņa nemitīgi centās izkopt īstu pašizpratni), drīzāk pie visa bija vainojams nevis viņas jaukums, bet gan pašas uzskats, ka viņa itin nemaz nelīdzinās savai mātei: mātei, kura Elenu bija uzaudzinājusi viena, bez jebkādu vīriešu klātbūtnes.

      Un nu viņa trīsdesmit piecu gadu vecumā meklēja vīriešus internetā. Ikreiz, atverot vietni, viņa jutās tā, it kā darītu kaut ko neskaidri nepiedienīgu.

      Nepiedienīgu viņai. Lūk, kur tas suns bija aprakts. Tas, ka visi pārējie centās iepazīties internetā, viņai itin nemaz nešķita nepiedienīgi. Ak, nē, netīrajam pūlim tas taču bija atļauts! Taču Elena pelnīja iztiku, palīdzot cilvēkiem risināt viņu personiskās dzīves problēmas.

      Tieši tā. Viņa uzskatīja, ka viņai vajadzētu lieliski prast uzturēt attiecības, tomēr šķita, ka patiesībā tā nemaz nebija. Nudien, viņa sev nemitīgi strupi iegalvoja, kāpēc gan viņai nevajadzētu ciest un mocīties sirdssāpēs – tāpat kā visiem pārējiem? Kāpēc gan viņai nevajadzētu būt grūti atrast sev īsto vīrieti – tieši tāpat kā tik daudzām citām sievietēm? Kāpēc gan viņai nevajadzētu raizēties par sava bioloģiskā pulksteņa tikšķēšanu pat tad, ja tas izklausījās banāli? Kāpēc viņa nevarētu būtu banāla?

      Elenai bija kauns par savu kaunu. Sodīdama sevi, par savu vienatni viņa izteicās ārkārtīgi atklāti. Viņa nevienam neslēpa, ka cenšas iepazīties internetā. Uz katru neveiklības pilno satikšanos ar kārtējo vīrieti viņa devās ar augstu paceltu galvu, pozitīvu noskaņojumu un visām iespējām atvērtu prātu.

      Tomēr dažreiz tas bija ļoti grūti.

      Sasniegusi mazo, akmeņaino līcīti, pie kura vienmēr mēdza griezties atpakaļ, Elena smagi elpodama, iespieda rokas sānos. Viņa bija gājusi ātrāk, nekā pašai bija licies.

      Viņa atskatījās uz pludmali, uz savu vecvecāku māju, kas tagad piederēja viņai. Stiklotā istaba aiz mājas vizuļoja rīta saulē gluži kā briljants, kas uz labu laimi piestiprināts pie mājas sienas.

      – Pasakaini. Nu viņš to ir padarījis vēl neglītāku, – bija noteikusi Elenas māte, ieraudzījusi vectēva jauno piebūvi; arī par to bija jāpateicas vectantes Mērijas laimestam loterijā.

      Elenas vectēva vecmeitās palikusī jaunākā māsa, viņas vectante Mērija, kurai nebija bērnu, loterijā bija laimējusi pusmiljonu dolāru un, vēl neizprātojusi, ko iesākt ar tādu negaidītu veiksmi, pēc sešām nedēļām bija mirusi. (Varbūt jaunu televizoru? Kādu no tiem plakanajiem? Bet viss, kas notiek televīzijas šovos, jau izskatītos tieši tāpat, vai ne? Tikai lielāks.) Visa nauda bija palikusi Elenas vecvecākiem, kuri bija to izmantojuši, lai piebūvētu vēl vienu stiklotu telpu, ierīkotu gāzes apkuri un ik gadu līdz pat savai nāvei dotos desmit dienas ilgā izpriecu braucienā pa jūru. Vectantes Mērijas loterijas laimesta dēļ viņi bija nolēmuši atstāt savu māju Elenai, bet visu naudu bija mantojusi viņas māte un organizācija Amnesty International. Visi jutās apmierināti, jo Elenas māte nemaz nevēlējās dzīvot mājā, kurā bija uzaugusi. "To jau nevarētu glābt ne par kādu naudu," viņai patika skumji un zinīgi apgalvot, it kā viņas lietpratēja viedoklis kādam šķistu interesants.

      Tā bija savāda, septiņdesmitajos gados celta māja, kurā bija ietvertas visas modernākās dizaina nianses, ko vien attiecīgā desmitgade bija spējusi piedāvāt: atklātas sijas un ķieģeļi, nerūsējošā tērauda vītņu kāpnes, nišas ar spoguļiem, koši zaļš, bārkstains paklājs un koši oranža virtuve. Tomēr Elena šo māju allaž bija mīlējusi. Viņai šķita, ka tai piemīt smalks retro valdzinājums, un viņa nevēlējās mainīt neko. Vienīgais papildinājums bija tālāk no ielas izvietota stāvvieta klientiem. Lai gan ar savu hipnoterapeites karjeru viņa spēja sevi uzturēt "ievērojami labi", kā visiem allaž mēdza stāstīt viņas vienlīdz lielas vilšanās un lepnuma pārņemtā māte, vectēva nāves brīdī Elena joprojām bija īrējusi gan dzīvokli, gan biroju. Mantojumā saņēmusi māju un vecmāmiņas šujamo istabu pārveidojusi par klientu pieņemšanas telpu, Elena finansiālā ziņā varēja justies tik droši kā vēl nekad.

      Pamanījusi smiltīs baltu akmeni, viņa noliecās, lai to paceltu. Tas izskatījās jauki, un tam bija patīkami СКАЧАТЬ