Montgomeriju ģimene. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ nolūkos,” Houpa sprieda. “Kas to lai zina?”

      Vaļā stāvēja arī durvis, kas veda augšup uz otrā stāva dzīvokļiem. Mūzika, vīriešu balsis un rīboņa nāca no turienes.

      Viņa aplēsa kāpņu šaurību, putekļu daudzumu kāpņu telpā, troksni un saprata, ka nav tik ziņkārīga, lai turp dotos.

      Pagriezusies iešanai, Houpa bija spērusi vien dažus soļus, kad no ēkas iznāca divi noputējuši vīrieši – acis sedza aizsargbrilles, rokas sargāja cimdi, bet sejas bija tik netīras, ka viņa abus nespētu pazīt. Vīri konteinerā izgāza kārtējo kaudzi ar to, kas reiz bijusi siena. Būvgruži ar dobju būkšķi iegāzās konteinerā.

      – Atvainojiet, – Houpa viņus uzrunāja.

      Pēc galvas pagrieziena un raksturīgās stājas Houpa vienā no vīriešiem pazina Raideru.

      Viņš uzbīdīja aizsargbrilles uz pieres un veltīja Houpai garlaikotu zaļo, nepacietīgo acu skatienu.

      – Tev labāk būtu turēties tālāk no šejienes.

      – Es saprotu. Izskatās, ka jūs grasāties nojaukt māju līdz pamatiem.

      – Precīzi. Tev nevajadzētu te atrasties.

      – Jā, tu jau to sacīji.

      – Tev ir kāda vajadzība?

      – Patiesībā, jā. Man ir problēmas ar apgaismojumu, ar sienas lampām. Iedomājos, ka šeit varētu būt elektriķis, kurš varētu…

      – Viņš ir prom, – Raiders noteica, pamāja palīgam, lai tas atgriežas ēkā, un noņēma aizsargbrilles.

      “Tagad viņš izskatās pēc jenota foto negatīvā,” Houpa nosprieda un ar pūlēm apvaldīja smaidu.

      – Visai netīrs darbiņš.

      – Daudz un netīrs, – Raiders atbildēja. – Kā izpaužas problēmas ar sienas gaismekļiem?

      – Tie izdziest…

      – Nomainīji spuldzes?

      Houpa apjukusi vērās sarunas biedrā.

      – Ai, kā man tas neienāca prātā…

      – Labi, es kādu aizsūtīšu, lai pārbauda. Vai tas ir viss?

      – Šobrīd, jā.

      Atvadām Raiders pamāja ar galvu, iegāja ēkā un pagaisa.

      – Milzīgs paldies, – Houpa nomurmināja un atgriezās viesnīcā.

      Parasti, ienākot viesnīcā, viņai uzlabojās oma. Viņai patika tās iekārtojums, aromāts, jo īpaši, kad gaisā virmoja Karolī cepto šokolādes cepumu smarža, kā tobrīd. Tagad Houpa bija noskaitusies un nekavējoties devās uz virtuvi.

      – Kas viņam par vainu?

      Karolī, karstumā pietvīkušu seju, ieslidināja krāsnī paplāti ar cepumiem.

      – Kam, dārgumiņ?

      – Raideram Montgomerijam. Vai būt nepieklājīgam ir viņa pārliecība?

      – Viņš var būt skarbāks, jo īpaši, kad strādā. Turklāt strādā viņš nepārtraukti. Ko viņš izdarīja?

      – Neko. Viņš uzvedās kā parasti. Tu taču zini, ka mūsu sienas lampas regulāri izdeg vai vienkārši neiedegas. Es aizgāju viņam, pareizāk sakot, kādam no viņa vīriem to izstāstīt, un satiku viņu. Zini, ko viņš man pavaicāja? Vai es esmu nomainījusi spuldzītes! Vai es tiešām izskatos pēc idiotes?

      Karolī pasmaidīja un sniedza viņai cepumu.

      – Neizskaties gan. Toties viņiem reiz bija īrniece, kas tieši tāda iemesla dēļ izsauca Raideru, kurš, meklējot cēloni, pārbaudīja visu elektroapgādes sistēmu, kamēr saprata, ka pie vainas ir izdegusi spuldzīte. Tā sieviete, tiešām idiote, bija pārsteigta uzzinot, ka viņai vienkārši jānomaina spuldze.

      – Hmm. – Houpa nokoda gabaliņu cepuma. – Un tomēr…

      – Kas tas īsti ir pa troksni?

      – Būkšķi, brīkšķi un vājprātīgas smieklu lēkmes.

      – Mājas nojaukšana. Tas ir jautri.

      – Iespējams. Nebiju iedomājusies, ka viņi grasās nojaukt to teju līdz pamatiem. Nav jau liels zaudējums, tomēr man tas nebija ienācis prātā, – Houpa noteica un pie sevis apsvēra, kā trokšņa faktors varētu ietekmēt viesnīciņas klientus.

      – Tev vajadzētu apskatīt projektu. Man bija iespēja ielūkoties tajos. Tā būs lieliska ēka.

      – Pat nešaubos. Viņi labi prot savu darbu.

      – Justīne jau sākusi izvēlēties aprīkojumu, izlietnes.

      Cepums un Karolī uzlaboja Houpai omu.

      – Viņa droši vien ir septītajās debesīs.

      – Jā, tur viss būs ultramoderns, smalks un mirdzošs. Viņa sacīja, ka interjerā dominēs hromējums. Viss vienā stilā, nevis kā šeit. Tomēr vēl daudz par ko būs galva jāpalauza. Būs interesanti to aplūkot, kad darbi būs pabeigti.

      – Noteikti, – Houpa piebalsoja. Viņa te ieradās, kad viesnīcas renovācija ritēja pilnā gaitā; tagad viņai būs iespēja vērot pārbūves procesu no sākuma līdz beigām.

      – Tagad iešu, man vēl jāpastrādā, kamēr nesāk ierasties jauni klienti.

      – Kad beigšu cept cepumus, aiziešu līdz tirgum. Vai būs kādi papildinājumi iepirkumu sarakstam?

      – Manuprāt, visu nepieciešamo esam ierakstījušas.

      Paldies, Karolī!

      – Es mīlu savu darbu.

      “Arī es mīlu savu darbu,” Houpa nodomāja, iekārtojusies pie galda birojā. “Un viens cietpauris Montgomerijs nespēs nokaut šo mīlestību.”

      Houpa pārbaudīja elektroniskajā pastā ienākušos ziņojumus, pasmaidīja, lasot viesa pateicības vārdus, un uzrakstīja atgādinājumu par šampanieti, ko pasniegt kāda klienta vecākiem, kad tie ieradīsies viesnīcā.

      Kā apliecināja rezervācijas, uz nedēļas nogali visi numuri būs aizņemti. Tad Houpa pārlūkoja savu kalendāru.

      Kad ieradās floriste, Houpa uznesa Titānijas un Oberona apartamentos svaigas ziedu kompozīcijas. Viņa vēlreiz visu apskatīja, lai klientu ierašanās brīdī numurs būtu ideālā kārtībā.

      Ieraduma pēc viņa devās uz bibliotēku – spuldzīšu pārbaude ietilpa Houpas ikdienas pienākumos. “Pateicos, Raider Montgomerij!” Atklājusi, ka viena ir izdegusi, viņa no telefona uz savu elektronisko pastu nosūtīja СКАЧАТЬ