Rudens dēka. Millija Džonsone

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ puiši, un paldies. Tas bija labi. – Viņš parādīja tiem augšup pavērstus īkšķus un nozuda mājā, lai noskatītos atlikušo cīņu un beigās, kur Drūmais Pļāvējs (viņa parādīšanās sausā ledus mākonī allaž paaugstināja pensionāru asinsspiedienu par miljons procentiem) cīnījās pret simt četrdesmit kilogramus smagā Džefa Leparda žņaudzošo tvērienu. Pensionāriem patika noskatīties, kā Drūmais Pļāvējs tiek sakauts.

      – Čantija Pārkina. – Stīva nopūta izteica visu.

      – Tu vari atrast kādu labāku par viņu, – Gajs atbildēja. Čantija Pārkina uz viņu neatstāja lielu iespaidu. No viņas nāca vēsums, bet Stīvam bija vajadzīga kāda maiga un sirsnīga meitene, kas prastu novīt ligzdiņu, lai kompensētu visu to, kas viņam ticis liegts bērnībā. Gajs nespēja iztēloties Čantiju priekšautā rosāmies ap plīti un gatavojam ganu pīrāgu, un katru vakaru sagaidām Stīvu mājās no darba ar atplestām rokām.

      – Kā iet tavai mammai? – Gajs uzdeva nākamo jautājumu.

      Stīvs atkal nopūtās – šoreiz tā bija skumja un smaga nopūta. – Būtībā viss ir tāpat kā vienmēr. Šodien biju aizbraucis, taču viņa nebija runājama. Bet pagājušajā nedēļā es aizvedu viņai zivis, un viņa krietni daudz apēda. Bija patīkami redzēt viņu kaut ko apēdam.

      Gajs zināja, ka Stīvs to uzskata par rezultātu. Dažkārt Kristīne Fīsta pat neielaida dēlu mājā. Tas bija atkarīgs no tā, cik liela attiecīgajā brīdī bija viņas paranoja. Kristīne bija hroniska alkoholiķe jau Stīva bērnībā. Viņa nāca no dzērāju ģimenes un nemēģināja cīnīties pret šo sērgu.

      – Viņa ir maza putnēna lielumā, – Stīvs turpināja, cīnīdamies ar trīsām balsī. Tad viņš noklepojās un centās aizgaiņāt domas par māti. – Labi, lai nu paliek mana darīšana. Mēs iesim iedzert aliņu, un tu man pastāstīsi, kāpēc visu vakaru tu staigā apkārt kā viens sasodīts Adrians Mols. – Viņš jutās pārliecināts, ka pie vainas ir ķibele ar sievieti. Un Stīvs par ķibelēm ar sievietēm zināja krietni daudz. Čantija bija nesasniedzamāka par Kailiju Minogu.

      Tāpat kā visa Milleru ģimene, Stīvs cerēja, ka Gajs atradīs kādu piemērotu sievieti un apprecēsies. Viņš bija drošs un stabils, un kā radīts patīkamai ģimenes dzīvei. Un Gajs patiešām bija pelnījis kādu drusku laimes pēc visiem tiem pārbaudījumiem, kuriem bija izgājis cauri. Tie atšķīrās no viņējiem, bet tik un tā bija pārbaudījumi.

      Gajs uzmeta uz pleca savu milzīgo sporta somu. – Ja es tev pateikšu, tad tu nedrīksti teikt ne pušplēsta vārda Džuljetai, un es to saku nopietni.

      – Vari būt drošs, ka es būšu diskrēts, – Stīvs atcirta, juzdamies nāvīgi apvainots.

      – Nujā, bet es nevaru paļauties uz viņu, – Gajs noteica. Netaktiskuma skolā viņa māsa būtu direktore. Viņš uzreiz iedomājās par savu slepeno Valentīna dienas kartīti Mišelai Holai, kas tika atklāta (ievērojot divas dienas iepriekš televīzijā redzētā bērnu raidījuma padomus, viņš to bija izgatavojis no graudu pārslu paciņas, līmlentes, skolas līmes, sarkanas plakātu krāsas un putnu barības). Viņš nespēja klausīties Krisijas Haindas dziesmā “Pilsētas tenkas” bez aukstiem sviedriem.

      – Tad kas man nav jāsaka Džuljetai? – apjautājās Stīvs, kura pacietība jau sāka izsīkt. Viņš atgrūda vaļā durvis, kas žēli nočīkstēja, un viņi izgāja siltajā augusta vidus naktī.

      – Runa ir par Džuljetas jauno dzīvokļa biedreni. Vakar vakarā es pataisīju sevi par īstu nejēgu viņas priekšā.

      – Un ko tad tu tādu izdarīji? Apgāzi žurnālu galdiņu un nokriti viņai pie kājām? – Stīvs iesmējās.

      Gaja skatiens liecināja, ka tas nav tālu no patiesības.

      Stīvs klausījās Gaja stāstā par viņu pirmo satikšanos. Par to, kā Flosa izskatījusies sīciņa un trausla, ievīstījusies raibā rītakleitā, un kā viņš uz mirkli iedomājies par Leisiju. Viņš noslēdza stāstu ar savu kaunpilno un bērnišķīgo aizbēgšanu.

      – Tas taču nav nekas liels, ko? – Stīvs sacīja. Viņš zināja, kāda tipa sievietēm Gajs dod priekšroku – garkājainām, ar zeltainiem matiem, tādām, kas nepavisam nelīdzinājās sīkajai un tumšmatainajai Leisijai Robinsonei. – Un kāpēc tu satraucies par to, ko par tevi domā kāda īkstīte, kura ir saģērbusies kā tāds dalmācietis?

      Gajs izdvesa garu un smagu nopūtu. – Tāpēc, ka viņa bija sasodīti vienreizēja.

      Septītā nodaļa

      Brīdī, kad Gajs Stīvam atzinās, cik ļoti viņu samulsinājusi Flosa ar visām savām apsārtušajām acīm un grima trūkumu, Flosas mobilais iezvanījās, un, ieraudzīdama ekrānā parādījušos vārdu, viņa uzreiz pacēla klausuli.

      – Man ir vajadzīgas desmit pamatīgi sulīgas Valentīna dienas kartītes, cik ātri vien var, – sacīja Lī Statuss savā ierastajā pašapzinīgajā manierē. – Vismaz divus jokus par orālo seksu un pāris dzejolīšu par “smuko pupu” tēmu, ja tev nav iebildumu.

      Flosa iesmējās. – Neraizējies, Lī. Kad tev tās vajadzīgas?

      – Vakar.

      – Vai tu negribi dažas jaukas, sirsnīgas, ar slepenā pielūdzēja tēmu? – Flosa ierosināja.

      – Nē. Mūsdienu jaunatne ir seksuāli agresīva un nenoņemas ar priekšspēlēm. Viņi ķeras taisnā ceļā pie dzimumorgāniem.

      – Labi, – Flosa nopūtās. – Šovakar būs gatavas.

      – Ceturtdienas rīts ir pēdējais termiņš, – viņš noteica un tūlīt pat pārtrauca sarunu. Lī Statuss bija aizņemts cilvēks un netērēja laiku liekai pļāpāšanai.

      Flosas domas uzreiz nesāka darboties vajadzīgajā virzienā, kā tas notika parasti pēc pasūtījuma saņemšanas. Tagad Flosa iedomājās, kā viņa justos, saņemot kartīti, kurā būtu rakstīts, ka viņai ir “smuki pupi”. Viņa droši vien bija briesmīgi vecmodīga, jo tas patiešām neliktu viņai laimē izkust, pat ja kartīti būtu atsūtījis Džordžs Klūnijs. Valentīna dienas kartītēm taču vajadzēja būt nevis piedauzīgām, bet romantiskām, ar nelielu pipariņu – kā tai, kuru Niks viņai bija atsūtījis no Kanādas. Balts fons ar mazu sirsniņu priekšplānā un iekšpusē vārdi: “Man gribētos aizbraukt pēc tevis, atvest tevi šurp un mīlēt tevi.” Par to iedomājoties, Flosas sirds iekvēlojās, un viņa papūlējās apdzēst šo liesmu. Nebija jēgas atkal iekvēlināt šīs domas.

      Viņa nebija īsti sapratusi, kas toreiz notika. Kāpēc tik godīgas un daudzsološas attiecības bija tik strauji beigušās, kāpēc Niks pārstāja atbildēt uz telefona zvaniem vai elektroniskā pasta vēstulēm. Bija pagājuši astoņpadsmit mēneši, kopš viņš bija sarāvis visas attiecības, taču Flosa bija atklājusi, ka, tikai iedomājoties vien par to kartīti, sāpes atkal atmodās.

      Viņa acīmredzami atgrūda vīriešus. Pietika vien atcerēties iepriekšējo vakaru un pirmo satikšanos ar Gaju Milleru. Ar dažām sekundēm viņas klātbūtnē pietika, lai viņš mestos projām raķetes ātrumā ar tādu šausmu izteiksmi sejā, СКАЧАТЬ